Klejotājs

šī dziesma tāpat kā visas pārējās ir ierakstītas ar pirmo reizi, tā kā būs gaidāmas arī kādas nelāgas muzikālas novirzes. Bet nemaz jau nav tik traki...

EDE - pasaules bērns

Cik jūs lapiņas ņemat,
Tualetē dibenu slaukot?
Esmu tautietis kārtīgs -
Ņemu deviņas skaitot.

Pirmā par Godmani sasistu galvu,
Otrā kā Lembergu glaudīt pa spalvu,
Trešā par Kalvīti un trekniem gadiem,
Ceturtā Plineram un viņa radiem,
Piektā par Zalānu Latvijas glābēju,
Sestā par Repši nelabā kāvēju,
Septītā Zatleram filozofam,
Astotā Slakterim filologam,
Devītā man – vēlētājam,
Un kā saka viņi -
Pakaļas drillētājam.

Tad nu ar deviņām kārtām
Drillēju, kamēr sarkans,
Mūsdienās jau nevajag vairāk,
Ja nabags, tad nenāks tev makans.

28.marts. 2009. Rīga

Meet Swan.
Arthur Swan.
He works in the shop.
Meet Hound.
Stewart Hound.
He also works in the shop.
Every day they spend their evenings on the couch, watching soaps and TV shows with a beer can in hands. Every day they go to their jobs and every day they come back. No problems. And no kids. “ I am getting used to. And I like it. No huge responsibilities. AND I am getting paid. It's brilliant!” says Hound.
But is it realy brilliant? Doing nothing for becoming a respectable person in society? And what about real life, real happiness? Can if falls from the sky? Or is it in a form of a deer? And if you don't get it lifelong, maybe you can count on afterlife?
But is it the best choise?
Come to the world of Hound and Swan. And see, how correct choises in the best time can change your or maybe others'life. How a simple turn can roll it upside down. For better living.
Or maybe it's better to die?
But will you do it in someone's place? And even if you love to live?


gaidiet lugu vai fragmentus...

vissliktākais ir tas, ka mana dzīve tiecas vērsties tā kā šis dzejolis.

un es nespēju apstādināt procesu. It kā jau saprotu, ka kaut kas jādara lietas labā un cenšos, bet... es tomēr esmu nespēcīgs. Tas notiek dabīgi.

Tāpat kā dinozauru izmiršana.
Saites mirst...

iespējams, ka pēc laika es jums piedāvāšu iemest aci lugai, ko es rakstu radio BBC konkursam.

bet vēl viņa ir jāpabeidz..

- Oberštrūber! (Protams, seko „Heil, Hitler!”) Paskatieties, ko mēs noķērām! – štābā ienesās divi karavīri.
Štāba tika iegrūsts kāds krievu leitnants. Pavisam noplucis, taču vēl aizvien cīnīties spējīgs.
- Oho! – priecīgi berzēdams rokas oberštrūders teica. – Kā tad noķērāt?
- Krievi nāca uzbrukumā, apšāvām, vienīgais izdzīvoja, un nevienas skrambiņas.
- Lieliski, tad jau noteikti zinās, kur šie drāzīsies virsū šonakt. – oberštrūbers piegāja pie leitnanta un lauzīta krievu valodā jautāja. – Kur šovakar nakt?
Krievs viņam tādā pašā lauzītā, tikai vācu mēlē, atbildēja. – Neteikt!
- Sūds, melot.
- Pats sūds, nemelot, neteikt!
- Aiziet! atnesiet karti! Piespiedīsim šo runāt!
- Karšu nav, oberštrūbera kungs, vakara uzbrukumā krievi iemeta bumbu glabātuvē.
Dzird leitnantu nosmejamies, oberštrūbers ar plaukstu iesit tam pa pakausi. Krievs nomierinās. Vācietis paķer krievu aiz matiem. Vāciski.
- Jūs sūdi, zin kā bumbas mētāt. Mēs tagad nevaram pārraut līniju un ieņemt Krieviju.
Tad pēksņi iejaucas viens no karavīriem.
- Pagaidiet, paskatieties tam krievam uz seju! Viņa mute izskatās kā mūsu pašu ieleja! Un deguns vairāk līdzinās blakus esošajam kalnam, nevis cilvēka purnam.
- Tik tiešām... – oberštrūbers pētoši noskatījas. – Un acis ir kā tie abi sūda ezeri, kuros mēs šoruden iestigām.
- Precīzi, šonakt mēs tos pat varētu apiet. Sals.
- Tad mēs iesim tā, - oberštrūbers paņema ogles gabalu un zīmēja uz leitnanta sejas. Leitnants mazliet pretojās.- Vispirms izliksim artilēriju pie ielejas, - un viņš iezīmēja mazas līnijas pie katra mutes kaktiņa.- Tad iesim pa kreiso vaigu, pāri acij, - un visu monologu papildināja uz sejas vilktas svītras.- Mašīnas laidīsim pa deguna labo sānu, tanki lai iet pa labo vaigu.
- Idioti! – Leitnants ierunājās.
- Ko?
- Mūsu lidmašīnas bum - bum jūs.
- Tev būt labāka plāns?
- Protams,- leitnants izrāva no oberštrūbera rokām ogli un zīmēja tālāk. – Atiet atpakaļ no ezeriem un nostādināt armiju zem acīm kopā ar tankim. Izvilināt mūsējie uz ezera ar saviem sūda zaldātiņiem. Mēs skrien uz ezera, un jūs tad ar tankim būkš! būkš! bļin! bļeha muha...
Vācieši saskatījās.
- Nudien labs plāns, tā mēs iegūsim visu rajonu.
Oberštrūbers pavēlēja gatavoties. Abi kareivji aizgāja.
- Mēs tevi ņemt līdzi. Par ķīla.
- A jums vācu šņabs ir?
- Mēs ir vācietis. Protams. Daudz, daudz.
- Dodiet, jums ir vieglāks. Mūsu kaklā kož.
Abi sadzēra.
- Eh, te labi, - krievs noteica. – jūs mani turēt līdz beigam?
- Kamēr vinnēt.
- Ku labi, tad tik dzeram.

