Klejotājs - Komentāri

***

Tēvam bija trīs dēli – divi gudri, trešais muļķis. Par ceturto nestāstīja.

Tēva divi gudrie dēli nodeva tēvu, iezīdās viņa bagātībā (vai arī nebagātībā, bet tomēr garšīgi iezīdās), gribēja dabūt princesi, bet ar cūku tak kalnā neuzjāsi. Trešais tēva dēls, par muļķi būdams, vārguļoja un paļāvās uz laimi, kas, kā zināms, tādiem niekkalbjiem arī nospīd, dabūja trīs zirgus, sudraba, zelta un dimanta, princesi ar pūru un pilnīgām lūpām un puskaraļvalsti par pliku velti un par labu sirdi.

Par ceturto nestāstīja.

Bet visi zina, ka bija arī ceturtais. Nav ratu bez ceturtā riteņa, vilks uz trijām nemedī, debespuses par trijām netop, gadalaiki trijos neizplešas. Bija ceturtais. Bet viņš nevienam nerūpēja. Jo ceturtais tēva dēls mājās nesēdēja un neviens viņu nepazina. Sapelnīja pilnu paunu un devās ceļā. Un nevis laimi meklēt. Laime viņam jau bija. Ceturtais tēva dēls bija brīvs.

Aizgāja no tēva, pat atļauju neprasīdams. Pateicās par radīšanu un devās. Un tēvs arī neprotestēja. Jo ceturtais dēls no viņa neko nepaņēma. Tikai pēdējo skāvienu un labus ceļa vārdus. Viņam nevajadzēja sētu, krēsla kājas, laimes atslēgas, redzēt, vai mājas durvis vaļā, sajust tēva pēdējo elpu un tad berzēt rokas. Par tēva nāvi ceturtais dēls arī neraudāja. Jo viņš saprata, ka visi no šīs saules aiziet. Ātrāk vai vēlāk. Sāpīgāk un nesāpīgāk. Viena patiesa asara norita pār ceturtā tēva dēla vaigu ar ierakstītu paldies, tēvs, un tiksimies.

Ceturtais tēva dēls visu laiku gāja. Viņam nebija māju. Jo viņam tās jau piederēja. Ceturtajam tēva dēlam pajumti deva māte Zeme. Apsedza ar dadža lapām lietū, paslēpa zem lapenēm karstā dienā, nomazgāja ezerā un atmodināja avotā. Ziemā piedāvāja kādu lauku sētu, kur pārciest sniegu un puteņus. Par riecienu maizes viņš maksāja ar darbiem un ar patiesu paldies. Krāja sudrabu runājot, zeltu klusējot, bet dimantu ieklausoties. Un darīja visu, kas padarīja mājiniekus patiesi laimīgus.

Ceturtais tēva dēls bija ceļotājs. Viņš lidoja kā kaija. Dzīvoja bez mājām, cerēja uz nāvi bez kapa. Jo kaps mums visiem ir tikai viens. Mātes Zemes skavās. Un pēc tam viņš atkal satiktu tēvu un teiktu – tēvs, es redzēju pasauli, es redzēju laimi, nelaimi, prieku un bēdas. Es mīlēju visus, bet reizē nevienu, jo lieka vai nepietiekama mīlestība rada nesaskaņas un karus. Skaudību, pārlieku mīlestību, asinskāri, vienpatību. Un tēvs saprastu. Pirmos divus dēlus viņš bija mīlējis pārāk daudz. Un pēdējo pārāk maz.

Tāpēc par viņu nestāstīja. Aizmirsa. Slēpa. Izdzēsa un nosvītroja. Varbūt kāds pasaku teicējs atcerējās, bet tam iedeva dunku sānos un teica – liecies mierā! Tā tu ļaudis sabojāsi, neviens vairs nesēdēs mājās un nestrādās. Visi klīdīs nevis par laimi sapņos. Neviens necerēs, visi tikai dzīvos.

Jo arī ceturtais tēva dēls dzīvoja. Dzīvoja nevis izdzīvoja. Piedzīvoja nevis sadzīvoja. Nodzīvoja nevis pārdzīvoja. Īsto un vienīgo mīlestību gan viņš neatrada. Jo arī nemeklēja. Gaidīja to vienu, bet nesagaidīja. Bet nemeklēja. Jo mīlestība pati atnāk, kad vajag. Pieklauvē pie durtiņām saulainā dienā ūdeni pastrēbties vai saltā dienā kaulus sasildīt. Un paliek. Bet ceturtajam tēva dēlam nebija durtiņu. Nebija nekā. Tikai dzīve, ko dzīvot un laime, ko pašam kalt. Un viņam arī nevajadzēja kadu ar pielocītu pūru līdz malām, kas pēc tam mantrausībā sapūst no apakšas. Viņam vajadzēja kādu ar pūra pilnu sirdi. Sirdi no kuras līda ārā jostas, vēlās pērļu segas, un lidoja dūnu mēteļi. Tik pilnu. Bet neatrada.

Varbūt tomēr viņš bija muļķis. Jo, ja jau divi gudri brāļi, tad jābūt arī diviem muļķiem. Lai viss būtu līdzsvarā. Muļķis tāpēc, ka neatrada. Un varbūt tāpēc, ka nemeklēja. Bet varbūt tāpēc, ka neredzēja. Un nejuta. Bet vai tu esi gudrāks? Vai esi atradis to, ko meklē? Un vai tu tiešām vēl meklē viens?

8.05.2009.