Klejotājs - Komentāri

Viss, kas mums ir, tā ir šī zeme.
Uz tās mēs mīlam, ciešam. Uz tās mēs kaujamies un izlīkstam. Uz tās kā vēnas tek upes un baro mūs, nabagos cilvēkus, ar spēku un dzīvību. Uz tās aug ceriņi un pienenes, kas padara mūs aplamus, apreibušus un nektāra pilnus.
Viss, kas mums ir, tā ir šī zeme.
Mēs varbūt domājam, ka mums ir bikses kājās, rātni sukāti mati, nešķiebtas tupeles un brilles zelta ietvarā. Mēs varbūt domājam, ka maks pārpārēm pilns, tāpēc bērni paēduši, amats uz mata tikpat svarīgs kā prezidentam, tāpēc tiesības vairāk kā citiem. Bet tie taču ir sīkumi, salīdzinot ar šo milzīgo lodi, uz kuras mēs esam nekas un gadsimti tikai planētas žāvu ilgumā. Viss šis milzums, viss šis diženums, šis spēks, kas caurstrāvo mūs, bet mēs kā nelāgi kokcirtēji nocērtam savas saknes.
Bet kas ir dzimis pie zemes, tam arī pie zemes ir jānomirst. Un tas nomirs tieši tāpat kā tie augļotāji, kā tie bagātnieki un tāpat kā tie arēji un ūdens smēlēji. Un nonāks mātes dabas klēpī. Un viņa tikai aptīs un ievilks sevī. Apsegs simtiem smilšu segu. Un tad mēs varēsim teikt, ka viss, kas mums ir, tā ir šī zeme.
Bet mums pieder arī tās kārtas, stāvi, kādos tie augļotāji un tie bagātnieki, arēji un ūdens smēlēji ir kārtoti, rakti, apbedīti un par zemes sūnu pataisīti. Mums pieder šīs viņu ceļasomas. Gadu simti un tūkstoši. Gara desmittūksoši un miljoni. Miljardi. Viņu prāta paliekas un gara vēsmas zāles skaņā un vēja diženumā, viļna glaudās un koku lapu pieskārienos.
Jo ne jau velti tieši uz lapas mēs rakstām. Jo no lapas mēs nolasījām pirmoreiz.

18.05.2009.