Klejotājs

viena jauna dziesma "dusk" iekš te.

saules sistēma nav nekas vairāk kā mazs mazītiņš un nezināms atoma modelis. un varbūt tu zini, ka atomam ir kodols. protoni un neitroni. pozitīvie un neitrālie. un apkārt pa orbītām riņķo elektroni. negatīvi lādētas daļiņas, lai notiktu savsarpējā pievilkšanās un atgrūšanās. lai viss būtu līdzsvarā. un zeme ir elektrons. negatīva. bet lādēta. un tā pievelk visas tās enerģijas kas ir daudz vājākas par to. tātad arī mūs. cilvēkus. un kādu enerģiju var pievilkt negatīva?

dažas bildes no pavadītajiem koncertiem skatīt šeit.

THE BEST VIDEO ABOUT RIGA. THE BEST SONG THAT RIGA HAS..

Viss sākās ceturdien

Aizgājis uz tūri atklāju, ka neviens šodien nebūs. Tāpēc aizgāju lēnīgi un noliku koferi un tad devos uz Riga Art space, kurā tika atklāta jauna izstāde , kurā apkopotas Hardija Lediņa pārdomas par padomju laiku arhitektūru un vispār. Ieradies tur atklāju, ka tā ir vēl tapšanas procesā. Tā nu es sapratu, ka vajag piedalīties un salīmēju dažus numuriņus. Nu, palīdzēju. Un man piekodināja, lai atgriežos vakarā uz atklāšanu.

Sacīts Darīts. Uzvilku savas jaunās linu bikses, kuras pēc tam ierāva ķēdē un devos turp. Izstāde ir spīdoša, un atziņās vēl vairāk. Vismieklīgākais man likās tas, ka tur bija kāds ducis bilžu, zem kurām izskaidrots, kāpēc man patīk dzīvojamie rajoni Rīgā. Ironiski, bet viss ducis bija krievu sākumskolas paaudze, un parastākā atbilde - tāpēc, ka man tur ir draugi. Mazie gangsta rajoni aug, mīļie. :)

Pilnīgi nejauši satiku Evitu un viņa mani uzaicināja uz Gaujarta (Gožār) koncertu mākslas darbinieku namā. Bija plānots aizdoties uz vienu Dzejas dienu pasākumu, bet, ja parādās laba iespēja, es to izmantoju. Tā nu ap septiņiem satiku sevi, Evitu in Uldžu (un vēl dažu labu gūzmu ar pazīstamiem ļautiņiem) tur - MD namā. Jāatzīst - koncerts bija lielisks. Un vēl lieliskāk bija tas, ka viņi dažbrīd runāja dzeju (nu kā jau dzejas dienām pienākas) Vienā mirklī (tas ir pats pats foršākais) viņi piedāvaja publikai kādu dzejoli norunāt pašiem. Es jau uz mutes neesmu kritis, protams pieteicos. Pie reizes norunāju Pušķinu un reklāmu par dzejas zveju. Un ticiet vai ne - saņēmu Gaujarta jaunu skaņripuli spīdīgo par baltu velti. Laime, laime, laime.

Tad aizgāju uz Ļeņingradu (pa ilgiem laikiem) un satiku fizmatus atsvinot Baldoni. Aizgāju mājās, jo nedaudz piebesīja, bet tad tāpat pēc stundas atgriezos Vecrīgā, jo man tak piegdien strādāt nevajadzēja. Un vēl kāda laime. Aizklīdu uz Rokenrigu a tur? Husqvarna zāķē pušu gaisu un spēlē debešķīgu smagmūziku. Vienkārši svētlaime.

Atgriezos mājās kādos četros. Vai kaut kā tā. Cēlos desmitos.


Kulturālā 5g-diena

Piegdien sadarīju dažādas lietiņas ko man vajadzēja darīt un devos uz Jūrmaku, uz Bulduriem Kursīša meitai ballīti vadīt. Paliek seši gadi. Nevēlos leilīties, bet laikam jāatzīst, ka viņa māsai, kurai ir kādus deviņus gadus vecs dēls un vīrs (turīgi) es drausmīgi esmu iepaticies, ka viņa pat atļāvās koķetēt. Mjā. Interesanti.

