Klejotājs

es jau nu noteikti būšu tas cilvēks, kas, ja būs iespēja iegādāsies kaut ko līdzīgu kā šo te , šādu , šādu te vai šiten to .

3

Mašīnas durvis aizcirtās.

Ārprātīgā niknumā ārdījos pa mašīnu, visu raustīju, ko vien var raustīt. Beidzot ieslēdzu dzinēju un, atstādams uz zemes un sev jau un atkal aiz muguras esošo gulošo, dzinu mašīnu ārā no stāvvietas. Nogriezos ap nelielo auto koloniņu, no kuras pēkšņi izbrauca ārā kāds bembis. Strauji nobremzējis, nosaucu to tur ideotu pie stūres vēl dažu retu sugu vārdā un vienkārši kūros no niknuma. Bet tajā laikā bija laiks nedaudz apdomāties. Žņaudzu rokās stūri un šņācu caur degunu. Šņācu. Tad vēlreiz. Paskatījos atpakaļskata spogulī. Muļķis tāds, tu taču nogriezies. Atkal sažņaudzu stūri.

Atrāvu vaļā durvis un, gandrīz skriedams, ar koncentrētu skatu gāju pie vēl aizvien guļošā džeka. Smalkais lietus uz manas sejas veidoja smalkas tērcītes un bija arī pagalam salts. Bet man tas nemaz neinteresēja. Gulēja gan, pat nebija piecēlies, maita. Piesteidzos pie ķermeņa un strauji ielēcu sejā:

- Kas tevi sūtīja, un kas tu esi patiesībā, jo zini – šis bija patiešām debīls joks!

Protams, pēc sekundes arī sapratu, ka visa viņa apkaklīte lietū ir sasūkusies sarkana. Biju iegāzis taisni pa ožamo.

- Situ pa purnu, ne pa žokli! Runā!
- Ir... kaut kā pagrūti... ar tādu degunu... - pēc nelielas asiņu klepošanas un sejas aptaustīšanas džeks, ierunājās. Izklausījās, it kā viņam būtu aizspiests deguns.

Tupēju un viņā raudzījos. Kādu brīdi. Tad pie sevis nozūdījos, ka daru tādu ķēpu, un pieskāros viņa sejai. Čalis, protams, noraustījās kā tāda izmirkusi karpa pirms “kaušanas”.

- Nomierinies, kretīn, tev laimējies, ka palīdzu.

Neskatoties uz to, ka mana taustīšana džekiņu nepavisam neimponē, noskaidroju visu par viņa degunu. Lausts gan. Kāvies nebiju kopš kādas septītās klases, kad aiz skolas risinājās mans pirmais un līdz šim pēdejais kautiņš ar kādu čali, kas bija apvainojis mani un nosaucis par lupatlasi un patstāvīgi apbižojis. Lai nu kā, par to puikānu biju krietni turīgāks. Vismaz prāta ziņā. Neatceros, kā man veicās, laikam jau ciešami, bet degunu kādam lauzis biju pirmo reizi. Nu bet beidz taču, šis pat nebija kautiņš.

- Tevi jāved uz slimnīcu. Savādāk tā guļot arī paliksi.

Piecēlu viņu augšā, un, iedevis savu salvešu paciņu, aizvilku līdz mašīnai un nosēdināju kā mazuli priekšējā sēdeklī. Sēdi un nelecies!

Braucām klusējot. Braucām tāpēc, ka negribēju tādu kretīnu rādīt savā slimnīcā. Protams, tur ar viņu arī tiktu galā, bet tomēr.

Vēl aizvien braucām. Džekiņš līgojās un cēla seju cik augstu vien varēja. Reizēm no viņa izlauzās daži kunkstieni un vaidi. Bet tā viņš bija neparasti mierīgs.

- Es nezinu, kā lai tev...

