Klejotājs

pēdējās dienas manā dzīvē ieiet dzimšanas dienu svinībās un pamatīgā pierīšanās sindromā (nebaidieties, tikai pārtika).

piegdien Inga bija nolēmusi kārtējo Gardēžu klubiņu lietot pie sevis uz Stabu ielas. Protams, kā jau labs kaimiņš aizgāju, pierijos, plus vēl ieguvu labu tomātu zupas recepti, un aizgāju uz mājām nodušoties un sagatavoties nākošajam pasākumam. Kad atgriezos, tur bija atgriezies morraa un ar savu japānieti saštancējis vēl pārtikas. plus vēl sileensa austiņas utt.

tālāk ceļs veda uz VEF rajonu, kur affairs svinēja savu kārtējo ārkārteju dzimdienu. Es viņam kā nedzērājs uzdāvināju Hektoru, uz ko man tika atteikts - Izdzersim. Visnotaļ draudzīga un iedzērusi kompānija. Ar lode izdomājām jaunu vārdu, lai apzīmētu multimākslinieku - daudzdaris.

trešdien sanāca aizčāpot uz AB dambi pēc mazā četru dienu (vai piecu) īsfilmu festivāla.

pašā trešdienā rādīja pavisam dīvainas sviedru (jā, sviedru) dokumentālās filmas. Iekrita acīs viena filma par skandināvu politisko popmūzikas feminismu. HitMusik. Vēlreiz varu apgalvot, ka kas sliktāks par skandināvu feminismu (un veģitārismu) vēl nav izdomāts. Raksturīgas neveselīgas galējības, kas nopietni var kaitēt jūsu dzīvei.

viena filma gan man patika. par kubas dzivi vienas sievietes stāstījumā. bet tās lietas es jau zināju. ja šeit var just padomju savienību, tad tās pašas jūtes tur vēl vid pēc 20 gadiem.

ceturdien bija daudz tik tiešām labu franču animācijas/3d grafikas īsfilmu. Pamanīju vienu jau zināmu, kas tiek izmantota MTV samplos, un arī vienu jau zināmu franču režisora Cedric Babouche filmiņu (režisors pazīstams ar pirms diviem gadiem redzētu filmu IMAGO), bet bija arī dučiem citu jauku un sirsnīgu animāciju.

Pirmdiena aizdevos uz Valmieras Jauniešu dienām un sapratu, ka Valmiera ir vienkārši neizsakāmi masīva mūzikas vai vismaz centības zeme. Uzstājos ar dzeju pasākumā, kurā dzeju neviens laikam nesaprata, bet toties uz skatuves kāpa un spēlēja ģitāru (labi/nelabi/pareizi/nepareizi/klausāmi/neklausāmi/katram labāk zināms) katrs, kas vien vēlējās. Tik tiešām biju p«arsteigts par to, kāds ir muzikālais noiets šajā mazpilsētā. Varbūt nebiju priecīgs, ka dažas man pat labi zināmas un labi izpildāmas dziesmas tika izpildītas ne tik labi, bet tomēr.

Paliku pie līgas. Un pa nakti izlasīju kādas sešas nodaļas no vēl aizvien "about a boy". jauka viņa itā mājiņa. no vecāmātes mantota. tāda mierīga un padomiska arī. un ir plīts.

Un pats galvenais ir tas, ka mēs ar Kristoferu (nodibinātā grupa un tagad jau pajukušā "Six toe People", jo Kristofers brauc uz maskavu pēc dažām dienām) nospēlējām vislabāko koncertu visā mūsu viena mēneša spēlēšanas vēsturē. Vispār ir viens mēnesis, un kādi seši septiņi koncerti. Un man vakar bija perfekta balss. Paldies līgai par piparmētru (smaržoja tomēr pēc eikalipta) vīrakeļļu.

draugos un myspeisā ir ielādēta jauna dziesma - atdzimšana.

klausāmies. un, ja nu par brīnumu patīk, tad piefanojam.

