Klejotājs

Sirdi spogulī neredz


Un noteikti kāds gribēs pirmais būt,
Kas pateiks to, ka dzeja sabiedrībai spogulis,
Tik tiešām – seklumu un derdzi redzēt var,
Bet to, kas sirdī sēž, vai asins?

Un jautā man, kas svarīgākais dzejā,
Es atbildu – stulbs jautājums.
Jo dzejā ir kā dziesmā un kā dzīvē –
Svarīgs viss, bet reizē it nekas.

Ar to kā dzīvesziņu rītos mosties vajag,
Brandavam no krūtīm līstot, gunīm šķīstot, deklamēt,
Un tas, ka papīrs tikai vien, lai nolasītu,
Tad labāk tādu dzeju piespraust atejā.

Tagad droši vien jūs gaidāt epitetus,
Hiperbolas, Metaforas, visu to, kas šodien dzejā,
Bet galu galā teikt es varu tikai vienu –
Man gribas raudāt.

Jo dzeja tak’ ir sabiedrībai spogulis,
Bet dvēseli spogulī neredz...

16.novembris. 2008. Upenieki

Sliktais cilvēks

Man nepatīk, ja suņi rej. Un uz mani. Es vispār uzskatu, ka tie rej tikai uz sliktiem cilvēkiem. Pat visniknākais suns stāv mierā pie labsirdīgā. Un ikreiz, kad kāds rej uz mani, es cenšos to pielabināt. Dažreiz izdodas. Bet vienu reize bija savādāka.

Viņa sēdēja uz ielas. Ietinusies kaut kur rautā vatenī, biezās, novazātās džinsa biksēs un izspūrušiem, sirmiem un netīriem matiem. Tai pretī bija vecs deserta šķīvis, kura malas bija apdrupušas. Naudiņai. Un dažreiz, kad viņa uz ielas nesēdēja, tas kalpoja kā dzeramais šķīvis. Sievietes melnajam puskranča, pusvilka sunim. Viscaur melnam, tikai ar sirmu šlipsi zem skausta.
Viņš bija mierīgs. Šad tad uzrēja garām braucošajiem velosipēdistiem. Pareizāk sakot, uzkauca. Taču reizēm suns arī rēja. Un tajos mirkļos ubadze, cilvēkus, ko tas aprēja, nopakaļus sauca par ļauniem.
- Ļauns cilvēks, ļauns cilvēks... – viņa riebīgi teica. Lieliska taktika, kas nākošreiz tam pašam cilvēkam maksāja kādu grasi.
Un tad pienāca mana kārta.
Es gāju garām. Un, protams, suns sāka riet. Jau no šā mirkļa man kļuva neomulīgi, bet kad viņa atkal sāka zākāk „ļauns cilvēks” es nobijos.
- Ko muldi? – es viņai atcirtu.
- Pat suns aprej. Tādiem melna sirds, melna sirds...
- Kādiem tad? – es sāku baidīties vēl vairāk.
- Tādiem kā jums. Naudas vergiem. Sapuvusi.
- Un kā tad man, vecen, tagad vajadzētu darīt?
- Nu varētu kādu monētiņu iedot...
- Ooo! Ko vēl negribēsi? Pašai tā sirds sapuvusi! – es izspļāvu, bet suns tik sirdīgi kauca.
- Man ta sapuvusi, bet tev vēl pūst.
- Ko tu ar to domā?
- Es vairs nespēju neko labot, bet tu vēl, muļķi, spēj...