- Aizveries un sēdi! Nepielaisti man mašīnu! - tik nikns es nebiju kopš tās reizes, kad mani neuzņēma tajā medicīnas augstskolā, bet vienā citā gan. Tajā pirmajā bija aizgājuši daži mani draugi, un tā es no viņiem tiku atkratīts. Vēl līdz šim brīdim nespēju saprast, kāpēc. Diemžēl jūs neatbilstat mūsu parametriem. Jūsu psiholoģiskais stāvoklis un blā, blā, blā. Un, diemžēl, iestāšanās eksāmens izrādījies neveiksmīgs. Kad pieprasīju uzrādīt rezultātus, nobēra plikas frāzes. Pats tests palika pie viņiem. Biju jau iestājies arī tai otrā, kurā mani pieņēma gandrīz uzreiz, tāpēc tai pirmajai klaji uzspļāvu.
No auto izvilku viņu jau mazliet mierīgāk nekā kad iebāzu. Pēc neilga laika viņš jau sēdēja kā nākošais pacients uzgaidāmajā telpā. Es sēdēju viņam blakus un dzēru siltu tēju, kuru man pasniedza nedaudz zināms dakteris. Šeit es biju stāžejies pirms tam. Visa mana dzīve jau bija pakārtojusies šīm vietām. Pats dzīvoju tikai divdesmit minūšu braucienā no šīs slimnīcas un pusstundas no manējās.

Viņš iegāja. Es paliku sēžam. Prāts lēnām nomierinājās. Kā viņš uzdrīkstas! Un kas uzdrīkstas viņu tā sūtīt! Tam jābūt kādam, kas par brāli zināja. Daudziem, protams, biju stāstījis, par to, ka tāds ir. Bet kad biju maziņš, uzskatīju, ka viņš atgriezīsies. Vēlāk paaugos, un atradu miršanas pasi. Tas droši vien bija patiešām negaumīgs dzimšanas dienas joks. Kāds draugs atradis identisku čali ar tādu pašu seju vai vismaz līdz...

Bet neviens taču nebija redzējis mātes bildes. Tikai daži pavisam seni radi. Bet viņi neuzdrīkstētos. Neviens neuzdrīkstētos. Bērni un atmiņas par tiem ir ģimenes smagākā tēma.

Vai tiešām, Lūk? Vai tiešām?

esmu nepārspējami priecīgs par man tuvā izdevēja "Valtera un Rapas" grāmatnīcas kārtējo atlaižu maratonu.

jau iegādājos "Bailes un riebums Lasvegasā" un "Āķis 22".

dārgās sievietes!!!!

velciet platus svārkus garumā līdz ceļiem!

es gribu sajukt prātā!!!!!

Neskatoties uz publikas pārliecinošo "nē" mana lielā bloga izveidei, tomēr esmu to atvēris publiskai apskatei. Taču neuztraucieties, mani ieraksti būs skatāmi abos blogos vienlaicīgi. Lielais emuārs būs pamata, bet īss ieraksts un saite uz to ikreiz taps publicēta šeit, cibā.

Jaunais superpārskatāmais un interaktīvais Erlenda blogs ir lasāms šeit

Protams, gaidu viedokli.

P.S. Mani garadarbi ir atrodami zem etiķetēm, kas rakstīti ar lielajiem burtiem.

00:33

Kāda smarža...

un šovakar ir tik grūti sēdēt balkonā un ēst vakariņas, cenšoties nedomāt par neko. Es tik ļoti gribētu atslēgt prātu no visām tām mazajām atmiņu, pārdomu un ideju driskām, kas pland kā vējā pakārtas bomža drēbes.
nekāda labuma.
viss jau tā kā būtu ideāli. ja vien es tikai mācētu iekļūt vismaz stand by režīmā.

man vajag kādu. kaut vai ar kādu kopā paklusēt un nedomāt...

pagājušajā gadā es pazvanīju savai māmiņai un nodziedāju "māmiņ, mīļo māmulīt, lūdzu paskaties tu ar.."
viņa neizturēja.
man viņa ir tāda jūtīga bez sava gala...

nu es neko nesaku par grupas "Sigma" mūziķu izpildprasmēm un virtuozitāti, bet tā kopēt Radiohead nu gan nav brīv'! Protams, klavieru virtuozitāte ir jauka, basa līnija spēcīga un bungas ritmiski precīzas, bet tomēr besī, ka uz "Bodysnachers", "Paranoid Android", "15 steps" u.c. zināmām ziļģēm virsū dzied par kaut kādu tiltu, aiz kura es tevi satiku un lidojošām bezdelīgām. Plus vēl Mākslinieku dienās piedalījās grupa "Triānas parks", kas atbrauca ar savu limuzīnu Audi-100 un spēlēja kaut ko akustisku, bet mēs ar Bētiņu burtiski neizturējām un gājām uz ļeņingradu, kur vismaz skanēja Voiceks Voiska ar "Kamieli" un citām dziesmām no viņu repertuāra.