šodien (pirmdiena) lasu dzeju Valmieras Jauniešu svētkos.
Ja kāds grib piebiedroties vai arī atnākt/atbraukt paskatīties - lūdzu.

Valmieras pilsdrupās esiet pirms deviņiem.

Uz zemes malas
Cilvēks balts,
un klausās,
Kā visas upes kliedz.

Notek gar kājām
Un pārlīst tai pāri,
kā milža mati
noslīd uz pleciem.

No cilvēka baltajām
basajām kājām
Gaiss pietvīkst
Sarkanas smaržas.

Un viņš ieelpo
Un tev liekas,
Dzīvība tek
Sarkana dzīslās.

Ja tu elpo,
tad tu dzīvo,
ja tu asiņo,
tu noasiņo.

16.augusts. 2009. Rīga

Ievads (Jau iepriekš brīdinu, ka materiālā publicētie materiāli ir baismīgi gari, un, ka tajā atrodamā informācija var skart arī jūsu dzīves. Iesaku lasīt pa daļām)

Mazliet lietainā otrdienas pievakarē sanāca sastādīt kompāniju vienam ap trīsdesmit gadus vecam poļu pārim, vedot viņus velo tūrē. Pašās beigās piestājām Gaujā, lai uzņemtu kādu šķidrumu, kur ieteicos, ka rīt (trešdien) dodos uz Tallinu pie vienas draudzenes. Uz to man šie atbildēja, ka arī dodas turp. Tā nu sanāca, ka stopošanas vietā es uz turieni tiku pa velti un negaidot. (nu, nevar teikt, ka par velti, jo es tiem poļiem nopirku vienu divkilo lāču rupjmaizi. bet tas tā - četri lati un paša iniciatīva, jo viņi man sūdzējās, ka vakar meklējuši tirgū pusstundu. es atradu (jo varbūt tāpēc, ka zināju) pusminūtē).

Pirms aizdošanās trešdien satiku vēl vienu interesantu štatu pusi Kevinu, kas visu savu ceļojumu ieraksta kladītē, ko viņam uzdāvinājusi viņa pēc izskata ļoti jaunā draudzene. Bet nekas, es arī tur ierakstījos, pirms dodos uz Tallinu un viņš uz kaut kurieni Krievijā.


300 kilo no vienas drēbes

Izmetām dažus līkumus pa ķengaragu, jo poļi (respektīvi ģimenes bārdainākais personāžš Mateušs) gribēja uzticēties savai Globālajai Pozicionēšanas Sistēmai (turpmāk GPS). Pa ķengaragu tāpēc, ka šie dzīvoja POSH hostelī centrāltirgus rajonā.

Tālākais ceļš bija diezgan jauks ar dažādām pārrunām un arī pārrunām viņu starpā (plus vēl poļu žurnālu apskate), kas man lika saprast, ka es māku uztvert poļu valodu. Ja esi nedaudz latvietis, bet māki krieviski, tad vairs problēmu nav. Saprašanas sarakstā ieraksīju: poliski saprot.

Viss apt. 4h brauciens aizritēja arī poļu mūzikas pavadība. Pēc brauciena ieguvu vinu poļu hiphopa kopiju (kaut kāds čau, bet jauki) un skā (arī čau, bet skanēja tīri kā OgņeOpasn Orkestra, tātad - labi!!) Kad iebraucām Tallinas teritorijā, sapratām, ka drīz beigsies benzīns, bet apkārt nebija nevienas tankštalles. Paviecās pēc kādām desmit minūtēm, kad ieraudzijām Nesti. Tiesa, tur bija tā stulbā sistēma ar naudas emaksu pirms tam. Plus vēl tas aparāts gandrīz katru banknoti grūda ārā ka prieks. Tā nu ielējāmies tikai pa 50 kronām (nu kādi 3 ar kapeikām litri, bet pietika pirmajai atelpai)


