Klejotājs - Komentāri

Ievads (Jau iepriekš brīdinu, ka materiālā publicētie materiāli ir baismīgi gari, un, ka tajā atrodamā informācija var skart arī jūsu dzīves. Iesaku lasīt pa daļām)

Mazliet lietainā otrdienas pievakarē sanāca sastādīt kompāniju vienam ap trīsdesmit gadus vecam poļu pārim, vedot viņus velo tūrē. Pašās beigās piestājām Gaujā, lai uzņemtu kādu šķidrumu, kur ieteicos, ka rīt (trešdien) dodos uz Tallinu pie vienas draudzenes. Uz to man šie atbildēja, ka arī dodas turp. Tā nu sanāca, ka stopošanas vietā es uz turieni tiku pa velti un negaidot. (nu, nevar teikt, ka par velti, jo es tiem poļiem nopirku vienu divkilo lāču rupjmaizi. bet tas tā - četri lati un paša iniciatīva, jo viņi man sūdzējās, ka vakar meklējuši tirgū pusstundu. es atradu (jo varbūt tāpēc, ka zināju) pusminūtē).

Pirms aizdošanās trešdien satiku vēl vienu interesantu štatu pusi Kevinu, kas visu savu ceļojumu ieraksta kladītē, ko viņam uzdāvinājusi viņa pēc izskata ļoti jaunā draudzene. Bet nekas, es arī tur ierakstījos, pirms dodos uz Tallinu un viņš uz kaut kurieni Krievijā.


300 kilo no vienas drēbes

Izmetām dažus līkumus pa ķengaragu, jo poļi (respektīvi ģimenes bārdainākais personāžš Mateušs) gribēja uzticēties savai Globālajai Pozicionēšanas Sistēmai (turpmāk GPS). Pa ķengaragu tāpēc, ka šie dzīvoja POSH hostelī centrāltirgus rajonā.

Tālākais ceļš bija diezgan jauks ar dažādām pārrunām un arī pārrunām viņu starpā (plus vēl poļu žurnālu apskate), kas man lika saprast, ka es māku uztvert poļu valodu. Ja esi nedaudz latvietis, bet māki krieviski, tad vairs problēmu nav. Saprašanas sarakstā ieraksīju: poliski saprot.

Viss apt. 4h brauciens aizritēja arī poļu mūzikas pavadība. Pēc brauciena ieguvu vinu poļu hiphopa kopiju (kaut kāds čau, bet jauki) un skā (arī čau, bet skanēja tīri kā OgņeOpasn Orkestra, tātad - labi!!) Kad iebraucām Tallinas teritorijā, sapratām, ka drīz beigsies benzīns, bet apkārt nebija nevienas tankštalles. Paviecās pēc kādām desmit minūtēm, kad ieraudzijām Nesti. Tiesa, tur bija tā stulbā sistēma ar naudas emaksu pirms tam. Plus vēl tas aparāts gandrīz katru banknoti grūda ārā ka prieks. Tā nu ielējāmies tikai pa 50 kronām (nu kādi 3 ar kapeikām litri, bet pietika pirmajai atelpai)


Vana Tallinn

Izmeta viņi mani pie vecpilsētas, kas man problēmas nesagādāja, jo Tallinā esmu bijis vairākas reizes. (īstenībā tikai trešo, bet, tā kā esmu topogrāfisks ģēnijs, teritorijas apgūstu diezgan ātri. Pirmo reizi biju uz Boba Dilana koncertu, otro šovasar jūlija sākumā uz Yellow free tours sanāksmi un tagad) Izstaigāju visu, ko vien varēju paspēt a kādām divām stundām, vispirms uzmeklēju to jauku mazo Tallinas pašdarinātās mākslas veikaliņu (auskari, rokdarbi, somas n'stuff), kas jau bija ciet. Īstenībā tagad sapratu, ka es to sajaucu ar vēl vienu citu vietu. Ar Reet Aus. Bet tas nekas. Ja sanāk iedoties Tallinā iekšā, tur pat blakus arī ir. Nākošās durvis. Starp citu tajā saitā ir forši Igauņu filmu treileri.

Paēdu kartupeļos, neiazgāju līdz pankūkām, bet sāku gaidīt Annu pie tā jaunā atbrīvošanas pieminekļa, kas uzcelts no tās caurspīdīgās lietas (baigais draņķis, bet to saka arī estonieši) Redzēju arī jaunā atbrīvošanas laukuma atklāšanas ģenerālmēģinājumu. Nu nez. interesants. bet nepatika.

Anna mani pēc tam ieveda Tallinas "Gaujā", kas gan neizskatījās tik daudz pēc septiņdesmitajiem, bet pēc frizētavas pagrabā gan. Kā nekā "Juuksur". Frizieris. Bet kaut kas no padomijas ar tur bija.


Tallinn Mārupe

Pēc tam Anna sazvanīja savu brāli, kurš mūs pēc tam veda mājās kopā ar viņas tēvu folkgrupas ģitāristu un jau krietni iesilušu Andreasu un viņas draugu Matīsu, kas izrādījās jau draugs pusgadu (sasodīts). Tā nu devāmies pie viņiem ārā no centra uz Tallinas "Mārupi". Visu nakti tika iedzerts, spēlēta pijole un ģitārs. No rīta arī stabules. Nožēloju, ka nebiju paņēmis savējo, jo viņiem jau tak kreiļu nebija. Muzikāla ģimenīte, nu dien.