15.septembris. 2008

Padomju savienībā seksa nav

Man patika meitene no komunalkas pretējā dzīvokļa. Tā nu bija traki noveicies, ka tēva draugs, kas bija savā ziņā paietekmīgs komunārs kaut kur partijā, man bija noorganizējis šo te dzīvoklīti. Tiesa, tur vēl dzīvoja viena tante, kuru es labi nepazinu, kāds pāris, kuri abi bija ģeogrāfi un vienmēr braukāja apkārt un es. Filoloģijas students.
Un visādā ziņā pacifists. Taču tīri erotiski noskaņots. Un, kā teiktu tēva draugs, paietekmīgs komunārs kaut kur partijā, - deģenerāts un sabiedrības uts. Tikai to viņi nezināja. Tēvs tomēr bija pārliecināts kolhozists, bet tas pajoliņš pie tādiem deģenerātiem kā es ciemos nenāca un uz ielas skatījās tikai uz mūsu superīgajām saīsinātajām biksēm, foršajām saulenēm un spļaudījās no vienas vietas. Un tad, protams, sausu muti staigāja.
Man tik tiešām patika meitene no komunalkas pretējā dzīvokļa. Tikai viņas tēvs, kaut kāds partijas komrāds, kas bija iegrozījies kultūras jomā un svītroja tādus čaļus kā Imants Kalniņš un Bulgakovs, viņu pamatīgi bija audzinājis īstā Padomijas stilā. Viņa zināja, kas ir Kaupušs un Furceva. Mēs, cilvēki, kuri no jūrniekiem pirka aizliegtās grāmatas un plates, kas nāca no buržuāzijas, spēlēja rokenrolu piepilsētas privātmājās un šņabi dzēra ne tikai tīrajā, bet arī ar rosolu un kagoru, arī zinājām. Protams, mēs arī zinājām, kas ir Solncedar. Arī tas šad tad gāja. Manā istabā ar čaļiem bijām pat salīmējuši plauktiņam palikni no tām pudelēm vien. Domājat, ka mēs sapratām, kas tie tādi biedri Kaupušs un Furceva tikai no avīzēm un TV hronikām? Muļķības. “Nepareizu” dzeju lasīšana un deklamēšana fakultātē, Brīvās Latvijas un zviedru kanālu klausīšanās pārāk lielā skaļumā un dzīvā ģitāru metināšana tieši tāpat vienmēr noveda pie vismaz Kaupuša. Bet no tēva drauga, meitenes, kas dzīvoja komunalkas pretējā dzīvoklī un kura man patika, tēva, paietekmīgā komunāra kaut kur partijā, es nekādus brīdinājumus nebiju saņēmis. Jo viņš pie savas meitas un viņas draudzenēm uz dzīvokli nāca ļoti reti. Ar to meitu es gan satikos diezgan bieži, kāpņu telpā un arī dažreiz uz ielas, kad viņa man šad tad “pārmeta” par to, ko es klausos vai par to, ko es daru ar draugiem savā dzīvoklī. Viņa varēja radīt man arī dažas tādas problēmas kā Furceva (Dievs nedod! Ak, pareizi PSRS Dievs nepastāv. Partija nedod!), jo bija izcili kārtīgi audzināta. Pat pārāk. Bet tā mana kaimiņtante gan netraucēja un nekādas problēmas radīt nevarēja. Es viņai šaušalīgi patiku. Ak jā, un viņa bija arī šaušalīgi kurla.
Un kādu laiku man tā meitene tā patika, ka es nolēmu viņu mazliet pieradināt un tad, kā saka, viņas tēvs, un mēs jau zinām, kas viņš ir, deģenerēt. Un, lai nu kā būtu, tas meitenei gauži patika. Protams, arī pirms tam biju pamanījis, ka viņa droši domā tieši to pašu, tikai ne par deģenerēšanu, jo gēni bija devuši ļoti parastu padomju kautrīgumu un pasivitāti. Sāku viņu vairāk satikt, pārmijām dažus vārdus kāpņu telpā, tad uz ielas. Tad satikāmies dažos “pieklājīgos” koncertos, uz kuriem bijām sarunājuši kopā aizstaigāt. Dažreiz paēdām kādā bistro, jo sanāca, ka dažas lietas sanāk pa ceļam. Protams, katrs no mums gatavoja ēdienu mājās. Vienu dienu gan viņai tas nesanāca līdz galam.
Pie durvīm klauvēja. Kā vienmēr apstādināju un aizvēru “Rigondu”, pajautādams, kas tur ir, aizvēru arī pierakstu un dzejas kladi.
- Labdien, Māri! Tā esmu es, Ligita.
O, dritvaikociņ! Un piegāju pie durvīm.
- Sveicināti, man te tāda ķibelīte. Mēs ar meitenēm zupu vārījām, bet sāls tad nav, -
teica tā burvīgā, slaidā un tumšacainā kā mežonīga amazone meitene. Protams, kā jau vienmēr mazliet ieturēta un kautrīga. - Nodomāju, ka jums jau nu noteikti būs.
- O, būs gan, nāc tik iekšā. Labdien.
Tā, mazs samulsuma brīdis. Jārīkojas. Neviena nav mājās.
- Meitenes domā, ka es uz veikalu aizgāju. Bet atcerējos, ka jūs tepat...
- Lūdzu, neesam pensionāri, runāsim uz tu.
- Ā, nu labi, - mazs samulsuma brīdis. Viņa, var redzēt, drebošām acīm paskatās uz mani. Nu ko var sevi mānīt.
Kur tad tā sāls? - Ligita, mulsi smaidot, saka. Es pavicinu savu jauko matu lociņu uz virtuves pusi. Viņai mazliet noraustās elpa. Redz, kā te viss tik vienkārši notiek. Vienā mulsā klusumā. Var redzēt, ka Ligita jau jūt, ka atrodas kā lauvu krātiņā. Bet es pārliecinoši paņemu sāls trauciņu un, turēdams ar savu roku viņējo, zem kura ir arī Ligitas roka, pārliecinoši beru. Mulss smaids pēc mulsa smaida. Tu esi ellē, meitenīt.
- Es tagad laikam iešu..., - viņa klusi deklamē.
- Es ceru, ka es ar savām izdarībām nevienu no jūsējām neesmu traucējis, - sāku uzbrukt.