Vana Tallinn

Izmeta viņi mani pie vecpilsētas, kas man problēmas nesagādāja, jo Tallinā esmu bijis vairākas reizes. (īstenībā tikai trešo, bet, tā kā esmu topogrāfisks ģēnijs, teritorijas apgūstu diezgan ātri. Pirmo reizi biju uz Boba Dilana koncertu, otro šovasar jūlija sākumā uz Yellow free tours sanāksmi un tagad) Izstaigāju visu, ko vien varēju paspēt a kādām divām stundām, vispirms uzmeklēju to jauku mazo Tallinas pašdarinātās mākslas veikaliņu (auskari, rokdarbi, somas n'stuff), kas jau bija ciet. Īstenībā tagad sapratu, ka es to sajaucu ar vēl vienu citu vietu. Ar Reet Aus. Bet tas nekas. Ja sanāk iedoties Tallinā iekšā, tur pat blakus arī ir. Nākošās durvis. Starp citu tajā saitā ir forši Igauņu filmu treileri.

Paēdu kartupeļos, neiazgāju līdz pankūkām, bet sāku gaidīt Annu pie tā jaunā atbrīvošanas pieminekļa, kas uzcelts no tās caurspīdīgās lietas (baigais draņķis, bet to saka arī estonieši) Redzēju arī jaunā atbrīvošanas laukuma atklāšanas ģenerālmēģinājumu. Nu nez. interesants. bet nepatika.

Anna mani pēc tam ieveda Tallinas "Gaujā", kas gan neizskatījās tik daudz pēc septiņdesmitajiem, bet pēc frizētavas pagrabā gan. Kā nekā "Juuksur". Frizieris. Bet kaut kas no padomijas ar tur bija.


Tallinn Mārupe

Pēc tam Anna sazvanīja savu brāli, kurš mūs pēc tam veda mājās kopā ar viņas tēvu folkgrupas ģitāristu un jau krietni iesilušu Andreasu un viņas draugu Matīsu, kas izrādījās jau draugs pusgadu (sasodīts). Tā nu devāmies pie viņiem ārā no centra uz Tallinas "Mārupi". Visu nakti tika iedzerts, spēlēta pijole un ģitārs. No rīta arī stabules. Nožēloju, ka nebiju paņēmis savējo, jo viņiem jau tak kreiļu nebija. Muzikāla ģimenīte, nu dien.

No rīta pamodos vien pēc māmiņas, kas aizgāja gulēt līdz ko mēs bijām ieradušies. Nevarēju apjēgt ka nav jāiet uzdarbu. Sēdēju un skatījos, kā kaimiņi viņiem fenderē ābolus.

Pēc tam devāmies uz jūru, kur, protams, es sauļojos un nedarīju neko citu. Tieši to, ko biju gribējis darīt. Varbūt mazliet pašūpojos, mazliet frīzbiju un nedaudz badmintona. Un viss. Pēc tam devāmies atpakaļ uz viņu dīvaino stūraino māju (bet tur ir tāda kā neliela jumta skatuvīte, naaaiss), apēdu labi pagatavotus maakronus ar vistu un kā viņ tur sauc - kumma vai kas. Mēs to vienkārši saucam rūgušpiens ar rupmaizi un sahāru. bet nu labi.


