Klejotājs

jā esmu arī iekš Twitter

ak nē, pēc milzīga pārtraukuma šovakar ēdu čipsus...

mājās vairs nav tējas vārāmā aparāta. jāvāra katliņā uz gāzes.
pilnīga romantika.

mani tik tiešām intriģē tie cilvēki, kas atnāk un izgāž žulti kā nelabais, bet, kad jautā, lai pamatojas, pazūd kā rīta rasa...

nesen uzdūros kādam video, kur bija attēlots, kā Patriks Vatsons skandina Parīzes ielās pašradītu un pašprojektētu naturālo akustisko koncertu. Tad nesen parādījās arī Guillemots tās pašas pilsētas ielās. atradu avotu. LA BLOGOTHEQUE

pats blogs ir franču valodā, bet šeit vajadzētu būt visiem tiem video, kas ir salasīti visās pasaules malās, kur vien šie cilvēki ir spēlējuši.

arī tāds neliels tautas romantisms.

emuārs ar labu devu saulaina humora. bildēs, cienītie. un tad uz "home". ;)

Re.
Šeit ir arī mans ārzemju dzejolis. Publicēts http://www.rigawalks.com/riga/.

Latviskā versija:

Mūri

Es esmu pasaules klīdis,
Redzējis pilsētas brūkam,
Bet rītā glāstošiem dārziem
Man jābūt pateicīgam.

Lai tik nāk, kas nākdams
Šajās mūra sienās,
Kas pār mums liekušās,
Tēvzemes sūrās dienās.

(15.maijā. 2009 (angļu valodā); 29.maijā - tulkojums)
.

manā dzīvē var ierakstīt dažas dziesmas, kuras es laikam atcerēšos visu mūžu. Tās man saistās ar spēcīgiem notikumiem. Atceroties skumji pasmejos. Izņemot trešo, kurā smejos pilnā rīklē :) Bet pirmajās divās ir tikai smagi...

1. Beck - Everybody's gotta learn sometimes (Aizbrauca Aina)
2. Blur - Out of Time (pēdējā tikšanās ar Veru)
3. Ed Harcourt - visit from a dead dog (skanēja plejerī, kad nozaga pirmo klēpjdatoru)
4. Richard Hawley - Coles corner (pēdējie divi visvientuļākie Ziemassvētki un Mārīte)

Dārgie autobraucēji!

Man ir patiess prieks, par to, ka vienīgie kas mani, velobraucēju, respektē gaitā, tie esat jūs, nevis kaut kādi tur apteurētie gājēji. Bet lūdzu pārstājiet būt tādi tupaki un beidzot iemācieties satiksmes noteikumus!!!!!!!

Beidzot parādiet pagriezienu pirms, paskatieties spogulī, vai tiešām kāds neseko, ievērojiet ceļa prioritātes, pārkārtojieties joslā nevis palieciet starp un beidziet būt par dulburiem!!!!!!!

Paldies, erlends.

īstenībā cilvēks var radīt pats savu zemi. un dzīvot viens. tāpēc laikam arī ir radies teiciens "free your mind" un "state of mind".

katrs no mums var izveidot pats savu pasauli un dzīvot tikai prātā. kaut kur, kur vietas nosaukums nav svarīgs. audzēt kokus savā zemabziņā, lai kādā krāsā tie vien nebūtu, jo neviens jau nezina, vai zaļu krāsu nevar pēkšņi nosaukt par oranžu. tikai sabiedrība tam nav gatava. visur tiek mācīts dzīvot pēc principiem, ko varētu nosaukt par refleksiem - līdzīgiem kā dzīvniekiem. kā ēst, kā medīt, kā izdzīvot. šis ir auksts, tas ir karsts, tas sāp, tas ne.

sabiedrība nemāca un mēģina sevi aizsargāt, šādus īpatņus, kuri pāragri ir sapratuši prāta atbrīvošanu, izolēt. tā aiziet ģēniji, dažādi augsta ranga mākslinieki, zinātnieki, arī raganas. tā rodas vientuļnieki, kas sabiedrībā tikai refleksu rezultātā tiek nievāti un atzīti par nepieņemamiem. un lai sevi pasargātu (protams tikai zemabziņā iestrādātā pārliecībā) cilvēki seko. un padodas.

par to varbūt ir arī mana pēdejā epifānija

īstenībā mēs pat nezinam, vai tas ko mēs redzam ir tas ko vajag, vai tas ko mēs gribam. šizofrēniķi, kas redz, to ko citi "parastie" cilvēki neredz, iespējams ir vieni no iedīgļiem sava prāta atbrīvošanai. jo viņi redz, jūt un izdzīvo to, ko vēlas un kas ir tikai viņu pašu izveidotajā pasaulē. un vēl uz šādas pasaules esamību norāda tas, ka šizofrēnija nav ārstējama. apārstējama, paārstējama, saārstējama, bet ne ārstējama. iespējams, ka tā ir tā prāta brīvības pienenes sakne, kas, ja "neārstēta", spēj izplesties un ir iesakņojusies mūsu prātos no laika gala. tas, ko cilvēkiem ir jāsasniedz, ja jau ar to nevar cīnīties. ja nāks pasaules gals un saule uzsprāgs, mēs jau to arī nespēsim apturēt. es domāju, ka nespēsim. bet, cerams, mēs jau spēsim savu prātu novietot kur vien vēlamies. un varbūt tad mēs spēsim dzīvot mūžīgi. jo prāts ir tik pat ilgs, cik ilga ir pasaule. tava prāta valsts pastāvēs, kamēr sabruks vai arī tu pats vai sabiedrība to iznīcinās.