Atgriezies no Jūrmalas uzreiz piesliecos grupas Stereo Hypnosis koncerta Old Town hostelī fotogrāfēšanā. Pie reizes ietestēju arī jaunu Carena zibspuldzi. Vispār pats koncis bija tāds ņammīgs, bet nevarēju palikt uz afterpārtī, jo nācās skriet uz Kongesu namu, kur ar nakts filmu seansu tika atklāta īstā "Baltijas Pērle".

Triju debešķīgu filmu parāde, kuras jums ir JĀREDZ:

• A L'Aventure. franču filma par psihoanalīzi, seksu, iekāri, ekstāzi, skaistām un iekārojamām sievietēm un izskatīgiem franču jaunskungiem. Fiziska Filozofiska un nedaudz pārdabiska drāma.
• Nightwatching. Pītere Grīnveja drāma par Rembranta nevaldāmajām alkām atklāt Aristokrātiskās holandes aizkulises tieši jums. Un bez cenzūras. Ideāls reālisms un ievads barokā dārgie. Kādas krāsas, kādas krāsas!
• Dzift. Bulgārijas oskarotā tiktiešām Kino pērle, koru nevar apraktīt, jo tā ir jāredz. Tikai šim apgabalam raksturigs humors, izcils kameras darbs un scenārijs. Jāredz. Jāredz. Jāredz.

digna

inese_tk

Es tagad darīšu tā.

Ikreiz, kad būs kāda izstādes atklāšana, kurā man būs lemts ierasties, es ieradīšos ļoti par agru. Lai redzētu, kā viss vēl top, lai redzētu izaugsmi, attīstību un briedumu. Lai satiktu cilvēkus, kuri tur ir atnākuši, lai strādātu un domātu nevis pierādīt kādu statusu. Vai uzspestu kādu viedokli.

Putekļi visriņķī. Nākotnes Vīzija. Naturalitāte. Dievinu. Troksnis apkārt rada sānu notikumu, kurā nedrīkst iejaukties, tāpēc prāts tiek nodarbināts tikai ar ekspozīciju. Izstādes laikā tu skaties apkārt un dažreiz kāds arī meklē kur var noraut kādu vīna glāzi.

Un, protams, vienmēr tevi var pielikt pie kāda darbiņa, par ko es īpaši esmu priecīgs. Pat speciāli ietu viskur viskautko darīt, lai varētu iejusties un piedalīties. Sajusties pieņemts. Un iepazīt jaunas pasaules šķautnes.

Šodien Hardija Lediņa arhitektūras izstādes atklāšana Rīgas Mākslas telpā. Sešos. Būs pārsteigums.

Marts Kangro izrādē "Can't get no/satisfaction" man ietrieca galvā divas galvenās domas. Vienmēr esi pozitīvs. Un visu var atrisināt patiess smaids.

Izrāda ļoti netipiska un burvīga. Es apmulsu. Un praktizēju domas. Esam vienkārši.

sesdien apmeklēju tik tiešām pārsteidzošu pasākumu. Ieva (Tā, kas Nagliņa) kopā ar savu izstādi Torņkalna baznīcā un viņu jaunajā draudzes namā rīkoja koncertu, kurā piedalījās Mārtiņš, tāda dīviana kristiešu farsa glamroka grupa King of the Dolls (laikam tā) un Pulsa Efekts. Par pirmo man šaubu nebija, par otrajiem es kārtīgi nosmējos, jo tik stulbi ablomēties, ka "mēs šodien neuzvilkām galvaskausus utt., jo esam taču pie dievnama. Bet jā, visi kristieši.." Nu kamōn. Lame.

Bet mani traki sajūsmināja Pulsa Efekts. Es viņus pirms tam nebiju dzirdējis, škiet, ka spēlēja viņi arī Pagājušajā pozitīvusā, bet nedzirdēju. Tā nu viņi mani satrieca un pārtrieca. Viena laba grupa. Vēl dullāk bija, kad atnāca Leila. Nebiju viņu saticis kādu gadu laikam. Bet tik dīvaini, ka viņi viņu pasauca un tad šie sadziedājās. supelll!

Un vēl es tur daudz bildēju. lai cik stulbi neizklausītos, tad sanāca, ka biju ielicis igaunijas pirmo filmiņu. tākā visas bija pārklājušas. taču viena gan iznāca baigi labā. Ar mārtiņu.

Otrdien Hostelī spēlēja tāda patiešām jauka ambientpopa grupa no Islandes vārdā Stereo Hypnosis.Tik tiešām jauka, tikai viņiem menedžeris tāds nedaudz patraks. Visu laiku runā par kaut kādām jocīgām lietām, mazliet ož, nemazgā matus un staigā garā smilšu krāsas lietus mētelī.

