Klejotājs

grāmata, kuru es biju sācis trīs četras nedēļas atpakaļ atradās piem anas gultas galīgi noputējusi.
tātad nelasīta.

es biju aizgājis līdz daugavai.
rīga ir izmirusi.
vējš dzenāja domas.
neaizdzenāja.
atnācu atpakaļ.

apprecēties un tad domāt, ka neizdošanās gadījumā vienmēr ir šķiršanās, ir tas pats, kas, ieejot ēkā, uzreiz meklēt rezerves izeju.

Bens.Austrālija

atzīšos - tā nekad nav bijis, bet es baigi esmu pavilcies uz Voiceku Voisku.
Cik gadu pagājis, kur tas laiks, kad sāku, bet tikai tagad.

iespējams, ka latvieša psiholoģija liedz iet paceltu galvu.

Vasaras lietus sajaukums ar Sigur Ros - "Vaka" un Treisijas Čepmenas - "Be and Be not afraid" saputo galvu kā ūdeni pilsētas renstelē...

šodien mani mocīja tik tiešām mokošas sajūtas, kas samaisījās iespējams ar visa šī mēneša visstulbākajām domām par nākotni.

lai dzīvo pilnmēness.

nekad nebūtu domājis, ka šī apaļā cepuma magnētisms mani tā tracinās, bet jā - tas ir noticis. bet nui jau ir labāk. īstenībā aizgāju uz "Gauju" satiku dažas paziņas un parunājām par lietām.

akmens no sirds novēlās dimdēdams.

biju domājis, ka Pozitivusā vajadzēs uzstāties, bet, kā laikam rādās, nebūs tās terases, kurā. Iespējams, ka aizbraukšu tikai uz pirmo dienu. Otrā man nemaz neinteresē. Rīt nāks jauna diena un spriedums.

esmu arī draugos.
šeit

***

Lai ko tu lietotu, nenoslēpsi savas esības smaržu. To kura liecas pāri visām sienām, kaitina vietējos velkot aiz deguna un vietējās pie lūpām. To kas paceļas pāri visiem mākoņiem un aiztek līdzi mūžīgiem pazemes strautiem. Izspraucas cauri krekliem un blūzēm. Un viz kopā ar tavas burvības spēku. Visa tava esība smaržo.

Manas mātes esība smaržo pēc pienenes. Parastas lauku pienenes, kas radīta darbam. Apputeksnēties un dāvāties bitēm, noziedēt un lolot savus bērnus. Parasta lauku pienene, kas tomēr pirmā uzzied kā mana māte ceļas agri no rītiem. Parasta lauku pienene, kas naiva savā būtībā staro pretī saulei un mēģina to pārspēt savā gādībā un mīļumā. Zieds, kuram tomēr krājas rūgta sula no dzīves pelēkajām un manām trakulības dienām. Manas mātes esība ir dzeltena.

Mans tēvs smaržo pēc eļļas. Viņa esība ir bieza un raupja. Tumīga un bagātīga. Lēna un nogurusi. Viņš ir eļļa, kas, piemesta ugunij, rada ugunsgrēku. Viņš ir eļļa, kas kūts durvīm liek pārstāt čīkstēt. Medus mucā rada nolemtību. Karstā pannā cerību. Uz mana baltā sapņu krekla atstāj melnu triepienu, ko ar brīnumu neizmazgāsi. Laikam gan viņš ir pārāk raupjš un smagnējs. Bet tā taču ir viņa esība. Tas nav odekolons “Svaigums” vai smaržūdens “Mīts”. Eļļa spraucas cauri.

Kā diez mana esība smaržo?

24.06.2009.

Es pārvēršos par Pēru Gintu.

Glābiet.
Glābiet viņu.

mana balss beidzot ir agriezusies.
pazaudēju Viļņas koncertā vai pareizāk sakot pirms tā.
brīnums kā paņēmu fa...

Man liekas, ka viņa tik daudz neraud par "In Bruges", bet vairāk par to, ko izdarīja/neizdarīja...

Viņi pamodās. Divi vīrieši, kuri bija atspiedušies viens pret otra mugurām. Viens no viņiem, vārdā Valters, atvēra acis. Pirms tam gan varēja saklausīt jūras šalkoņu. Skatam pavērās ar smiltīm noklāts liedags. Viņs iebakstīja otrajam. Tad atmodās arī Viljamss. Abi klusi un ļoti smagi piecēlās. Skats pārmeklēja salu. Smiltis. Nekā cita. Neviena paša dzīvības asna. Tikai tuksnesis.

- Eu...
- Nu?
- Kur mēs esam?
- Šķiet, ka uz salas...
- Nu jā, bet kā mēs šeit nokļuvām.

Abi saskatījās un tad saķēra galvas, smagi domājot.

- Moins,- teica Valters.- Es neatceros.
- Es arī ne, - atzinās Viljamss. - man le kalst...