- Nē, nē, mēs jau arī šad tad uztaisām balli.., - kā tad. Atnāk pāris meitenes ar kladēm un skaļi zubrās.
- Vai jūs zināt, kas ir Dekamerons?
- Tā ir... - mazs saprašanas mulsumiņš. - grāmata?
- Jā, un kāda vēl! Tādas jūtas un tādas SAjūtas! Nāciet, es jums mazliet palasīšu, - paņēmu Ligitu aiz rokas un vilku uz savu, tālāko istabu. Protams, maza nevēlēšanās un protestēšana bija pieļaujama, bet viņa neko nepanāca un tika apsēdināta blakus man uz gultas malas. Cik stratēģiski! Paņēmu grāmatu un sāku lasīt. Deklamēt. Ar visiem patosiem un intonācijām. Un Ligita tik blenza. Es jau arī nebiju muļķis, izvēlējos noveli par garīdznieku un to, kā viņš netiklojas ar kādu jaunkundzi. Ik pēc brīža atrāvos no grāmatas (jo zināju šo noveli ļoti labi) un zem uzacīm kaislīgi skatījos, apēzdams viņu gabaliņu pa gabaliņam. Ik sekundi Ligita kusa un kusa. Vietā, kur notika pirmais akts ar jaunkundzi, viņa gandrīz sabruka ģibonī un kļuva karsta un sarkana kā upes vēzis verdošā ūdenī. Pie otrā akta, viņa garīgi neizturēja. (tā, lūk iet, ja sapinas ar cilvēku, kurš ar intonāciju vien spēj pieveikt...)
- Es, es... nu laikam... iešu! - Ligita bezgaisā iekliedzās. - Iziešu pati! - Bet viņu apstādināja manas iztabas durvis, kas reizi pa reizei ieķeras. Nelielā apjukumā Ligita grozīja galvu, kas nejauši aizgrozījās līdz manai plašu kolekcijai, kur, protams, vēl aizvien stāvēja tikko atskaņotās plates mape. Elviss Preslijs.
- To taču nedrīkst klausīties! - viņa paskatījās uz mani un čukstēja. Tad pielika roku pie mutes, it kā tverdama nākošos vārdus. Bet neko vairāk neteica. Palika kā sālstabs un sāka elpot straujāk, kad es nācu tuvāk. Pienācu pavisam tuvu. Ligita atspiedās pret durvīm un skatījās tieši virsū. Kad pieliecos pavisam tuvu, ievilka elpu. Pasniedzos pēc Rigondas vāka un atvēru to. Acs kaktiņš rādīja, ka šajā mirklī viņa satraukti iekož lūpā. Lai uzliktu attiecīgo dziesmu, vajadzēja nedaudz atkāpties. Tajā mirklī Ligita atrāva durvis un dreboši gāja pa gaiteni uz izeju. Uzreiz sāka skanēt “Love me tender”. Vajadzēja tikai nedaudz ieklausīties sākumā, kad tā viņu apbūra. Elviss sāka klusi dudināt, un arī es biju klāt. Piegāju no muguras un klusi un saldi iečukstēju ausī.
- Kur tad ir tā sāls? - un viegli paņēmu Ligitas tukšo labo roku. Trauciņš bija atstāts pie gultas.
- Māri! - viņa iesēcās un strauji apsviedās apkārt. Tad es viņu saķēru ap vidukli, un mēs bijām cieši tuvu. - Ko... ko jūs klausāties!!!!
- Un ko tad es klausos? - tāds pat čuksts.
- Tā... tā taču ir... - un, it kā atcerēdamās tēva teikto, bet nenovērstama skatienu. Pavisam klusu balsi un nestabilu elpu. - Tā ir... siekalainu kapitālistu suņu draņķis.
- Vai tad izskatās, ka es siekalojos? - teicu pavisam klusi un tuvu. Viņa izrāvās un elsodama piesteberēja pie plašu atskaņotāja. Neviļus varēja redzēt veselu karu vienā cilvēkā.
- Es siekalojos? Man liekas, ka šeit, rupji sakot, siekalojas kāds cits!
Viņa ieplēta acis. Tad apjukumā, pēdējās drosmes paliekas sagrābusi, nobēra.
- Jūs neko nedrīksta uzsākt! Jums jābut kārtīgam padomju pilsonim!
Paskatījos un nobrīnījos. Mans mērs bija cauri.
- Kārtīgam padomju pilsonim? Es katru dienu esmu kārtīgs padomju pilsonis! Paklausieties tikai, ko es runāju! Tā nerunā neviens šajā savienībā! Es uzsveru! Dzīvosim saticīgi un veltīsim visu darbam! Jo esam taču darba ļaudis! Viss, ko mēs darām, ir tikai un vienīgi partijas labad! Nē, es neticu Dievam, jo esmu labs komunists! Man nav laika ticēt! Jo man jāstrādā! - un sāku iet viņai virsū, bīdīdamies uz gultas pusi. - Mums ir jāstrādā! Un jārada ģimenes ar padomju vērtībām! Interesanti, kā tad tās ģimenes rodas. Tik tiešām atnes stārķis? Jo mums taču nav laika! Mums taču ir jāstrādā! - saķēru viņu pavisam cieši. Varēja redzēt, Ligita padevās pavisam. Tagad tikai pēdējais sitiens pa vārtiem. - Es esmu vispatiesākais pilsonis šajā pilsētā, to zini, Ligit! Un neuztraucies, mēs nedarīsim neko tādu, par ko tev būtu kauns! Tas ir tikai neliels piecgades plāns! Tikai kā vienmēr izpildīts gaužām ātri! - pieplaku pie lūpām, tikko skardams tās. - Tas nebūs nekas sevišķs. Tev par to pat nevienam nebūs jāstāsta. Draudzenes neuzzinās. Jo, ja tauta ko nezina, tad tās lietas nemaz nav, - tad pacēlu galvu un skaļi kliedzu, lai visur mājā dzird. - Nekā šeit taču netrūkst! Esam paēduši! Savienībā bezdarba nav! Bomžu nav! Slava partijai un biedram ģenerālsekretāram Hruščovam! - tad atkal noliecos, pavisam cieši un burtiski apsedzu viņu. - Un pats galvenais... Nav taču arī seksa...
Elviss gavilēja “Love me tender” un es triumfēju. Vien puskails pagriezu skaļāk mūziku, ja nu Ligita skaļi uzvedas.

