Klejotājs - Komentāri

Pēc kro lūguma...

- Un šeit, Tēvijas Kara laikā, dižie padomju karavīri, piespieda kapitulēt Ādolfu Hitleru... - monologu turpināja gide no mūsu pašu Savienības. - vēlāk apskatīsim Berlīnes mūri, kas atdala mūsu dižo padomiju no buržuāziskās, kapitalistiskās un jau vairāk nekā trīsdesmit gadus saindētās Rietumu pasaules...

Īstenībā cik tieši saindēti tie “kapitālistu cūkas” bija, mēs neviens nezinājām. Par to tikai liecināja mūsu valstsvīru dziļā nepatika, kas ātri savu naidu bija aizvedusi līdz iedzīvotājiem. Es, pats būdams kara veterāns un apbalvots ar ordeni kā viens no gūstā saņemtajiem, varēju būt no šiem vislielākajiem nemiera cēlājiem, bet es to nedarīju. Pirmkārt, es pēc dabas biju tāds mierīgs tips. Otrkārt, neko sliktu, gūstā esot, neatceros. Par mani rūpējās patiešām apsveicami, neskatoties uz to, ka nacisti, man atrodoties pie viņiem, lēnām bet neatgriezeniski zaudēja.

- Un lūk te ir viens no valsts cietumiem, kur ieslodzīti Nacistiskās Vācijas kara varmākas un izpildpersonas... - teica gide, nostādamies pie lielām dzelzs durvīm. Tajā pašā mirklī pavērās tajās iebūvētas mazākas durvis un uz ielas iznāca diezgan bārdains sirms kungs, mazliet vecāks par mani. Diezgan drūmā paskatā, ieelpojis gaisu, viņš devās garām mūsu grupai. Tātad tikko izlaistais kara tribunāla notiesātais. Gaja vīrs sakumpušu muguru. Mirklī, kad gandrīz bija sasniedzis mūsu grupu, viņš paskatījās uz dažiem no mums ar savu nošļukušo skatienu; arī uz mani. Tad novērsās, bet, kā par spīti, paskatījās atkal man acīs. Pēkšņi tās iepletās lielas kā pēc tikko redzēta spoka. Bet tas jau biju tikai es. Ar to pašu skatienu un neglīto sēkšanu viņs man tuvojās līdz iesaucās:

- Ak tu komunistu pretekli, tu vēl esi dzīvs!! Lauzītā vācu valodā centos atbildēt:
- Vecā cūka, kāpēc lai miris?
- Tu biji tas leitnantels, kāpēc mani iesēdināja uz trīsdesmit diviem gadiem! Tu, pretīgais suns! Es tevi zinu! - un sēkdams viņš pietuvojās pavisam tuvu.
- Es atvainojos, kas jūs ir?
- Es tev tūlīt pateikšu, kas jūs ir. Es ir Nacistiskās Vācijas oberštrūbers, 35 pulka komandieris, Hanss Šternhūbers, tas es esmu! - Nu un? - atzīšos, ka tādu vārdu dzirdējis biju pirmo reizi. Vēl jāatzīst arī tas, ka nevienu vārdu no vāciešiem neatceros tāpat kā daudzus citus faktus un notikumus, jo jau no pašas pirmās gūsta dienas biju pilnīgā tvanā, un atguvos tikai pēc frontes pārraušanas. Pat kad tas bija. Un šito sakārni es arī neatminos.
- Kas nu un? Es tev, suns, visu savu labo šņabi atdevu, pamanījies arī gandrīz visu tehnisko izlakt. Ne kripatiņas nepalika! Un tu vēl neko nezinot, nolādētais spiegs! - viņš jau atradās pavisam tuvu, spieķis nokrita un roka salocījās sitienam ar dūri. Acis bija pilnas asinīm un seja sarkana kā babuļas vārītā biešu zupa. Likās, ka tūlīt no dusmām uzsprāgs.
- Es zin tikai to, ka jums vārgs bet labs šņabs. Un ka jums ne sūda kartes nav! - atcirtu un grasījos zvelst pretī, jo kā gan viņš mani var nosaukt par spiegu. Par dzērāju tobiš var, bet nu par spiegu!
Vecis pēc tā kļuva gandrīz vai traks, pacēla roku, pats saspringdams kā tērauda statuete, sakodis zobus un putodams uz velna paraušanu.
- Mirsti, sūds!!! - viņš iekliedzās un katavojās zvelt, bet tad acis sastinga, vīrietis ievilka asu elpu un pēkšņi saķēra sirdi. Ar kaulainu skatienu manī vērās un gārdzošs novēlās uz asfalta. Gide izsauca medicīnisko palīdzību un tie veci ātri savāķīja. Bet visi uz mani paskatījās tādu skatu, ka pats pat nezināju, kur likties.
- A kas ir, es savā mūžā tik taudz fričus esmu nokniebis, ka ne sūda kādu atceros!

Lieki gan piebilst, ka vecais aizgāja ar sirdi.

30.marts. 2009. Rīga