12.jūlijs. 2008

lai nu kā, bet man liekas, ka padomju laikā mani konkrēti ņemtu pie dziesmas...

Mūzika: jarvis - tonite

Še tev nazis, lūdzu, ņem
Bet cik tālu zemē dursi?
Še tev iela, lūdzu, ej,
Bet cik reizes vēl tu iesi?

Te ir vējš, bet cik koku,
Jānogāž, lai orkāns sauktos?
Te ir saule, bet cik ūdens,
Jālej, lai tās gaisma rauktos?

Te ir cilvēks, un cik vārdu
Jāteic tā, lai nerunātu vairs?
Un mūžam viņa pateikto
Pilnu muti rītu gaiss?

Tur ir naids, bet cik ložu
Jāizšauj, lai sāktos karš?
Un cik dienu jādzīvo,
Lai mūžs tev beidzot sauktos garš?

Bet, ja vējš ir beidzot orkāns
Un saules vietā maza guns,
Cik tu censtos vārdus dot,
Lai spētu mani atkarot?

7.septembris. 2008. Rīga

Visi iet,
Kā tev iet?
Veikalu durvis jau veras ciet.
Pārbaudiet,
Vai drīkstat liet,
Vai drīkstat raudāt
Un drīkstat smiet?
Kā suņi var riet,
Tā tautas iet diet.
Pirms lietošanas izlasiet,
Vai auklu mudžināt vai siet.
Nu pagaidiet!
Neplēsiet!
Tā jau nevar tālāk iet!
Un, ja nu lēnāk saule riet,
Tad ejiet, laiku apsteidziet.
Un ziniet,
Notiek cituviet,
Kas šeit kā plate,
Kā lenta iet.

2005. Upenieki

- Mamm, mēs šodien kāpjam kalnos!
- Tev taču bail no augstuma.
- Es zinu, bet Ruta kāps un...
- Un tu negribi palikt muļķa lomā,- smejoties teica māte, taisīdama pusdienas vēl neatbraukušajam tēvam.
- Es savādāk nevaru,- Māris teica. – Kāps vesela grupa, un, ja es tur nebūšu, Ruta nojautīs...
- Un tu, protams, negribi būt tas vārgulis, kas...
- Mamm!
- Labi, labi! Es tik smejos! Pasveicini Rutiņu no manis un tēva. Un skaties, ka nesapinies ar mafiju...
- Tas nav smieklīgi, mam.
- Labi, labi, paliec sveiks!
Māte nolika klausuli. Pasmaidīja. Kā tie bērni izaug. Te viņi ieķeras tavā kleitā, lai pasargātu sevi no kāda ļauna skata, tad sāk iet uz kino un diskotekām, kuras rīko pašu skolā, bet tad, kā studenti sāk braukāt apkārt, lai pavadītu laiku ar saviem mīļajiem un mīļajām. Šajā gadījumā otrais variants. Vienskaitlī.
Atbrauca tēvs. Viņs atvvēra pamatīgās ozolkoka durvis un, pakārdams žaketi uz āķa, nolika uz bufetes priekštelpā divas biļetes.
- Tā dāvana. Mārim. Tulīt jau būs divdesmit. Lai abi aiziet uz to koncertu, par kuru viņš man stāstīja.
- Nesen zvanīja.
- Un...
- Kāpšot kalnos. Ar Ritu un vēl dažiem citiem...
Tēvs pasmīnēja.
- Nu, Viktor, viņi taču ir samīlējušies. Lai jau zēns cenšas.