21.janvāris. 2009

n. nekad nestāsti par nākotni, ja tā nav skaidri zināma.

Latvia in NATO – 5 years experience


It is not about economical crisis, at first. That is my answer to them, who think, that NATO is just a resorce of money like EU or has some deal with that problems, what come into every country, but a lot of latvians think, it is just in our land. If you ask, what NATO has done to Latvia since 2004, I can be shore, that many will answer the same – nothing or has made situation worse. And, on question “Why do you think so?” answer comes like first sentence of my essay. They are affraid to admit their own unperformance. At second, North Atlantic Treaty Organisation has never started something with practical fighting, like most latvians think. Five years back everything was based on stereotypes. Is it now? And how NATO is going till this time? Here? In Latvia?

Seven countries. Seven sisters, that went similar history for 50 years in one union. And back than, in March of the 29th, 2004, were united again. But now not against their wish. Not against world's possition. But with a long time to think about it and scale their possibilities and futures. That is it. That is the situation, what NATO stands for. To be in one piece, but with free options to choose. To fight for it's rights, not to be influenced from the sidefacts, but from other hand – to be tolerant. Far, far, a lot of years ago, when Latvia reborn, these features did not stand in any mind. There was just thoughts about freedom. About independence. Time passed, and, when the possibility to take a part of Alliance appeared, people became affraid again. If you have lived in something large, where you with your 1,4 million people of your nationality are small like a flea and you have no rights to choose and even speak one's mind for a half of the century, than it is very normal to fell like that. But that is why NATO had 45 years to prove, that they are the freedom callers, emancipators. Not just a new conqueror.

Of course, we have some sceptics. But we had two three, five times more. People in Latvia are tended to forgot about new, timid things, if it does not made something worse. And it did not. Yes, at first, in 2003/2004, the most tensed times, I was quite sceptic also. But that is ok. Because I was just fifteen years young and a lot of great and serious things was quite frightening, but now, looking back then, I understand, that Latvia did the right choise. And facing the situation with South Osetia war, I become more sure about that. After that, contacting with many people during this year, I felt, that latvians are still affraid of the Soviet ghost living next to. That there could be possibility, that someday our “Great old Pal” in form of Russia, can come again and take it. And the impatience of this country we already know. But now, after diplomatic conversations, thanks to NATO, and also after peace providers, latvians feel safe now. Similar events speaking about Izrael and Palestine conflict. Yes, we have complete and 100% different situation, but also. In spite of long process. Latvian nation starts to believe fully, that NATO has come to defence and calm, not to charge and force. If there would not be such kind of organisation, previous conflict could last in the same dinamics for much more time. Some of my friends remembered, how they were affraid, when 1991 came. But it was NATO. Then support of former Yugoslavia. Then sad story about Bosnia. Kosovo. But now even average latvian can say, that, if there would not be something like this organisation, there would not be that kind of world, we see today. There would no be that kind of Latvia also.

