Klejotājs

pēc diezgan interesanti nogulētas nakts devos uz jauko māju ciemiņu ar nosaukumu "Biksti" un vēl tiešāk "Upenieki". Somā jau biju ielicis dāvanu māmiņai (bezrūtiņu blociņš - dienasgrāmata ar katram gadam (kopā sešdesmit) atvēlētu gadu. dažos gados jau bija ierakstīts dzejolis, vai arī kāds fragments no epifānijām un tā), protams, paņēmu līdzi arī jauno Smenu, kura jāizmēģina un savu melno skaistuli. (pēdējo pielietoju sēžot ar Zani un Intu pie Cieceres, bet par to vēlāk).

Protams, ka dārgais dēls uzreiz tika pielikts pie darba, un bija jāved mājās siena ruļļi. Kopumā 14. Viss tika izdarīts rekorlielā ātrumā, jo ciemā atnāca kaimiņu puikas ar uzvārdu Krami un vārdā Igo un Edgars. Par viņiem stāsts sekojošs:

Igo jau izsenis bija pazīstams ar savu rupjo valodu pre skolotājiem Bikstu pamatskolā un ar savu izrunas neprasmi, tāpēc tika aizsūtīts uz Annenieku internātskolu. Mācās septītajā klasē, bet laikam vajadzēja būt astotajā vai pat vēlaugstāk. Edgars bija pazīstams tikai ar to, ka teica Egāls utt., bet tagad savā sestajā klasē runā spīdoši, kaut kan arī vārdu krājums piesātināts ar dažādu stāvu izteikumiem.

Vispār visa ta Kramu dzimta ir interesanta. Iespējams, ka pārmaiņas sākās tad, kad pirms kādiem trīs gadiem šīs ģimenes vīriešu kārtas apgādnieks un vārdā tētis Aigars  pieteicās uz pakāršanos aiz durvju kliņķa jaungada vakarā. Nu jā, ziņas nebija no labajām, bet tas laikam ir pārvarēts. Tad vēl nomira to bērnu brālēns, kas noslīka Bērzes upē, plus vēl aizgāja vecmāmiņa, kas gan laikam nebija labā audzinātāja. Viss vienā gadā. Spēcīgi.

Bet dzimta turpinās.

• Tās ģimenes (nelaiķa Aigara) māsa Dace jau ir samontējusi kādus četrus knēvelīšus
• Pats Aigars brāļiem Igo un Edgaram (Egālam) bija sagādājis vēl trīs mazus radiniekus (vienu pavisam dīvainu meiteni Rigondu)
• plus vēl (šajā ģimenē vienkārši ērti teikt "plus vēl", jo viņiem bieži sanāk)
• viņa audžu meitai Kristīnei piedzima bērns. Tāpēc divpadsmitās klases izglītība gāja secen. Tagadējā apmešanās vieta - Jaunpils.

jā, tātad esmu nolēmis sākt rakstīt emuāru. nu tādu, kas patiešām varētu saukties kā emuārs. kā dienasgrāmata. jo tieši tā dēļ es sāku rakstīt šo blogu. lai pēc 30 gadiem varētu palasīt to, ko esmu darījis. visos sīkumos. sākumā jau vien kritika bira. taču esmu sadūšojies uzlikt uz tastatūras visu savu dzīvi.

un sākšu tieši uzreiz pēc dzimtās sētas apmeklēšanas.

P.S. Zane laikam šodien strādā "Istabā". viņa jau man tā kā kaimiņiene. Blakus rajons un 25 min ar autobusu. Ze Brocēni.
Jā, ciemos nebraukšu jo strādā.

šodien pamodos diezgan izgulejies, par spīti kārtējai naktij, kuru ievadīju miega fāzē kaut kad četros. gājis gulēt ātrāk par kādiem divpadsmitiem neesmui jau kādus gadus dažus, bet jau kādu mēnesi neeju ātrāk par trijiem.

tūrē bija dažādi koučsērferi un viens interesants vāciešu pāris (kopā vienpadsmit, jo trīs maitas aizlavījās, neatvadoties (piedošanu par maitām, bet tāpat - rupji)), kur vārdus es pat nezinu un pat īsti nespēju noteikt, vai viņi bija pāris vai ne. Arī kaučsērferi. Pēc tūres es viņiem Bakpekeru bārā uzzīmēju to maršrutu, kuru mēs gājām, un piezīmēju, ka tai meitenei (kura bija arī diezgan izskatīga) vajadzētu vairāk runāt angliski, jo tā paaugstinātos viņas a. valodas līmenis, kas nebija īpaši labs. Un tad mēs devāmies uz LN saldējumu veikaliņu Audēju un Vaļņu krustojumā, kur kādreiz bija kaut kāds kaķu restorāniņš. Saldējums labs. Es paņēmu ar griljāžu (60sant.), marmelādi (60sant.) un zemenēm (70sant.).