***

Tēvam bija trīs dēli – divi gudri, trešais muļķis. Par ceturto nestāstīja.

Tēva divi gudrie dēli nodeva tēvu, iezīdās viņa bagātībā (vai arī nebagātībā, bet tomēr garšīgi iezīdās), gribēja dabūt princesi, bet ar cūku tak kalnā neuzjāsi. Trešais tēva dēls, par muļķi būdams, vārguļoja un paļāvās uz laimi, kas, kā zināms, tādiem niekkalbjiem arī nospīd, dabūja trīs zirgus, sudraba, zelta un dimanta, princesi ar pūru un pilnīgām lūpām un puskaraļvalsti par pliku velti un par labu sirdi.

Par ceturto nestāstīja.

Bet visi zina, ka bija arī ceturtais. Nav ratu bez ceturtā riteņa, vilks uz trijām nemedī, debespuses par trijām netop, gadalaiki trijos neizplešas. Bija ceturtais. Bet viņš nevienam nerūpēja. Jo ceturtais tēva dēls mājās nesēdēja un neviens viņu nepazina. Sapelnīja pilnu paunu un devās ceļā. Un nevis laimi meklēt. Laime viņam jau bija. Ceturtais tēva dēls bija brīvs.

Aizgāja no tēva, pat atļauju neprasīdams. Pateicās par radīšanu un devās. Un tēvs arī neprotestēja. Jo ceturtais dēls no viņa neko nepaņēma. Tikai pēdējo skāvienu un labus ceļa vārdus. Viņam nevajadzēja sētu, krēsla kājas, laimes atslēgas, redzēt, vai mājas durvis vaļā, sajust tēva pēdējo elpu un tad berzēt rokas. Par tēva nāvi ceturtais dēls arī neraudāja. Jo viņš saprata, ka visi no šīs saules aiziet. Ātrāk vai vēlāk. Sāpīgāk un nesāpīgāk. Viena patiesa asara norita pār ceturtā tēva dēla vaigu ar ierakstītu paldies, tēvs, un tiksimies.

Ceturtais tēva dēls visu laiku gāja. Viņam nebija māju. Jo viņam tās jau piederēja. Ceturtajam tēva dēlam pajumti deva māte Zeme. Apsedza ar dadža lapām lietū, paslēpa zem lapenēm karstā dienā, nomazgāja ezerā un atmodināja avotā. Ziemā piedāvāja kādu lauku sētu, kur pārciest sniegu un puteņus. Par riecienu maizes viņš maksāja ar darbiem un ar patiesu paldies. Krāja sudrabu runājot, zeltu klusējot, bet dimantu ieklausoties. Un darīja visu, kas padarīja mājiniekus patiesi laimīgus.

Ceturtais tēva dēls bija ceļotājs. Viņš lidoja kā kaija. Dzīvoja bez mājām, cerēja uz nāvi bez kapa. Jo kaps mums visiem ir tikai viens. Mātes Zemes skavās. Un pēc tam viņš atkal satiktu tēvu un teiktu – tēvs, es redzēju pasauli, es redzēju laimi, nelaimi, prieku un bēdas. Es mīlēju visus, bet reizē nevienu, jo lieka vai nepietiekama mīlestība rada nesaskaņas un karus. Skaudību, pārlieku mīlestību, asinskāri, vienpatību. Un tēvs saprastu. Pirmos divus dēlus viņš bija mīlējis pārāk daudz. Un pēdējo pārāk maz.

Tāpēc par viņu nestāstīja. Aizmirsa. Slēpa. Izdzēsa un nosvītroja. Varbūt kāds pasaku teicējs atcerējās, bet tam iedeva dunku sānos un teica – liecies mierā! Tā tu ļaudis sabojāsi, neviens vairs nesēdēs mājās un nestrādās. Visi klīdīs nevis par laimi sapņos. Neviens necerēs, visi tikai dzīvos.