We are growing. I mean about population. But babies born not always about, that their parents feel more comfortable in case of money, but even they feel much more safer. Much more. Living here, where all the Iraq, Osetia, Afganistan or Uganda are quite far and do not affects us, we do it. I am just twenty. And as a “new era” child I have a lot of peers. More than every other year since colapse of USSR. And they like me hardly think about deep future. And I think about my children. I want to see them growing in safe country on safe land. And now I, like all my contemporaries, realise how huge was the acquisition of year 2004. If something goes wrong and we start to feel very unsafe, come on, there are millions and millions of people and in the worst case - troops, that will land a helpfull hand. Will help, fight for, secure, consultate, defend, manage.

But what about terrorists? What about earthquakes? Are they realy endanger us? Of course. But here, in Latvia anyone gets much more inteligent. We understand, that they are spontaneous accidents, which usually can not be predicted. No organisation can do this. But we know now, that NATO will be the first one, who will respond. In nowadays latvians hundred percently know – troops are not just to fight. They are made to responce. To help. Helping is not killing at all the times as we see. There are no such better hands than soldier's.

And another stereotype, that NATO gets everything worse, is overturned. Look on the earth. How it could be without NATO? If there would be something small, but free and self-contained like we? Like Latvia? And how many facts and numbers do you want? I think you know those without any help of me. The power comes not from facts and numbers. They come from people. Human beings, who can speak, cheer, cry, fight for and calm down. Beings, that is the greatest fortune, and much more greater than frightening numbers on white sheet. We were suppresed. Now we have the choise to set freedom. We might have the power to destroy. But, hey, we can do opposite, can't we?

February 24th, 2009

iesaku visiem nogaršot brīnišķīgās siguldas maiznieka vafeles ar šokolādes strīpiņām.
mmmarvelous