Atnācis mājās sapratu, ka iespējams no brīvdienām nekas nesanāks, jo it kā esot tūres filmēšana sakarā ar to projektu, kuru uzrakstīja igauņi, kad mēs viņus bakstījām ar sūdainu koku, ka viņiem vienīgajiem nav brīvās tūres Baltijā (īstenībā Finlandi mēs arī tagad saucam par Baltiju :). Tai vajadzēja būt otrdien, bet, kad vakarā Bakpekeros satiku Džeimsu, viņš tomēr apstiprināja, ka trešdien. Tātad - rīt uz laukiem un otrdienas vakarā atpakaļ. Jāņem līdzi ģitārā un jāmācās.

Ļeņingradā notika kārtējā filmu svētdiena. Par spīti dažreiz ieilgušajai tradīcijai pārraidīt koncertus un ķīniešu sitamgabalus, noskatījos filmu "Rockstar" ar Marku Valbergu rokgrubas dziedātāja lomā. Filma bija foršiņa, bet "Almost Famous" man patīk daudz vairāk. Liekas, ka tikai tāpēc, ka šad tad dzīvoju sešdesmitajos un septiņdesmitajos.

Zane (tā, kas Ozoliņa) dabūja grāmatu par Mötley Crüe narkomānu Nikki Six. Jāpaklausās šis tas, pirms dodos pamt.

grāmata, kuru es biju sācis trīs četras nedēļas atpakaļ atradās piem anas gultas galīgi noputējusi.
tātad nelasīta.

es biju aizgājis līdz daugavai.
rīga ir izmirusi.
vējš dzenāja domas.
neaizdzenāja.
atnācu atpakaļ.

apprecēties un tad domāt, ka neizdošanās gadījumā vienmēr ir šķiršanās, ir tas pats, kas, ieejot ēkā, uzreiz meklēt rezerves izeju.

Bens.Austrālija

atzīšos - tā nekad nav bijis, bet es baigi esmu pavilcies uz Voiceku Voisku.
Cik gadu pagājis, kur tas laiks, kad sāku, bet tikai tagad.

iespējams, ka latvieša psiholoģija liedz iet paceltu galvu.

Vasaras lietus sajaukums ar Sigur Ros - "Vaka" un Treisijas Čepmenas - "Be and Be not afraid" saputo galvu kā ūdeni pilsētas renstelē...

šodien mani mocīja tik tiešām mokošas sajūtas, kas samaisījās iespējams ar visa šī mēneša visstulbākajām domām par nākotni.

lai dzīvo pilnmēness.

nekad nebūtu domājis, ka šī apaļā cepuma magnētisms mani tā tracinās, bet jā - tas ir noticis. bet nui jau ir labāk. īstenībā aizgāju uz "Gauju" satiku dažas paziņas un parunājām par lietām.

akmens no sirds novēlās dimdēdams.

biju domājis, ka Pozitivusā vajadzēs uzstāties, bet, kā laikam rādās, nebūs tās terases, kurā. Iespējams, ka aizbraukšu tikai uz pirmo dienu. Otrā man nemaz neinteresē. Rīt nāks jauna diena un spriedums.

esmu arī draugos.
šeit

***

Lai ko tu lietotu, nenoslēpsi savas esības smaržu. To kura liecas pāri visām sienām, kaitina vietējos velkot aiz deguna un vietējās pie lūpām. To kas paceļas pāri visiem mākoņiem un aiztek līdzi mūžīgiem pazemes strautiem. Izspraucas cauri krekliem un blūzēm. Un viz kopā ar tavas burvības spēku. Visa tava esība smaržo.

Manas mātes esība smaržo pēc pienenes. Parastas lauku pienenes, kas radīta darbam. Apputeksnēties un dāvāties bitēm, noziedēt un lolot savus bērnus. Parasta lauku pienene, kas tomēr pirmā uzzied kā mana māte ceļas agri no rītiem. Parasta lauku pienene, kas naiva savā būtībā staro pretī saulei un mēģina to pārspēt savā gādībā un mīļumā. Zieds, kuram tomēr krājas rūgta sula no dzīves pelēkajām un manām trakulības dienām. Manas mātes esība ir dzeltena.

Mans tēvs smaržo pēc eļļas. Viņa esība ir bieza un raupja. Tumīga un bagātīga. Lēna un nogurusi. Viņš ir eļļa, kas, piemesta ugunij, rada ugunsgrēku. Viņš ir eļļa, kas kūts durvīm liek pārstāt čīkstēt. Medus mucā rada nolemtību. Karstā pannā cerību. Uz mana baltā sapņu krekla atstāj melnu triepienu, ko ar brīnumu neizmazgāsi. Laikam gan viņš ir pārāk raupjš un smagnējs. Bet tā taču ir viņa esība. Tas nav odekolons “Svaigums” vai smaržūdens “Mīts”. Eļļa spraucas cauri.

Kā diez mana esība smaržo?

24.06.2009.

Es pārvēršos par Pēru Gintu.

Glābiet.
Glābiet viņu.

mana balss beidzot ir agriezusies.
pazaudēju Viļņas koncertā vai pareizāk sakot pirms tā.
brīnums kā paņēmu fa...