Un tas saucās - dodos mājās

Ceturdienas vakarā nolēmu doties mājup ar stopiem, bet laikam astoņi vakarā ir labs laiks tikai pirmajai iespējai. Pirmā iespēja mani veda uz  Pērnavu. Un tālāk arī neveda. Piecgadīga bērna māte mani izsēdināja, tiesa labā vietā stopēšanai. Bet es tur nostāvēju līdz kādiem pusvienpadssmitiem (no pusdesmitiem), sagaidīju tur pat izkāpjam vienu latviešu pāri, kas aizgāja mežā, bet es ar savām bikšelēm, kreklu, jaciņu un vasaras kurpītēm (pilsētas puika) tak mežā neiešu. gāju atpakaļ uz pilsētu, kur pēc ilgiem meklējumiem atradu kaut kādu hoteli Emmi. Ap divpasmitiem iegāju tur un atklāju, ka gulta maksā 500 kronas. Zināju to, ka man ir tikai 300 (plus 33,70 rītdienas iztikai) Viņa man ieteica aiziet ap stūri, un tur būs kaut kāda viesu māja "Laine".  Atvēra man meitene ar brillēm un herpi, un kā par laimi, izstāstot savu sāpi šī man piedāvāja divguļamo istabu par 300. tā nu es dabūju pagulēt un arī paskatīties filmu ar Raselu Krovu boksera tēlā, kā viņu klapē, salauž viņa ribas, bet šis pagūst nokdaunēt čali piecpadsmitajā raundā. Goļivud, jā.


Otrā Liepāja

Tieši tas man ienāca prātā, ikreiz braucot cauri šai pilsētiņai, bet šodien es to ieraudzīju savām acīm. Tik tiešām neskaitāmu un milzum dauzu koka namiņu ar dažnedažākajiem krāsojumiem, jauku upīti un molu, uz kura es normāli uzplēsu pirkstu, pasauļojos un no kura pēc tam aizgāju. Gan jau iemetīšu kādu bildi, bet tā pilsēta ir Burvīga. Izsaukuma zīmes.

Īstenībā es jau negribēju palikt tajā viesu namā. Pagājušo reizi, kad biju Tallinā, satiku vienu meiteni no Pērnavas, sazvanīju, bet šī bija kaut kur mežā. Drošvien nometņoja. Tā nu man sanāca pavadīt laiku vienam pašam, par atlikušajām sagrabinātajām kronām nopirkt ūdentiņu un iet stopēt tālāk.


Pērnava - Pērnavas iela

Pēc kādas divdesmi trīsdesmit minūšu gaidīšanas mani paņēma viens igauņu onkulītis, kas aizveda kādus desmit piecpadsmit kilometrus tuvāk rīgai. Tad es gaidīju kādu stundu, līdz mani paņēma kāds bez darba palicis latvietis (aizgāja, nevis atlaida, jo nevarēja nopelnīt tik, cik gribēja) vārdā Gints, kas izrādījās zobārsniecības mikroiekārtu nākotnes dīleris Latvijā. Pastāstīja man par saviem biznesa plāniem un jau sen izdarīto. Tad es apjēdzu, ka man mazliet grūti bija iesākt sarunu ar viņu latviski, jo pirms tam runāju angliski, sapratu poliski, tad atkal angliski, neveiksmīgi mēģināju saprast igauniski, tad krieviski un tad latviski. putra. Bet pēc tam viss bija dokos.

Šis mani aizveda līdz Pērnavas ielai gandrīz pie vecā dzīvokļa. Tā nu es te atnācu un rakstu šo garo penteri.


Nobeigums

Žēl, ka mani nevies no stāstā iesaistītajiem personāžiem nevar izlasīt (ja nu vienīgi brīnumainā kārtā Gints), tad tomēr tāpat esmu pateicīgs visime maniem labvēļiem šo trīs dienu laikā. Un esmu ieguvus sasodīti daudz informācijas, bāžu, bilžu, pazīstamo n'stuff.
Uzskaitīšu:

• daži jauni draugi Tallinā
• Kristiina, uz kuru paļauties Pērnavā
• Cetri mūzikas kompaktdiski ar poļu hiphopu, poļu ska, Annas tēta grupu un vienu somu dziesminieku vārdā J.Karjalainens.
• Poļu pāri, uzkuru paļauties Gdaņskā
• Plānu ceļojumam uz Tamperi
• mācību, ka Igaunijā stopējas vēl sūdīgāk kā Letlandē
• jauku iedegumu
• mīlestību pret Pērnavu (daudz lielāku kā pret Tallinu)
• atsvaidzināju krievu valodu
• divas jaunas receptes
• kājas traumu uz kādu pusotru nedēļu

šodien visu laiku skan Jack Penate - Tonight's today.