Virtuve


- Un šeit ir virtuve. – teica pārvaldnieks.
Nemaz jau tik slikta māja nebija. Trīs istabas katrā stāvā plus vēl liela dzīvojamā istaba, kas apvienota ar virtuvi. Pat šiki. Nebijām plānojuši kaut ko tādu, jo naudas līdzekļi neatļāva izplesties, bet, kad painteresējāmies par mājas cenu, tas mūs pilnībā apmierināja. Nav centrā, Mārupē. Arī labi, svaigs gaiss. Un pārvaldnieka ekskursija bija kļuvusi tikai kā formalitate.
- Tātad, virtuve, - pārvaldnieks turpināja. – Visas sildvirsmas jaunas, iekārtas atjaunotas, daudz ar virtuvi nedraudzējāmies, kad pirkām, šeit tā jau bija tāda, kādu redzat. Parasti ēdām ārpusmājas. Tāpēc ar kaut ko sevišku šī telpas daļa man nesais... tās...
Pārvaldnieks apklusa, tad mazliet mīļi pasmaidīja.
- Stāstiet, stāstiet! – es lūdzu.
- Nu ko tur stāstīt, - viņs kautri atbildēja.- Nu... Redziet, šeit, uz šī galda... Mēs ar sievu ieņēmām mūsu pirmdzimto...
Pārvaldnieka seja kļuva gauži sārta, bet mēs pat paguvām viņu apsveikt. Pēc šāda pavērsiena viņs kļuva atraisītāks un mazāk oficiāls.
- Nu paldies, paldies, iesim tālāk. Šī ir dzīvojamā istaba. eL Sī Dī ekrāns, stereosistēma, jauki gaiši un plaši logi, kuri kontrastē ar tapetēm un ļoti plašs samta dīvāns četrām personām. Un... – pārvaldnieks atkal apkaunējās.– Tur pat, uz tā dīvāna mēs ar sievu radījām savu otro bērnu..
- Oho, - es tik paguvu iesaukties un tad saskatījos ar savu laulāto.– Mums no jums ir tikai jamācās, varbūt pat turpināsim tradīciju! – pavisam nerātni ieteicos un nokrekšķinājos. Visi, protams, smējās. Pārvaldnieks bija neticami sajūsmināts, un es sapratu, ka ir iespēja cīnīties pat par zemāku cenu. Bet tad viņš palaida grožus.
- Ak, jūs esat tik jauki, ka varu jums pavisam uzticēties! – viņš pilnīgā priekā sacīja un sāka vadāt mūs pa pārējām istabām.- te, lūk, ir divas viesu guļamistabas. Pēc kādas no ballītēm es ar savu otro sievu ieņēmām trešo bērnu, tikai nezinu, kurā tieši. Darbība notika abās... Bet tas tā. Šeit ir manas mātes bijusī istaba. Lai miers viņas pīšļiem...
- Jūs taču šeit neko neesat ieņemis? – mana draudzene jautāja.
- Kā nu ne! – viņs atzinās.- Kad ar otro sievu uzzinājām, ka māte nāks dzīvot šeit, uzreiz nolēmām piekto bērnu ieņemt tur. Tas tā, lai svaigāk un ir ar stāstiņu.
Mēs bijām mēmi. Pirmā attapās viņa. Ar diezgan matemātisku jautājumu.
- Pagaidiet, jūs teicāt piekto? Kur tad ceturtais?
- Atcerieties, ēkai ir divi stāvi, - pārvaldnieks noteica un sparīgi mūs uzveda augšā. – Šeit ir divas bērnu guļamistabas un mūsu guļamistaba. Ceturto mēs ieņēmām pirmo trīs bērnu istabā. Visas meitenes un tikai gada starpība – tas gan burvīgi. Aizvedām pie vectēva uz laukiem, un kamēr bija brīva istaba, tikmēr... Labi tas nav tik svarīgi, šeit sākumā bija guļamistaba pārējiem pieciem bērniem, kad māte nomira, vecākās meitas aizsūtījām lejā uz viesu istabu...
- KO? Jūs teicāt pārējiem pieciem?
- Protams, kur tad jūs domājāt, es ar trešo sievu varētu ieņemt sesto bērnu?
- Sesto? Ak, varbūt tad jums bija arī pašiem sava guļamistaba, priekš tam, man liekas, tās arī ir domātas...
- Kā tad jūs domājat radās dvīņi no ceturtās sievas? Stārķis neatnesa.
Pilnīgs šoks. Viņam varēja dot tikai kādus trīsdesmit gadus, bet paspējis iegūt labu māju, tātad arī karjeru, ir precējies un šķīries četras reizes, jo pēdējo sievu pēdas nekur neredzēja.
- Jūs ziniet, kas ir prezervatīvs?
- Tas nav vajadzīgs, jūs radiet bērnu un pēc tam ar seksu var nodarboties bez tā.
Tiešām absurda, bet patiesa teorija. Taču pastāv vēl AIDS draudi un tā tālāk. Kā nekā viņš ir nomainījis četras patiesi ekscentriskas partneres.
- Jūs droši vien pārdodat māju, jo tā saistās ar pārāk daudz atmiņām...
- Muļķības. Vienkārši palika pārāk šauri. Iedomājieties – astoņi bērni un četras civilsievas. Ak jā, vēl mums ir arī kaķis...

12.jūlijs. 2008

Tikai nabagam cilvēkam, kam galvā skrandas, garlaicība ir nāvējoša.

Es tevi mīlu līdz galam.
Pasaules galam.
Mūža galam.
Piecstāvu mājas pašam galam.
Uz jumta malām
Stāvot, es protos,
Ka nu ir gals.
Bet neesmu muļķis, lai tālāk ietu –
Neesmu mīlējis tevi patiesi
Vai nebiji tā vērta,
Jo pārkāpt šo malu tīšām
Var tikai tad,
Ja mīla pret citiem lēta,
Bet tikai pret sevi
Līdz galam.

24.novembris. 2008. Rīga

tā vien šķiet, ka dažām meitenēm es vienkārši esmu par "lielu".

Es tagad lasu Andre Malro "Cerību".
Pareizāk - mocu.

Grāmata ir par spāņu revolūciju, par komunistiemm, anarhistiem, sjestu un pretiniekiem fašistiem. It kā jau notikums ir tīri inčīgs un tiešām interesants, valodā un domās tieši filozofiskā un nedaudz arī ciniskā veidolā Malro ir lielisks, bet...
Ikreiz, kas es to lasu, man nez kāpēc galvā sāk raisīties citas domas. Tik ļoti grūti nokoncentrēt prātu uz to grāmatu ilgu laiku.
It's quite killing me.

Esmu ticis līdz pusei, pēdējās lapas bija pat aizraujošas. Bet caurmērā - ir grūti...

Mūzika: Beirut - St. Apollonia

Rudens

Zinu, tu guli, kad ceļos,
Un starp kokiem skumji uzaust rīts,
Tā kā zvaigznes, klusi dziestot,
Ar lietu kļavu lapas lēni krīt.

