Klejotājs - Komentāri

***
Laiks ir kā bērns. Es ucinu viņu un lūdzos, lai nebrēc tik ātri. Bet viņš brēc. Brēc ikreiz, kad ir labi. Un cieti guļ, kad slikti. Laiks ir gudrs un laicīgs bērns.
Es iedevu laikam pudelīti. Un viņš norima. Zīda no prieka sulu no mana darba augļiem un norima. Taču tad, kad Laiks zīž, viņš jāuzmana. Ka neaizrijas, un tad man pašam atkal viss būs cauri. Atnāks bāriņtiesa ar sirpi un spriedīs savu tiesu.
Kad Laiks zīda, tad es atdzīvojos. Ne man bija slikti, ne labi. Bet bija. No rīta cēlos bez stresa. Tikos ar meitenēm garos vakaros. Spēlēju ar čaļiem klubā džezu. Laiks tikai zīda, bet es dzīvoju.
Tad viņš aizmiga. Un ziniet, miegs nāk par labu. Bet ne jau tad, kad guļ Laiks. Un viņš guļ ilgi. Tad es turpināju nevis dzīvot, bet sāku izdzīvot. Cīnījos, bet Laiks tikai gulēja. Darbs vilkās kā veca vecene pa karstu vasaras dienu. Nāca nelaimes un viena pēc otras. Gribējās man viņu piecelt. Bet tad, kad Laiku piecēlu, viņš sāka brēkt. Laiks brēca, un pat vairs nebija laika uzdzīvot. Viņš brēca tik ātri, taču gribēju, lai mierīgi brēc. Lai šņukst. Bet viņš jau maita neklausa – dara, kā grib.
Kad Laiks brēca, brēca arī mana dzīve. Brēca dienu pēc dienas. Iedevu pudelīti, un viņš atkal zīda. Un tad man bija laiciņš tev. Un bija tik labi. Bet laiks atkal sāka brēkt, jo biju iedevis par maz manu darba augļu sulas. Es saskaitos. Jo tad, kad tev blakus brēc, viena stunda vēršas par vienu minūti. Miļjons skūpstu pārvēršas vienā. Čuksti salīp kopā un gaisā paklūp.
Un tāpēc man apnika. Gribēju atdot Laiku savam brālim. Viņš neņēma. Tu, muļķi, ko tad es ar tavu laiku darīšu! Ko tad zirgs dara ar segliem, ja vieni jau mugurā? Neko nedara. Katram pašam savs Laiks. Tev pašam viņš jāaudzina, jāucina un jābaro. Un tikai tev viņam jābrēc.
Bet man tagad atkal tik labi. Un atkal te esi tu. Ak.. Un Viņš atkal možas. Paliec sveika, mana dārgā, man laikam jāiet. Jāsameklē pudelīte. Un augļi arī jau izbeigušies.
6.02.2009