No rīta pamodos vien pēc māmiņas, kas aizgāja gulēt līdz ko mēs bijām ieradušies. Nevarēju apjēgt ka nav jāiet uzdarbu. Sēdēju un skatījos, kā kaimiņi viņiem fenderē ābolus.

Pēc tam devāmies uz jūru, kur, protams, es sauļojos un nedarīju neko citu. Tieši to, ko biju gribējis darīt. Varbūt mazliet pašūpojos, mazliet frīzbiju un nedaudz badmintona. Un viss. Pēc tam devāmies atpakaļ uz viņu dīvaino stūraino māju (bet tur ir tāda kā neliela jumta skatuvīte, naaaiss), apēdu labi pagatavotus maakronus ar vistu un kā viņ tur sauc - kumma vai kas. Mēs to vienkārši saucam rūgušpiens ar rupmaizi un sahāru. bet nu labi.


Un tas saucās - dodos mājās

Ceturdienas vakarā nolēmu doties mājup ar stopiem, bet laikam astoņi vakarā ir labs laiks tikai pirmajai iespējai. Pirmā iespēja mani veda uz  Pērnavu. Un tālāk arī neveda. Piecgadīga bērna māte mani izsēdināja, tiesa labā vietā stopēšanai. Bet es tur nostāvēju līdz kādiem pusvienpadssmitiem (no pusdesmitiem), sagaidīju tur pat izkāpjam vienu latviešu pāri, kas aizgāja mežā, bet es ar savām bikšelēm, kreklu, jaciņu un vasaras kurpītēm (pilsētas puika) tak mežā neiešu. gāju atpakaļ uz pilsētu, kur pēc ilgiem meklējumiem atradu kaut kādu hoteli Emmi. Ap divpasmitiem iegāju tur un atklāju, ka gulta maksā 500 kronas. Zināju to, ka man ir tikai 300 (plus 33,70 rītdienas iztikai) Viņa man ieteica aiziet ap stūri, un tur būs kaut kāda viesu māja "Laine".  Atvēra man meitene ar brillēm un herpi, un kā par laimi, izstāstot savu sāpi šī man piedāvāja divguļamo istabu par 300. tā nu es dabūju pagulēt un arī paskatīties filmu ar Raselu Krovu boksera tēlā, kā viņu klapē, salauž viņa ribas, bet šis pagūst nokdaunēt čali piecpadsmitajā raundā. Goļivud, jā.


Otrā Liepāja

Tieši tas man ienāca prātā, ikreiz braucot cauri šai pilsētiņai, bet šodien es to ieraudzīju savām acīm. Tik tiešām neskaitāmu un milzum dauzu koka namiņu ar dažnedažākajiem krāsojumiem, jauku upīti un molu, uz kura es normāli uzplēsu pirkstu, pasauļojos un no kura pēc tam aizgāju. Gan jau iemetīšu kādu bildi, bet tā pilsēta ir Burvīga. Izsaukuma zīmes.

Īstenībā es jau negribēju palikt tajā viesu namā. Pagājušo reizi, kad biju Tallinā, satiku vienu meiteni no Pērnavas, sazvanīju, bet šī bija kaut kur mežā. Drošvien nometņoja. Tā nu man sanāca pavadīt laiku vienam pašam, par atlikušajām sagrabinātajām kronām nopirkt ūdentiņu un iet stopēt tālāk.


Pērnava - Pērnavas iela

Pēc kādas divdesmi trīsdesmit minūšu gaidīšanas mani paņēma viens igauņu onkulītis, kas aizveda kādus desmit piecpadsmit kilometrus tuvāk rīgai. Tad es gaidīju kādu stundu, līdz mani paņēma kāds bez darba palicis latvietis (aizgāja, nevis atlaida, jo nevarēja nopelnīt tik, cik gribēja) vārdā Gints, kas izrādījās zobārsniecības mikroiekārtu nākotnes dīleris Latvijā. Pastāstīja man par saviem biznesa plāniem un jau sen izdarīto. Tad es apjēdzu, ka man mazliet grūti bija iesākt sarunu ar viņu latviski, jo pirms tam runāju angliski, sapratu poliski, tad atkal angliski, neveiksmīgi mēģināju saprast igauniski, tad krieviski un tad latviski. putra. Bet pēc tam viss bija dokos.

Šis mani aizveda līdz Pērnavas ielai gandrīz pie vecā dzīvokļa. Tā nu es te atnācu un rakstu šo garo penteri.


Nobeigums

Žēl, ka mani nevies no stāstā iesaistītajiem personāžiem nevar izlasīt (ja nu vienīgi brīnumainā kārtā Gints), tad tomēr tāpat esmu pateicīgs visime maniem labvēļiem šo trīs dienu laikā. Un esmu ieguvus sasodīti daudz informācijas, bāžu, bilžu, pazīstamo n'stuff.
Uzskaitīšu:

• daži jauni draugi Tallinā
• Kristiina, uz kuru paļauties Pērnavā
• Cetri mūzikas kompaktdiski ar poļu hiphopu, poļu ska, Annas tēta grupu un vienu somu dziesminieku vārdā J.Karjalainens.
• Poļu pāri, uzkuru paļauties Gdaņskā
• Plānu ceļojumam uz Tamperi
• mācību, ka Igaunijā stopējas vēl sūdīgāk kā Letlandē
• jauku iedegumu
• mīlestību pret Pērnavu (daudz lielāku kā pret Tallinu)
• atsvaidzināju krievu valodu
• divas jaunas receptes
• kājas traumu uz kādu pusotru nedēļu