Pulksteņa dzeguze lēni sita astoto stundu. Itālijā tagad ir septiņi, māte nodomāja. Viktora vēl nebija. Kā aizbrauca pēc pusdienām, tā pazuda. Seminārs ministrijā par kvotām lauksaimniekiem. Aiz gara laika viņa ieslēdza televizoru. Varbūt rādīs par Viktoru. Taču tajā rādīja pavisam ko citu.
- Šodien, plkst. sešos pēc Latvijas laika, Itālijā, Sicīlijā, no Mesīnas klintīm nokritusi Latvijas studentu grupa. Miruši divi studenti, trīs guvuši smagus miesas bojājumus. Studenti uz salu bija devušies šo ceturtdien augstskolu apmaiņas programas ietvaros. Klinšu kāpšana organizēta kā parasts izklaides pasākums, tāpēc gidi neesot aicināti. Iespējams tāpēc...
Sarkanā poga nospiedās pati no sevis. Roka atlaidās, un pults, smagi krakšķēdama, nokrita uz grīdas. Māte sēdēja nekustīgi, tad pieskrēja pie telefona un zvanīja. Zvanīja nepārtraukti, taču neviens neatbildēja. Vai tas var būt! Vai tas var būt!
Viņa saļima uz ceļiem un skaļi raudāja. Ķermenis raustījās bēdu agonijā, un asaras vēlās pār padzīvojušajiem vaigiem. Pēkšņi iezvanījās telefons. Māra numurs.
- Māri, tu? – māte caur asarām izdvesa.
- Mamm, es nekāpu. Kāju sastiepu...
Pēksņi viņai likās, ka viss, kas tikko likās sabrucis, atkal pārvēršas par to, kam vajadzētu būt. No pelniem gaismas pils. Nemanot viņa paskatījās uz bufeti. Biļetes! Ak, tad nu tomēr abi varēs iet...
- Mamm...
- Nu dēliņ? – māte svētlaimīgi jautāja.
- Viņa nositās tieši pie manām kājām...

2006

dienu no dienas
lapas no rīta
nekā vakarā
lēnāk krīt.

un ja tev glāze
pustukša rādās,
trīsdesmit minūtes
ātrākas slīd.

17.marts. 2009. Rīga.

piedodiet, bet krievu dzeja latviešu dzejniekiem mūsu zemē tagad brutāli ieliek, un tajā pašā satorī ir parādījies arī mans blogs. Ar vienu vienīgu pieticīgu ierakstu... paši sapratīsiet...

Mūzika: badly drawn boy - i love nye

Ir reizēm krustceles.
Un tajās cilvēks.
Un spriež un domā,
Kuru ceļu iet.

Ko daudz tur prātot –
Katru ņemt un mīt,
Bet ko tad darīt,
Ja ceļu sešpadsmit?

3.decembris. 2008. Rīga

manā bērnībā man potēja, patiesumu, čaklumu un Druvas saldējumu.

mūsdienās bērniem potē makdonaldu, kolu un neiecietību.

manos darbos ir grūti atrast daudz laimes, prieka, saules, vai laimīgas mīlestības.

Jo tas viss vienkārši ir jau nodeldēts kā vecu bikšu pakaļa.