Vējš izpūš dvēseli uz āru,
Kamēr tevi sega klusi sedz,
Bet es kā tāds ubags bez graša,
Bez sirds klīstu tur, kur acis redz.

Rudens kā patvērums klejo,
Rudens kā nabags, kā es,
Rudens mans patvērums? Smejos.
Rudens ir paslēpes.

Laiks nāk kā bumerangs vēlreiz,
Atmiņas kā akmens pa galvu dod,
Triecot pie zemes un ņemot
Visu, kas sirdij mieru dod.

Un es tāds apdauzīts skrienos
Ar vēju, līdz skumji saule riet,
Un tā katru dienu bez tevis,
Vien ar atmiņām, par kurām asras liet.

Man tagad sastinguši pirksti,
Un lapas, pa kurām ejot, mūžu lemt,
Man nav bijis laiks, lai glābtu sevi,
Par spīti laikam, tevi atpakaļ ņemt.

Rudens jau vienmuļš bez sejas,
Rudens jau vienmuļš kā es,
Rudens ne raud līdz, ne smejas,
Rudens jau vairs nekas.

2007. Liepāja

"Valdība pieņem lēmumu atcelt bezmaksas operācijas. Vienīgi nav skaidrs, vai runa ir arī par operācijām, kuras neveicot, pacients var zaudēt dzīvību"

Nez kāpēc man liekas, ka lielākā daļa parastu operāciju glābj dzīvību.

Es tā domāju un sadomāju, ka vajag jūs iepazīstināt ar dažiem maniem darbiem literatūras jomā.
dažas epifānijas jau esat izlasījuši, tagad pienācis laiks īsstāstiem. drīz varbūt būs dzeja. un varbūt arī mūzika.

tagi:

epifānijas - ep
darbi - darbi
izteikumi utt. - grauds
kad būs dzeja, tad būs - dzeja
kad mūzika - muz

Mūzika: Muse - Butterflies and Hurricanes

O, BANANA

Egils neapzinās lietu būtību. Ar savām seklajām angļu valodas zināšanām atnācis uz Starptautisko Darījumu institūtu un vēlas iegūt darbu. Kāpēc? Maciņā vējiņš pūš. Jau kādu laiciņu nav darba. Hostelī, kurā viņš strādāja par apkopēju, iestājās bankrots. Tur arī ir cēlusies Egila pašpārliecinātība, ka angliski viņš kaut ko poņī, bet, tā kā runājis ar nevienu nav, tad viņš pats nesaprot, cik daudz. Tā nu, uz to pašu labāko cerēdams, tumšmatainais, ar rugājiem apveltītais un visā ziņā ar Vidusjūras standarta cilvēka īpašībām apveltītais (jo vectēvs bija tur čigāns vai kas) Egils devās uz biroju X ielā vienpasmit A. Varbūt varēs kļūt par apkopēju internecionālā uzņēmumā.
Viņš atvēra durvis un devās pie administratora. Uzzinājis, kurā kabinetā ir kadru daļa, spērās tieši uz turieni. Egils pavēra durvis, bet aiz rakstāmgalda neviena nebija. “Jūs tik droši sēdieties, nodaļas vadītājs tūlīt ieradīsies”. Tā bija teikusi administratore. Un Viņš arī apsēdās. Pēc neilga brīža telpā viegli ieplūda žirkts jauneklis, tik pat tumšs un Vidusjūrniecisks kā pats Egils. Bet viņš nenojauta, ka firmā tajā pašā laikā tiek meklēts pārstāvis ārējiem sakariem Spānijā.
- O, buenos dias, senjor. Como estas?
Egils, protams, apjuka, bet tas profesionāli tika slēpts.
- No, no džast ingliš, - vēl pie tam angļu valoda Egilam kliboja kā vecs runcis pēc runču laika. Tātad – pavisam dimbā.
Nedaudz apjuka arī pats nodaļas vadītājs. Viņa angļu valoda kliboja mazāk. Kā nepārāk vecs runcis. Bet tomēr.
- Okēj. Dats nais. O jēs.
Abi stulbi sasmaidījās.
- Ai laik, - Egils sāka. - tū... tū... vork... te.
- O... nais. Verī nais.. jū... are... nais. Kūl. Jū ār vid... peiper?
- No, no, Ai am... aloun, jes, aloun.
Un tā viņi mocījās. Vadītājs, protams, paspēja uzjautāt “Parle vu fransē”, bet tas bija tik pat produktīvs jautājums, kā visa pārējā saruna.
- No, no, nou frenč, Ai spīk ingliš kūl.
Pagāja pustunda. Četrdesmit minūtes. Egils juta, ka ir pamatīgi izgāzies.
- Bļaģ, vajadzēja man te nākt... - viņš pie sevis noburkšķēja.
- Ko? Ko jūs teicāt?? - iekliedzās firmas vadītājs.
- KO? Jūs runājat LATVISKI?
- Un es domāju!!!!....
- Un MĒS domājām!!!!...
- O banana!!!...
- Nu tad ķeramies pie tās īstās lietas!
Un, acumirklī, visas lietas arī ķērās pašas pie sevis, un viss tapa nokārtots. Vēl tikai promejot, nodaļas vadītājs uzjautāja Egilam.
- Es atvainojos, vai jūsu senčos tiešām nav kādu vidusjūras iedzīvotāju gēns?
- O, domāju, ka nē, - atteica Egils. - mans vectēvs bija gruzīns.

