Klejotājs - Komentāri

Viņi pamodās. Divi vīrieši, kuri bija atspiedušies viens pret otra mugurām. Viens no viņiem, vārdā Valters, atvēra acis. Pirms tam gan varēja saklausīt jūras šalkoņu. Skatam pavērās ar smiltīm noklāts liedags. Viņs iebakstīja otrajam. Tad atmodās arī Viljamss. Abi klusi un ļoti smagi piecēlās. Skats pārmeklēja salu. Smiltis. Nekā cita. Neviena paša dzīvības asna. Tikai tuksnesis.

- Eu...
- Nu?
- Kur mēs esam?
- Šķiet, ka uz salas...
- Nu jā, bet kā mēs šeit nokļuvām.

Abi saskatījās un tad saķēra galvas, smagi domājot.

- Moins,- teica Valters.- Es neatceros.
- Es arī ne, - atzinās Viljamss. - man le kalst...

Valters uz viņu paskatījās tādu paģiru samocītā sejā, ka negribot bija jāsāk raudāt.

Viņi sāka staigāt pa salu. Tā nebija pārāk liela, un no viena gala varēja redzēt otru. Taču neviena paša koka, tikai smiltis. Abi staigāja turp un atpakaļ, skatījās jūrā, vai nemana nevienu kuģi, ausījās pēc lidmašīnām, bet nekā. Stundu pēc stundas. Un karstums tikai pieņēmās spēkā. Viņi abi jau bija zaudējuši pēdējo cerību, kad Valters nokrita uz ceļiem un pēkšņi ieraudzīja mazu asniņu lienam ārā no zemes.

- Ei, paskaties, dzīvība!
Viljamss nokrita blakus otram vīrietim un pārsteikts raudzījās.
- Zaļš.
- Jā, tur noteikti ir jābūt daudz vitamīniem un dzeramajam ūdenim.

Viljamss pagriezās pret to tā, ka viņa ēna krita uz mazo augu, un tas, likās, kļuva mazliet kuplāks.

- Re, paskaties, saņēmās! – priecīgs iesaucās Valters.

Abi priecīgi skatījās uz mazo „dārzeni”. Tad abu skatieni lēnam cēlās augšup un sastapās. Tā viņi skatījās viens otram virsū ilgu laiciņu.

- Nē, it nemaz nedomā! – draudīgi norūca Valters. – Es šo pirmais atradu, tāpēc arī ēdīšu.
- Bet es pagādāju ēnu, tāpēc šis uzzaļoja, tā būtu novītis.
- Tu gribi teikt, ka pienākas tev?
- Protams!
- Pamēģini tad atņemt! – nokliedza Valters un pagrūda Viljamu. Viņs pārsteigts paskatījās un tad pagrūda Valteru. Valters Viljamu. Viljams Valteru. Valters Viljamu. Viljams kā šķēla, tā Valteram pa degunu. Tas apgāzās aukšpēdus. Vienā mirklī abi bija uz kājām. Un nākošajā abi saķērušies cīkstējās. Valters atgrūda Viljamu, tas sita, bet neveiksmīgi. Pēkšņi Valters atkāpās un tā spēra Viljamam pa kājstarpi, ka tas gandrīz bezsamaņā nokrita blakus. Palicis viens, viņs ātri notupās un elsodams ķēra pēc asna. Bet mirklī, kad plaukstā būtu jābūt šim zaļumam, tajā vīdēja tikai smiltis.

- O, bļe, - slaucīdams asiņojošo degunu, novaidēja Valters. – Lomka.
Pa to laiku Viljams bija mazlietiņ atžirdzis un paskatījās uz jūras pusi.
- Re, re... Ku... Kuģis.

Valters nikni paskatījās uz horizonta pusi. Nebija neviena kuģa.
- Atkal lomka.- viņs noņurdēja. Pēc tam vēlreiz noslaucīja degunu. Uz rokas palika nelielas asiņu pēdas. Tad paskatījās uz Viljamu. Pietupās. Noglāstīja kāju. Tā bija mazliet mitra un silta. Abi saskatījas. Tajā pašā mirklī sekoja atkārtots Valtera sitiens. Tik spēcīgs, ka Viljams uz vietas atslēdzās. Tad Valters vēlreiz noglāstīja Viljama kāju un aplaizīja lūpas.
- Nav lomka, nav...

13.jūnijs. 2008