Dižena dziesma.
Sasodīti super videoklips.

nodarbojos ar pirmo ēšanas, dzeršanas (tēja, piedodiet, ja sašokēju), gulēšanas un aptaukošanās vakaru savā vasarā šogad vai vispār šogad. Gan garīgi, gan fiziski biju noguris, un tāpēc padevos kārdinājumam.

• Lavašs
• Igauņu taukainie auzu pārslu cepumi
• Piparmētru tēja ar cukuru
• Miegs no sešiem ar pārtraukumiem līdz deviņiem

Spīķeros iekš DērtīDīl līdz 23. augustam vēl ir iespējams apskatīt Latvijas un Krievijas kino cilvēku veidoto izstādi "Peckshot" (man kaut kā izlasījās Reskšot, jo tas ir krievu drukā). Tās motīvs ir šāds - tātad esam ne tikai kino cilvēki.

Ekspozīcija ir neslikta, no dažādām vājām videoinstalācijām, līdz jaudīgām fotogrāfijām, iespaidīgiem mālēšanas darbiem un tik tiešām ģeniālām kaklasaitēm un krūzītēm (viens darbonis nodarbojas ar 10 latvijas dzīvnieku kariķīgu attēlošanu, un VIŅAM IZDODAS!)

Visā visumā jāaiziet,un,  ja vēl/jau esat students, tad jāmaksā tikai puslats. Ja tādi kā es, ne ar izglītību jau saistīti - latons.

vakar atkal satiku Imantu Daksi. Uzstājās viņš jaunajā Meta Kafē, un nodziedāja dažas pavisam senas un paris arī netik senas dziesmas. Tas bija jauki. Bet tad nāca krievu trokšņu vai, kā preses relīzē teikts, tomēr eksperimentālās mūzikas veterāns Aleksejs Borisovs ar savu aritmisko bundzinieci un pieaicināto Monreālas gotiskās un psihodēliskās skatuves dziesminieci Dorotiju Gelleri. Tas gan bija baigais, atvainojos, bleķis. Vienīgi pēdējā dziesma (ja tās var nosaukt par dziesmām) nedaudz aizrāva, jo vismaz bungas tad bija ritmā.

Vispār tā visa viņa/viņas/viņu uzstāšanās bija Dead Can Dance skaņas, Lorijas Andersones politiski pārmaksimālās lirikas, Džoannas Ņūsomas nedaudz līdzīgās balss tembra un Silver Mt. Zion koncepcijas atvēmiens, jā es tā uzdrīkstos teikt.

Nezinu kāpēc, bet man sanāk ļoti labs kontakts ar vāciešiem. Laikam nostrādā viņu gēni latviešus atzīt par tīri ņemamu tautu.

Vispirms Vera ar savu kompāniju un knūdeļiem (knēdeļiem)((knēdļikiem). Tad tur tie mazie Kaučsērferi, un tagad viena angļu valodas skolotāja, kas protams ir mācījusies vācu valodu un vēsturi, bet labu (teicamu priekš vācieša) angļu valodu ieguvusi, dzīvojot mazliet Austrālijā un satiekoties ar kanādieti. Austrālijas ietekmi sajutu pa gabalu.

Un īstenībā pat neatceros to viņas vārdu. Ai jā, viņa pat neteica.

šodien ir sācies Pjatņicas periods. Atkal klausos un izbaudu katru vārdu.

Atceros, ka ar viņiem iepazinos kādā 2005. gadā, kad atradu viņu albūmu (O5 laikam) viņas datorā. Līdz ar to ieguvu ari pārējos albūmus un sāku klausīties. Vēl viens pierādījums, ka krievu valoda ir tik tiešām ļoti bagāta, bet nenoliegšu, ka tā dziedāt var arī latviski, tikai jātrennējas un jāroka ārā aizmirstie vārdi.