5.februāris. 2009

Vot, es vēl aizvien nesaprotu - kāpēc cilvēki kaut ko slēdz divreiz?
Vai tā viņi domā, ka tas pasargās no zagļiem?

Vai cilvēkiem var ticēt?
Un ja nevar, vai ir vērts stāstīt patiesību par sevi?

Mūzika: Starsailor - some of us

***
Laiks ir kā bērns. Es ucinu viņu un lūdzos, lai nebrēc tik ātri. Bet viņš brēc. Brēc ikreiz, kad ir labi. Un cieti guļ, kad slikti. Laiks ir gudrs un laicīgs bērns.
Es iedevu laikam pudelīti. Un viņš norima. Zīda no prieka sulu no mana darba augļiem un norima. Taču tad, kad Laiks zīž, viņš jāuzmana. Ka neaizrijas, un tad man pašam atkal viss būs cauri. Atnāks bāriņtiesa ar sirpi un spriedīs savu tiesu.
Kad Laiks zīda, tad es atdzīvojos. Ne man bija slikti, ne labi. Bet bija. No rīta cēlos bez stresa. Tikos ar meitenēm garos vakaros. Spēlēju ar čaļiem klubā džezu. Laiks tikai zīda, bet es dzīvoju.
Tad viņš aizmiga. Un ziniet, miegs nāk par labu. Bet ne jau tad, kad guļ Laiks. Un viņš guļ ilgi. Tad es turpināju nevis dzīvot, bet sāku izdzīvot. Cīnījos, bet Laiks tikai gulēja. Darbs vilkās kā veca vecene pa karstu vasaras dienu. Nāca nelaimes un viena pēc otras. Gribējās man viņu piecelt. Bet tad, kad Laiku piecēlu, viņš sāka brēkt. Laiks brēca, un pat vairs nebija laika uzdzīvot. Viņš brēca tik ātri, taču gribēju, lai mierīgi brēc. Lai šņukst. Bet viņš jau maita neklausa – dara, kā grib.
Kad Laiks brēca, brēca arī mana dzīve. Brēca dienu pēc dienas. Iedevu pudelīti, un viņš atkal zīda. Un tad man bija laiciņš tev. Un bija tik labi. Bet laiks atkal sāka brēkt, jo biju iedevis par maz manu darba augļu sulas. Es saskaitos. Jo tad, kad tev blakus brēc, viena stunda vēršas par vienu minūti. Miļjons skūpstu pārvēršas vienā. Čuksti salīp kopā un gaisā paklūp.
Un tāpēc man apnika. Gribēju atdot Laiku savam brālim. Viņš neņēma. Tu, muļķi, ko tad es ar tavu laiku darīšu! Ko tad zirgs dara ar segliem, ja vieni jau mugurā? Neko nedara. Katram pašam savs Laiks. Tev pašam viņš jāaudzina, jāucina un jābaro. Un tikai tev viņam jābrēc.
Bet man tagad atkal tik labi. Un atkal te esi tu. Ak.. Un Viņš atkal možas. Paliec sveika, mana dārgā, man laikam jāiet. Jāsameklē pudelīte. Un augļi arī jau izbeigušies.
6.02.2009

Ja godīgi - traki pietrūkst tāda lieta kā halva, kas bija iepakota tādā pamatīgā eļļas kārtā un kuru varēja nopirkt ciema veikalā. Plus vēl bija tāda maizes desa, kuru es arī tā kā maizi ēdu - šķēlēm.
Šodien atcerējos, ka kādreiz bērnībā ābolu sulu ar minīti jauca, un tad bija tāds dzirkstošš ņamūdens. Tagad to izmanto pohu remdēšanai.
Un žēl, ka bērni vairs nespēlē knipeli, nezina, ko nozīmē raušanās ar rādītājpirkstiem, krokodilu spēle. Varbūt tikai kaut kur laukos. Toties visi toč zina konterstraiku un bārbiju.

STOKMANĀ lētais marcipāns.
ejam un pērkam.