Bet tas nekas. Mūzika tāda jauka. Viņi piekdien spēlē depo, bet nez, varbūt pēc tam arī nospēlēs kaut ko hostelī. redzēs. Man no viņiem jādabon albūms. Par to es laikam Depo šos fočēju.

NU TAD UZLŪDZU JŪS VISUS UZ SAVU UZSTĀŠANOS ŠOSVĒTDIENAS DZEJAS ZVEJĀ DZEJAS DIENU IETVAROS, 13. SEPTEMBRĪ. PATS IERADĪŠOS KĀDOS SEPTIŅOS!

REDZ KUR PLAKĀTIŅŠ!

Sapnī redzēju, ka mēs ar Bobu Dilanu sēžam uz sāna un atpūšamies kādā 1983. gada koncertā kaut kur, un viņš ir pozitīvi apmulsis no maniem labajiem un kodolīgajiem domu graudiem.

vai nu tikai novērojums, vai arī speciāli skaipā visi ir sākuši likt "netraucēt" zīmīti uz zaļā ķeksīša.

kāpēc gan..

lai atvieglotu dažu feisbuka neapmeklētāju utt. cilvēku iespēju apskatīt manas fotogrāfijas, piedāvāju manu jaunizveidoto fotoblogu . informācija ir angliski, la varētu saprast gandrīz jebkurš. Un kāpēc Los Engelis? Tāpēc, ka, kad ārzemnieki nesaprot, kā jāizrunā mans vārds, es saku - nu kā Los Angeles, bet tikai bez pirmās daļas.

ceturdienas vakarā Toms Grēviņš paziņoja par pāraides "Lielais vakars" izbeigšanu. Autsaidera popmuzikas funkcija 4 gadus un 8 mēnešus.

atseros pašus pirmākumus, kad uz mata kā no 1968. gada atlidojis garmatains hipijs Grē sāka savu uzvaras gājienu kopā ar Blūmu, lai pēc gandrīz pieciem gadiem novestu to līdz likumsakarigām beigām. Sākumā man Lielais vakars nelikās gana izklaidējošs, jo es tomēr gribēju dzirdēt mūziku, nevis šo abu cilvēku pesteļošanos, bet tad, kad Tomiņš atspērās, viss aizgāja tā, kā vajadzēja. Izcils kokteilis.

No viņa mutes es esmu uzzinājis daudz vairāk mūzikas pārstāvju, Tai skaitā Feista, Guillemots, Nizlopi, MGMT, daži latviešu mūzikas pārstāvji, un tā var turpināt. Droši varu teikt, ka viņš ir Latvijas Džons Pīls (Kaut gan viņš man ir atzinies, ka to toliedz). Iegājis vēsturē ar to, ka nevienmēr atskaņo izcilu mūziku, bet tomēr cenšas iepazīstināt cilvēkus ar pēc iespējas vairāk sejām un nošu virtuoziem. Viņam tas sanāca. Bet komerciālisms un radio loma ir mainījusies.

Nu neko. Gaidīsim, kas notiks ar darbadienu vienpadsmitiem. Jauns laiks. Jaunas iespējas. Un jā, viss notiek uz labu, vai nāvi. Nu karoče, uz labu.

Iespējams, ka es pirmo reizi apmeklēšu la rocca.
Svētīgi, ne :)

šodien hostelī bija pirmais koncerts vienatnē. Neteikšu, ka bija labi, bet normāli arī nebija. baļļu sistēmā uz seši septiņi. Mīnusi - pietrūka materiāla kādai pustundai (tā kā es vēlējos), dažas dziesmas nospēlēju pagriezi (nu nemaz jau arī ne tik traki, vēl pietam tās es redzēju šodien pirmo reizi, tā kā viss štokos), un balss mazliet aplūza. Bet ir divi iemesli, kāpēc aplūza - man ap divadsmitiem tā vienmēr notiek, un otrais - šodien visu dienu nodziedāju tās dziesmas, (nu, sagatavojos), pēc tam bija kora mēģinājums un uzreiz pēc tam spēlēju. dēļ tās šodienas mēģināšanas arī pirksti jēli. teorētiski esmu nospēlējies to ģitāru kādas sešas stundas šodien. nu tā. surst pirkstiņi.

bet nākošreiz būs labāk. apsolu un zinu. tākā - tiekamies nākošotrdien Old Town Hostelī, pretī Depo.

skatos apkārt un saprotu. Dāmas un kungi, jaunā Lielā Depresija ir pienākusi. un nejau tikai ekonomiskajā jomā.