Valters uz viņu paskatījās tādu paģiru samocītā sejā, ka negribot bija jāsāk raudāt.

Viņi sāka staigāt pa salu. Tā nebija pārāk liela, un no viena gala varēja redzēt otru. Taču neviena paša koka, tikai smiltis. Abi staigāja turp un atpakaļ, skatījās jūrā, vai nemana nevienu kuģi, ausījās pēc lidmašīnām, bet nekā. Stundu pēc stundas. Un karstums tikai pieņēmās spēkā. Viņi abi jau bija zaudējuši pēdējo cerību, kad Valters nokrita uz ceļiem un pēkšņi ieraudzīja mazu asniņu lienam ārā no zemes.

- Ei, paskaties, dzīvība!
Viljamss nokrita blakus otram vīrietim un pārsteikts raudzījās.
- Zaļš.
- Jā, tur noteikti ir jābūt daudz vitamīniem un dzeramajam ūdenim.

Viljamss pagriezās pret to tā, ka viņa ēna krita uz mazo augu, un tas, likās, kļuva mazliet kuplāks.

- Re, paskaties, saņēmās! – priecīgs iesaucās Valters.

Abi priecīgi skatījās uz mazo „dārzeni”. Tad abu skatieni lēnam cēlās augšup un sastapās. Tā viņi skatījās viens otram virsū ilgu laiciņu.

- Nē, it nemaz nedomā! – draudīgi norūca Valters. – Es šo pirmais atradu, tāpēc arī ēdīšu.
- Bet es pagādāju ēnu, tāpēc šis uzzaļoja, tā būtu novītis.
- Tu gribi teikt, ka pienākas tev?
- Protams!
- Pamēģini tad atņemt! – nokliedza Valters un pagrūda Viljamu. Viņs pārsteigts paskatījās un tad pagrūda Valteru. Valters Viljamu. Viljams Valteru. Valters Viljamu. Viljams kā šķēla, tā Valteram pa degunu. Tas apgāzās aukšpēdus. Vienā mirklī abi bija uz kājām. Un nākošajā abi saķērušies cīkstējās. Valters atgrūda Viljamu, tas sita, bet neveiksmīgi. Pēkšņi Valters atkāpās un tā spēra Viljamam pa kājstarpi, ka tas gandrīz bezsamaņā nokrita blakus. Palicis viens, viņs ātri notupās un elsodams ķēra pēc asna. Bet mirklī, kad plaukstā būtu jābūt šim zaļumam, tajā vīdēja tikai smiltis.

- O, bļe, - slaucīdams asiņojošo degunu, novaidēja Valters. – Lomka.
Pa to laiku Viljams bija mazlietiņ atžirdzis un paskatījās uz jūras pusi.
- Re, re... Ku... Kuģis.

Valters nikni paskatījās uz horizonta pusi. Nebija neviena kuģa.
- Atkal lomka.- viņs noņurdēja. Pēc tam vēlreiz noslaucīja degunu. Uz rokas palika nelielas asiņu pēdas. Tad paskatījās uz Viljamu. Pietupās. Noglāstīja kāju. Tā bija mazliet mitra un silta. Abi saskatījas. Tajā pašā mirklī sekoja atkārtots Valtera sitiens. Tik spēcīgs, ka Viljams uz vietas atslēdzās. Tad Valters vēlreiz noglāstīja Viljama kāju un aplaizīja lūpas.
- Nav lomka, nav...

13.jūnijs. 2008

spriežot pēc jaunā Nouvelle Vague albūma, tā pirmais singls varētu būt Simple Minds kaverversija - The American.

Ja tāds pirmais singls vispār būs un viņu menedžeris domā ar galvu.

un vispār man nedaudz kaitina tas, ka mans myspace profils, kam, redz, nav www, bet ir uk, pamatīgi bremzē.
gribu pārtulkot vēl dažas dziesmas, bet viņš tik ielādē, ielādē...

aizbraukšu uz laukiem.
Pēc a capella dziesmām.

Dārgie lasītāji, tagad varat mani arī klausīties. Iekš MySpace

Mans prāts kā zirneklis
Miljonu kājām,
Un es viņa izpluinītais cietumnieka krekls.
Pa labi, pa kreisi,
Uz augšu, uz leju,
Plēš mani, plēš,
Līdz izplēš no mājām,
Jo man taču nav, kur gurdumā gulties -
Visa pasaule
Sapinas kājās,
Zirnekļa milzīgos
Apmāna tīklos.
Un es esmu
Sadrupis šķilās,
Izkaisīts rudens nolemtās lapās.
Pa vējam svaidīts,
Pretoties nespējīgs.
Sadegošs,
Izžūstošs.
Nolemts un irstošs.
Un, lai cik tālu,
Es apziņas skrietu,
Atduros sen jau iemītās pēdās.

Šī pasaule man jau gadiem par mazu!
Nē.
Tā ir par mazu
Tik manam ideotismam.

5.jūnijs. 2009. Rīga.