No tā laika arī sāku iemīlēt Ukrainas mūzikas industriju. Nākošie nāca Esthetic Eduacation, Dolphin uttt. Un arī Gogol Bordello es gribētu pieskaitīt. Un pašu Gogoli arī.

kāpēc vienmēr, kad man ir brīvdiena, tad līst. laikam jāpaliek mājās un jātīra vannasistaba.

divas lietas:

1. pēdējā dziesma, kuru es nospēlēju uz ģitāras bija Robert Plant "All the king's horses"
2. man ir jauna klasiskā ģitāra (sergejs iedeva/atdeva)

aizvadīju Ievu, paēdu "karotēs" un gāju uz darbu. Neredzēti liels cilvēku skaits šajā nedēļā (skaitu to, kas jau aiz muguras) - 24. Palika laikam 23. Bet tas nekas, jo tūre bija jauka, mazliet mākoņains, bet silts.

Pievīla minoltieši, jo skeneris vēlaizvien nestrādā. Tāpēc aiznesu uz BFS, kur par četru filmu skenēšanu, tai skaitā vienas attīstīšanu un skan pakalpojumu vajadzeja maksāt kaut kādi nepilni desmit latēni. Kad aizgāju pakaļ bildēm - izrādās ka tikai septiņi ar kapeikām. Man jau nu traki liekas, ka es saņemu kaut kādu atlaidi. Par 120nieci arī sanāk maksāt arvien mazāk. Droši vien smukās sejas dēļ.

Vakar atkal diskutēju par dzīvi un savas dzīves jēgu. Laikam pilnmēness. A man tā vienmēr notiek.

Šodien bija paredzēts uzņemt divus spāņus, kas klejo apkārt pa Eiropu un stopē. Bet, tā kā mājiniekiem nebiju pateicis par viņu ierašanos, tad tie tā negribēja uzņemt tādus svešus (arī man) kungus. Tāpēc devos šos satikt, kads satiku, izklāstīju baltus melus par to, ka tajā vietā, kur bija paredzēts viņus noguldīt, ir ievākusies jaunā meitene Marija (vispār jau tulīt kaut kad, varbūt pat rīt ievāksies), bet viņiem bija paveicies jo meitene no Igaunijas vārdā Ūlane bija piespēlējusi, kā izrādās, Linarda vārdu. Nu jā. Pasaule ir sasodīti maza. Tā nu viņi droši vien guļ pie viņa.

Atnāca arī Kristofers. Un jautāja vai rīt nevarēs palikt pa nakti. Nu viņš ir pazīstams, viņš varētu. Bet es nezinu, vai tā Marija būs vai nebūs.

UN JĀ, ES OTRDIEN SPĒLĒJU OLD TOWN HOSTELĪ. ATKAL UN LAIKAM PAGAIDĀM VIENMĒR. Ja vien ģitāra nesaplīsīs un neuzradisies jauna. (Pagājušogad kaut kādā vasaras sākumā Laivā kāds bija to pārlauzis pie skaņošanas skrūvēm pušu. Paldies dievišķīgajam Egilam Pētersonam, kas manu mazulīti reanimēja. Bet tagad, pēc gada tā šuvīte verās atkal vaļā)

VAI KĀDAM NAV LIEKA ĢITĀRA, KO MAN IEDOT?????? JA ESI KREILIS, PAT NEMAZ NEVAJAG MAINĪT STĪGAS, JO ES ARĪ ESMU!!!! (jā, piedodiet, bet tagad es kliedzu) p.s. vēl tak jāieraksta dažas dziesmas!

Vakar atbrauca Ieva. Meitene no Lietuvas, kuru es satiku Cehijā, studentu konferencē. Vispirms viņa apmaldījās, un tad man nācās viņu glābt. Aizgājām uz tirgu, un parādīju, kur viņa divas dienas mitināsies. Pa dienu viņu pakavēt nesanāca, jo man bija jādodas uz Baložiem ujz viena puikas septīto dzimšanas dienu pirātu stilā. Nebiju vadījis pasākumu kādus divus mēnešus vai braucis ārā no studijas jau kādus trīs. Bet nekas - man ir divas jaunas aproces, ko man uztaisīja divi mazi ķipari.