Spīdoši.

bija tik karsti, ka man pilnīgi aizsvīda pulkstenis...

šodien Vidzemes tirgū sešos ir kaut kāds deju priekšnesums.
Vecajā gaļas paviljonā.
Nu tad tiekamies.

man ļoti gribētos zināt, vai mans dzejolis vēl stāv pielikts pie filoloģijas fakultātes dēļa Viestura ielā.

jo man šķiet, ka mani nožuļī uzreiz pēc uzlikšanas :)

VAI JŪS BŪTU GATAVI MANI LASĪT DAUDZ LIELĀKĀ UN LABĀK PĀRSKATĀMĀKĀ BLOGĀ AR DAUDZĀM CITĀM PAPILD IESPĒJĀM UN JAUKĀM PIEDEVĀM???

ATBILDĒT VAR PILNĪGI VISI, NONĪMI, ANONĪMI, OPONĒJOŠI, IMPONĒJOŠI.

Māte man teica,
Kad es vēl augu -
Dari ko darīdams,
Apdomā galu.

Domā ko runā,
Mīli, kas labs,
Neskrien kā Dauka
Uz jūras malu.

Pēc katra neprāta
Asarās sacīja -
Drošais ņem pasauli,
Pārdošais kapu.

Todien es vaicāju,
Ko ņem bailulis,
Un par brīvu
Cilvēku tapu.

17.janvāris. 2009. Rīga

vispār ir interesanta tā lieta platforma mjūzikā, ka var ielādēt dziesmu ar īsziņu.

ļoti ērti un jauki

tagad man ir Latvian Blues Band - take that :>

un es atkal sapratu, ka rīga ir brīnumaini debešķīga svētdienu rītos. kāds miers un kāds klusums. zaļo apkārt un daba ieiet pilsētā un ieaug dvēselē. bet kā zemeņu stāds, kas nes gardas ogas.

Izlasīju Marģera Zariņa "Viltoto Faustu jeb pārlabotu un papildinātu pavārgrāmatu".

Divi secinājumi.

Pirmais. Visnotaļ lielisks darbs, ko varu nosaukt kā latviešu "moskva-petuški".

Otrais. Apstiprinājušās jau sen esošas aizdomas, ka latviešu valoda varētu būt pat daudz bagātāka nekā angļu vai krievu. Tā ir tikai pārāk daudz noslīpēta un notrulināta laika gaitā. Ja pat dažāda lieluma katliem ir aptuveni pieci nosaukumi. Plus vēl nosaukumā minētais.

Kad Saule būs apmetusi kūleni jumā,
Un mēness vēl reizi pakaļ tai aizklibos,
Es varēšu padoties ceļam, ko eju,
Es varēšu nesteidzīgs projām skriet.

Putekļi klāsies uz kājām, laimi meklējot,
Iestrēgs krūtīs, dziesmās skaļās sapīsies,
Bet iesteigšos dzidrā verdošā upē,
Un atkal būšu mūžības atpestīts.

Māt, tu mani gaidi, jūtu pār kalniem,
Tēvam mana darba roka trūkst,
Es zinu to, un, ja likten's tā lēmis,
Būs kādreiz man atpēdes jāiemin.

Kad saule jau kūleņus metusi būs gadiem,
Un mēness nodilis noplucis mākoņos svils,
Es varēšu atgriesties atpakaļ mājās,
Es varēšu no jauna dzimt.

8.aprīlis. 2009. Rīga

jaunā dziesma. drīz meklējiet tekstu.

EDE - riņķotāji