Jo arī ceturtais tēva dēls dzīvoja. Dzīvoja nevis izdzīvoja. Piedzīvoja nevis sadzīvoja. Nodzīvoja nevis pārdzīvoja. Īsto un vienīgo mīlestību gan viņš neatrada. Jo arī nemeklēja. Gaidīja to vienu, bet nesagaidīja. Bet nemeklēja. Jo mīlestība pati atnāk, kad vajag. Pieklauvē pie durtiņām saulainā dienā ūdeni pastrēbties vai saltā dienā kaulus sasildīt. Un paliek. Bet ceturtajam tēva dēlam nebija durtiņu. Nebija nekā. Tikai dzīve, ko dzīvot un laime, ko pašam kalt. Un viņam arī nevajadzēja kadu ar pielocītu pūru līdz malām, kas pēc tam mantrausībā sapūst no apakšas. Viņam vajadzēja kādu ar pūra pilnu sirdi. Sirdi no kuras līda ārā jostas, vēlās pērļu segas, un lidoja dūnu mēteļi. Tik pilnu. Bet neatrada.

Varbūt tomēr viņš bija muļķis. Jo, ja jau divi gudri brāļi, tad jābūt arī diviem muļķiem. Lai viss būtu līdzsvarā. Muļķis tāpēc, ka neatrada. Un varbūt tāpēc, ka nemeklēja. Bet varbūt tāpēc, ka neredzēja. Un nejuta. Bet vai tu esi gudrāks? Vai esi atradis to, ko meklē? Un vai tu tiešām vēl meklē viens?

8.05.2009.

- es baidos no ēnām.
- no ēnām nevajag baidīties, bet no cilvēkiem tajās.

Kā pamests pabērns izvarots,
Uz mana skausta sēž
Laiks, ko visi nosit,
Bet kurš mūs visus plēš.

Plēš uz visām četrām,
Pēdīgi sit līdz galam,
Izsūc no tevis dzīvību,
Zārkā triec krustu līdz spalam.

Un, ja nu tev nelāgi sanāk,
Neatstiept kājas pavisam,
Laiks nav tverams kā mauka
Uz siltam bordeļa cisām.

Negaidi, pats tevi noķers –
Tas katra adresi zin,
Kā ubags pakaļ slāj,
Uz papēžiem lempīgi min.

Un tusnī tad atkal uz kakla,
Ar nagiem stiepj krunkas sejā,
Velk uz visām četram,
Līdz pēdīgi novelk lejā.

20.oktobris. 2008. Rīga

atvainojiet, bet šis patiešām ir maģisks vakars...

Viss, kas mums ir, tā ir šī zeme.
Uz tās mēs mīlam, ciešam. Uz tās mēs kaujamies un izlīkstam. Uz tās kā vēnas tek upes un baro mūs, nabagos cilvēkus, ar spēku un dzīvību. Uz tās aug ceriņi un pienenes, kas padara mūs aplamus, apreibušus un nektāra pilnus.
Viss, kas mums ir, tā ir šī zeme.
Mēs varbūt domājam, ka mums ir bikses kājās, rātni sukāti mati, nešķiebtas tupeles un brilles zelta ietvarā. Mēs varbūt domājam, ka maks pārpārēm pilns, tāpēc bērni paēduši, amats uz mata tikpat svarīgs kā prezidentam, tāpēc tiesības vairāk kā citiem. Bet tie taču ir sīkumi, salīdzinot ar šo milzīgo lodi, uz kuras mēs esam nekas un gadsimti tikai planētas žāvu ilgumā. Viss šis milzums, viss šis diženums, šis spēks, kas caurstrāvo mūs, bet mēs kā nelāgi kokcirtēji nocērtam savas saknes.
Bet kas ir dzimis pie zemes, tam arī pie zemes ir jānomirst. Un tas nomirs tieši tāpat kā tie augļotāji, kā tie bagātnieki un tāpat kā tie arēji un ūdens smēlēji. Un nonāks mātes dabas klēpī. Un viņa tikai aptīs un ievilks sevī. Apsegs simtiem smilšu segu. Un tad mēs varēsim teikt, ka viss, kas mums ir, tā ir šī zeme.
Bet mums pieder arī tās kārtas, stāvi, kādos tie augļotāji un tie bagātnieki, arēji un ūdens smēlēji ir kārtoti, rakti, apbedīti un par zemes sūnu pataisīti. Mums pieder šīs viņu ceļasomas. Gadu simti un tūkstoši. Gara desmittūksoši un miljoni. Miljardi. Viņu prāta paliekas un gara vēsmas zāles skaņā un vēja diženumā, viļna glaudās un koku lapu pieskārienos.
Jo ne jau velti tieši uz lapas mēs rakstām. Jo no lapas mēs nolasījām pirmoreiz.

18.05.2009.

šie bija skaisti, bet vientuļi ziemassvētki...

mani sapņi sāk kļūt pārāk reāli!!!!

es atklāju, ka man nav gandrīz neviena dzejoļa par Rīgu. Par to Rīgu, kas ir kļuvusi par manu patvērumu un sargātāju. Izklaidētāju un maizes devēju.
Šis ir atmiņā ierakstītais Grīziņkalns. Tāds, kāds tas paliks uz mūžiem.