Vakars tika pavadīts uz viena Daugavas kuģīša (laikam vārdā "Vecrīga"). Aizšāvām līdz pašai iztekai un tad šāvām atpakaļ. Viena filmiņā izbildēta.

Pēc tam uz ļeņingradu un tad mājās.

Pēdējā laikā esmu atsācis lasīt. Vēl aizvien tas ir tas pats Hornbijs ar "About a boy", bet vismaz ir sācis sparīgi virzīties uz beigām. Tas priecē.

Šodien atkal tūre. Un pēc tūres noskaidrojas, ka Ieva savu karti vakar kaut kādā automātā atsājusi (dullā). Protams, tika nobloķēta, un konts iesaldēts. Gribējām aizbraukt uz Vecāķiem, bet šī starpgadījuma dēļ nesanāca. Toties aizgājām uz Gauju un tas pat bija daudz mierīgāk. Paspēju nopirkt jauno Alis P albūmu "Uz priekšu". Tik tiešām ļoti labs.

Dosimies uz Andrejsalu. Nu tā - pasēdēt un pasauļoties (septiņos vakarā, kātad).

we shouldn't fall in love so easily...

aiznesu tris filmiņas, lai attīsta un ieskenē, bet šiem sapīīsa skeneris. būs tikai pirmdien.

velns.

un es tik ļoti ļoti gaidīju to filmiņu ar Ann-u, koncertu un tirgu...

vēl gaidu.

pēc jaukā laivas izbrauciena atgriezos mājās, un tajā pašā laikā Džeims man piedāvāja spēlēt giču Hostelī. sākumā noraustījos, bet tad sadūšojos un teicu, ka ņemšu dalību.

Zināju, ka būs arī Kristofers, kas ar savu labo ģitārspēli un popdziesmu zināšanu izglāba pasākumu, kaut gan, ja būtu es spēlējis soliņā, tad arī būtu labi, tikai nesanāktu popmūzika. Atnāca vēl viens ģitārists, kas nedaudz līdzinājās puikam no sešdesmito beigām, bet spēlēja klasna, taču aizgāja prom, jo viens. neiederējās un divi. gribēja tikai spēlēt par naudu. (plus vēl sajauca Baložu dziesmas "Vēstules" vārdus) Un tad, pēc konča viss sākās.

Pirms tam hostelī bija piekāpusi kāda meitene, bet tad viņa atgriezās. Izrādījās, ka viņa ir no Igaunijas, domājusi, ka hostelī varēs paēst un pusdivos dodas ar autobusu mājās uz Tallinu (vēl viens hometowns - tartu). paņēmusi alu un es tēju, sākām sarunu, kas beigās noveda pie diezgan interesanta jautājumi - vai jums, čaļi, nebūtu kāds brīvs dīvāns, jo man nemaz negribas braukt prom. Man māja pilna ar visādām guļvietām, tāpēc pieteicos.

Vakars atkal sākās hostelī, pēc tam devās uz ļeņingradu (uzstājās daži pašdarbnieki, bet superīgi), tad noslēdzās frančos. Tur stulbi dejojot, radās ideja izveidot kruto mēbeļu pārvietošanas/pārvākšanās kompāniju, kas izskatītos šādi:

Ja jums, piemēram tiek pārvietotas klavieres:

1. Viens ritmiski grūž augšā (ja vajag uz augšu), viens ritmiski velk augšā (ja vajag uz augšu)
2. uz klavierēm stāv žonglējošs midžets
3. ārā taurē kravas zīlonis
4. augšā (ja ir tāds augšā) ritmu sit trīs nēģerpuikas
5. profesionāls tūristu fotogrāfs no Japānas iemūžina panorāmas foto