Man liekas, ka viņa tik daudz neraud par "In Bruges", bet vairāk par to, ko izdarīja/neizdarīja...

Viņi pamodās. Divi vīrieši, kuri bija atspiedušies viens pret otra mugurām. Viens no viņiem, vārdā Valters, atvēra acis. Pirms tam gan varēja saklausīt jūras šalkoņu. Skatam pavērās ar smiltīm noklāts liedags. Viņs iebakstīja otrajam. Tad atmodās arī Viljamss. Abi klusi un ļoti smagi piecēlās. Skats pārmeklēja salu. Smiltis. Nekā cita. Neviena paša dzīvības asna. Tikai tuksnesis.

- Eu...
- Nu?
- Kur mēs esam?
- Šķiet, ka uz salas...
- Nu jā, bet kā mēs šeit nokļuvām.

Abi saskatījās un tad saķēra galvas, smagi domājot.

- Moins,- teica Valters.- Es neatceros.
- Es arī ne, - atzinās Viljamss. - man le kalst...

Valters uz viņu paskatījās tādu paģiru samocītā sejā, ka negribot bija jāsāk raudāt.

Viņi sāka staigāt pa salu. Tā nebija pārāk liela, un no viena gala varēja redzēt otru. Taču neviena paša koka, tikai smiltis. Abi staigāja turp un atpakaļ, skatījās jūrā, vai nemana nevienu kuģi, ausījās pēc lidmašīnām, bet nekā. Stundu pēc stundas. Un karstums tikai pieņēmās spēkā. Viņi abi jau bija zaudējuši pēdējo cerību, kad Valters nokrita uz ceļiem un pēkšņi ieraudzīja mazu asniņu lienam ārā no zemes.

- Ei, paskaties, dzīvība!
Viljamss nokrita blakus otram vīrietim un pārsteikts raudzījās.
- Zaļš.
- Jā, tur noteikti ir jābūt daudz vitamīniem un dzeramajam ūdenim.

Viljamss pagriezās pret to tā, ka viņa ēna krita uz mazo augu, un tas, likās, kļuva mazliet kuplāks.

- Re, paskaties, saņēmās! – priecīgs iesaucās Valters.

Abi priecīgi skatījās uz mazo „dārzeni”. Tad abu skatieni lēnam cēlās augšup un sastapās. Tā viņi skatījās viens otram virsū ilgu laiciņu.

- Nē, it nemaz nedomā! – draudīgi norūca Valters. – Es šo pirmais atradu, tāpēc arī ēdīšu.
- Bet es pagādāju ēnu, tāpēc šis uzzaļoja, tā būtu novītis.
- Tu gribi teikt, ka pienākas tev?
- Protams!
- Pamēģini tad atņemt! – nokliedza Valters un pagrūda Viljamu. Viņs pārsteigts paskatījās un tad pagrūda Valteru. Valters Viljamu. Viljams Valteru. Valters Viljamu. Viljams kā šķēla, tā Valteram pa degunu. Tas apgāzās aukšpēdus. Vienā mirklī abi bija uz kājām. Un nākošajā abi saķērušies cīkstējās. Valters atgrūda Viljamu, tas sita, bet neveiksmīgi. Pēkšņi Valters atkāpās un tā spēra Viljamam pa kājstarpi, ka tas gandrīz bezsamaņā nokrita blakus. Palicis viens, viņs ātri notupās un elsodams ķēra pēc asna. Bet mirklī, kad plaukstā būtu jābūt šim zaļumam, tajā vīdēja tikai smiltis.

- O, bļe, - slaucīdams asiņojošo degunu, novaidēja Valters. – Lomka.
Pa to laiku Viljams bija mazlietiņ atžirdzis un paskatījās uz jūras pusi.
- Re, re... Ku... Kuģis.

Valters nikni paskatījās uz horizonta pusi. Nebija neviena kuģa.
- Atkal lomka.- viņs noņurdēja. Pēc tam vēlreiz noslaucīja degunu. Uz rokas palika nelielas asiņu pēdas. Tad paskatījās uz Viljamu. Pietupās. Noglāstīja kāju. Tā bija mazliet mitra un silta. Abi saskatījas. Tajā pašā mirklī sekoja atkārtots Valtera sitiens. Tik spēcīgs, ka Viljams uz vietas atslēdzās. Tad Valters vēlreiz noglāstīja Viljama kāju un aplaizīja lūpas.
- Nav lomka, nav...

13.jūnijs. 2008

spriežot pēc jaunā Nouvelle Vague albūma, tā pirmais singls varētu būt Simple Minds kaverversija - The American.

Ja tāds pirmais singls vispār būs un viņu menedžeris domā ar galvu.

un vispār man nedaudz kaitina tas, ka mans myspace profils, kam, redz, nav www, bet ir uk, pamatīgi bremzē.
gribu pārtulkot vēl dažas dziesmas, bet viņš tik ielādē, ielādē...