Vai atceraties, kad tas viss notika divdesmitie. Un tagad pat caur iesnām var sajust, ka divdesmitie nāk, un nākošgad art deco, post jūgenstils un depresijas laika mode ienāks pasaulē ar milzu triecienu.

viss uz to norāda. jau tagad šur tur var redzēt dāmas staigājam apkārt kā trīsdesmito gadu sākuma preilenes, visa galerija istaba jau pāris gadus ir pārblīvēta ar pirmās latvijas dizainu, Art Noveau veikaliņš uz strēlnieku ielas sāk kļūt izpirkts, tauta ver māju durvis un dodas uz "Vadoņa" pirmizrādi 17. septembrī, Nacionālajā teātrī (šķiet). Nāk modē vecie varietē, kabarē (jau pēdējos divus gadus), bet mūs nevaldāmi satriec karavānu cirka klasiskā atgriešanās. Šāda stila izpildījumu ar visām skaņām, edīti pjafu, apģērbu, aprīkojumu un priekšnesumu mani sajūsmināja tikko pieminētā izrāde "Cirks tuvplānā". Vecie cirki un priekšnesumi dīvainos apģērbu gabalos ar akrobātiem ūsās ienāk kino un teātrī. Cirks atgūst savu krāsu. Un drēbe vairs neplīst. Vēl arī tas seriāls carnivàle, kas daudzus ir aizrāvis, bet tikai dēļ mistēriju bagāžas utt.

un punktu pielika, vai pareizāk sakot uzlika Rīgas svētki. Nebeidzami priecājos, ka Vērmanītis bija pārvērties par divdesmito gadu stila perēkli, katra tante aiz letes vai galdiņa izskatījās, kā no tā laika atspērusies, visapkārt rosījās korporeļi un milzīgas, darzā visur saspraustas lielietas (ai tur statujas, etes, milzīgas bildes un visāda cita huiņa), kas kutināja sirdi (it sevišķi milzīgi sportisti ūsās) un varēja nobaudīt dažnedažādas latviskas lietas.

Vienvārdu sakot - twentiesrockenroll.

ģērbies kā nezin kāds alternatīvais čalītis (viss melnā un sasmējos, ka vismaz voiceka krekls mugurā), šodien minos uz Dzelzceļa muzeju atklāt šī gada Homo Novus teātra festivālu. Mērķis - Jani Nutinena monoizrāde "Cirks tuvplānā".

Man nebija, ko teikt. Viss tas, kas man asociējas ar cirku nevis no Rīgas izrādēm, bet no sasodīti stulbiem meksikāņu seriāliem, kuru darbība norisinās karavānā, izpaudās šī mīļā un salavecītim līdzīgā cilvēka rokās. Gadsimtu vecas tradīcijas, pārvērstas bezgala modernā izrādē ar mazu mazu telti, kura tiek izjaukta un beigās virtuozi slaikta atpakaļ, tikai citā izskatā. Vienkārši man vairs nebija ko teikt. Katrs triks, katrs joks, katra mazā naivā etīde bija pārvērsta par jauku ceļojumu pārvērtībās. Un vēl trakāk - viņš izmantoja spēka vira motīvu un mētāja 4,5 , 6 un 8 kg smagas bumbas. Bet nu kā redzies - profesionāls žonglieris.

Pēc tam bija tā saucamās sarunas ar autoru. Es daudz neko neteicu. Bija jauki. Un, protams, satiku dažus pazīstamus cilvēkus. Kā vienmēr.

oskatuvē varat nobalsot par manu dižo bildi

P.S. un par visām pārējām manām bildēm arī. Ja var atrast.

uz Džeimsa un Tora dzimšanas dienu ierados zaķa kostīmā. tagad es zinu, ka cilveks zaķa kostīmā piesaista netikai meitenes, bet arī puikas. Nu, izņēmums ir markus, viņš vienkārši dievina lieldienu zaķus, tāpēc vislaimīgākais bija tieši viņš. Džeims jau pālī bija sabildējis dažus kadrus, kurus varētu pārtaisīt animācijā, jo izskatījās bezgala labi.