Ginekologa kabinetā viss bija tik maigi un pliekani balts, ka jaunskungam sametās nelabi ap dūšu. Viens vienīgs krēsls pie rakstāmgalda, vairāki skapīši, sieviešu „ehem” plakāti, produktu reklāmas, dzemdību apraksti un tā tālāk un tā joprojām. Stūrī tā jokainā kušete ar tām dīvainajām kājām, kuras turēja grūtnieci kā dzemdībās un uz kuras notika izmeklēšana. Pilns nezināmu un nomācošu štruntu.
Domu lidojumus pārtrauca ginekologa ierašanās. Viņs mierīgi atnāca un apsēdās pie galda. Klusi vēroja jaunskungu tieši acīs.
- Labdien.
- Labdien.
Mazs neveikls klusums. Dakteris saprata, ka no šādiem tipiņiem nav nekādas jēgas.
- Nu?
- Ko nu?
- Kādā jautajumā. Nu?
- Es tikai... pēc padoma.
- Kāda.
- Sievai būs bērns. Drīz un.. gribēju uzzināt... Cik aborts maksā...
Ginekologam acis gandrīz izsprāga ārā no pieres, bet viņs nomierinājās.
- Kurā mēnesī?
- Es nezinu, nedzīvoju pie viņas. Varbūt kādi deviņi, tas jau nav daudz, ne?...
Ārsts klusu piecēlās. Šis varētu būt numurs. Apgājis apkārt „pacientam” viņš to atkal uzrunāja:
- Kāpēc tāds lēmums?
- Nu, redziet... viņas mājās bērnam vieta nav, un man mājās māte neļauj...
- Māte neļauj??
- Viņa saka, ka viņas mājā jau pietiek ar vienu zīdaini.
- Un tas domāts kā jūs...
- Laikam jau...
- Cik jums gadu?
- Janvārī būs apaļi divdesmit pieci.
- Ko?? Divdesmit pieci? Un vēl dzīvojat pie mātes?
- Nu tā... sanāk.
- Bet jums taču ir iespējas pašam sākt dzīvi. Padomājiet par savu jauno sievu. Viņa kaut kā jāuztur!
- Mani uzturēja māte...
Pēc šī teikuma ginekologs nenoturējās, viņš ar varu aizvilka krēslu ar jaunskungu pie spoguļa un no aizmugures apķērās viņam ap pleciem.
- Paskatieties spogulī ko jūs redzat?
- Sevi...
- Sevi? SEVI? 25 gadus jaunu jaunskungu, kurš var, bet negrib. Var, bet negrib!
„Pacients” novērsās no spoguļa un satraukti elpoja. Tāpēc ārsts saķēra viņa galvu un piespieda skatīties spogulī.
- Jūs varat, kas visu laiku domājat dzīvot pie mātes?
- Jā... – jaunskungs nīkulīgi un raudulīgi novilka.
- Nekā nebija! Jūs varat dzīvot savā dzīvoklī ar savu sievu, tam nav vajadzīgs aborts. Jūs varat, JŪS VARAT!!!! – un ginekologs tik sparīgi kratīja jaunskungam galvu, ka pats sareiba.
- Es... Es... varu?
- Protams, ka varat! Jūs esat tāds... tāds... (velns, es laikam tūlīt pamatīgi samelošu) spēcīgs, gudrs un atjautīgs jauneklis. Jums visas durvis vaļā, jūs varat!!
- Es varu??
- Jūs varat.
- Es varu!
- Pareizi, un gribat arī!
- Un gribu arī!!
- Vēlriez atkārtojiet, līdz rodas pārliecība!
- Es varu un gribu! Es varu un gribu! Es varu, varu, varu, varu!!! ES GRIBU!!!!!!
- LŪK, TĀ JAU IR RUNA! Nu, tad aborts būs?
- Nebūs, nebūs, nekāda aborta nebūs!!!
Ginekologs atvilka jaunskungu pie galda un pats apsēdās iepretīm. Piespiedis pogu uz telefona, viņs asistentei pateica: „Viss nokārtots” un vērsās pret viesi.
- Un ko jūs tagad darīsiet?
- Došos mājās un pateikšu mātei, ka viss, pietiek!! Tā es, vot, arī darīšu!!!
- Ļoti labi! – teica ārsts un piegaja pie durvīm. Jaunskungs bija tik ļoti sacerējies, ka nemaz nemanīja atveramies durvis un ārstu ar kādu pārmijam dažus vārdus.
- Starp citu, jūsu draudzene tik tiešām bija devītajā mēnesī. Bija. Apsveicam, jums ir puika!!!
„Pacients” noģīpst.

12.jūlijs. 2008

Ievads

Mana māsa nomira, kad man bija septiņi gadi.

Medmāsa no dzemdību telpas, numur “6”, iznesa nedzīvu bērniņu. Es redzēju. Tik kvēli vēlējos iegūt kādu, par ko rūpēties un ar ko pēc gadiem parunāt par nenormālībām pasaulē, ka neatļauti ielīdu tur, kur nevajadzēja. Mans tēvs elsa un pūta smēķētavā, kamēr dēls okšķerēja pa slimnīcu. Viņš vēl nezināja. Cigarete pēc cigaretes noslīka pelnutraukā.

Baltas palātas. Miers. Gaiteņa galā nedaudz izlādējas dienasgaismas lampa. Grīda noklāta okeānzilzaļām flīzēm. Manas bahilas slīd pa to kā laiva mierīgā līcī.

Aklums. ( no cikla Taustes)

Es atgriežos mājās.
Pie sarkanām sienām,
Pie stārķu ligzdas
Un pie bērnu dienām.

( tālāk... )

Ziniet, kas ir īsta dzeja?

Morrisejs ir teicis, ka tev vajag rakstīt dzīvi, jo katrs muļķis var atrast vārdus, kas rīmē.

Pamēģiniet kādreiz...

Mūzika: Akvarium - stoj storoni zerkalnovo stekla