Diapozitīvs

Disc 1
1. Grief Of The Unclean I - 04:42
2. Grief Of The Unclean II - 03:26
3. Grief Of The Unclean III - 07:53
4. Grief Of The Unclean IV - 06:10
5. Grief Of The Unclean V - 07:53
6. Grief Of The Unclean VI - 14:21
Disc 2
1. The Great Unwashed I - 07:24
2. The Great Unwashed II - 10:05
3. The Great Unwashed III - 08:31
4. The Great Unwashed IV - 07:43
5. The Great Unwashed V - 07:24
6. The Great Unwashed VI - 04:31

40% Šausmu stāsts + 41% Dark Ambient + 10% Industrial + 9% Metal, 2009. gada 16. janvāris


Apvienība no Apvienotās karalistes, kura savā skanējumā līdz šim apvienoja tumšāko no Dark Ambient, nesaudzīgi netīrāko no Industrial un spēcīgāko, skaudrāko no Black Metal, visam klāt piemetot lirisko bāzi par tādām tēmām kā abstrakcionisms, bojā gājusī vai ejošā urbanizētā, industriālā vide, Lovecrafts un Silent Hill, radot tādu kopumu, kuru varētu raksturot kā Akira Yamaoka + Lustmord + Blut Aus Nord.

Tā tas bija līdz šim. Bet šajā gadījumā – labi ierunāts, tumšs un stindzinoši sirreāls stāsts pus otras stundas ilgs (tajā ir psiholoģijas, Urban Exploration elementi, halucinācijas, personiskā elle, psihes radīti tēli, dēmoni un mistiskais, kā arī mīti un simbolismi, abstrakcionisms), iepīts Dark Ambient/Industrial matērijā ar pavisam, pavisam nelielu Metal piedevu. Šādu radījumu ir grūti pat par mūziku nosaukt, lai gan tā nemitīgi pavada stāstu.
Prātā nāk, manuprāt, trāpīgāks apzīmējums – sasodīti lieliska audiogrāmata, kuras prozaiski netīro, mākslinieciski vulgāri intelektuālo, estētisko, psiholoģisko, mistērisko un gaļaino saturu paspilgtina pavadošas šausminošas, viegli plūstošas un stindzinošas skaņas no Dark Ambient un Industrial plauktiem, kā arī pa retam ģitāru agresīvi tīkamās frekvences. Klausoties stāstu, izjūtu pulsējošas baiļu tirpas un sazīmēju ietekmes gan no Lovkrafta, gan Silent Hill un arī no Jacob’s Ladder.
Rezultāts – tīras šausmas baudīšanai, kuras skan līdzīgi kā lieliskā, tumšā un avangardā Zoetrope īsfilma.
Tīkami ir baudīt gan pašu stāstu, gan tā stāstītāju, kā arī to audiālo pavadījumu – viss ir prasmīgi salikts kopā, radot visnotaļ unikālu un avangardu darbu. Nekad vēl Dark Ambient savā audiālajā izpausmē nav bijis tik baiss un tieši stāsts piešķir simtiem papildus šausmu!

Minētie 6% Metal tā īsti parādās tikai skaņu celiņos ar nosaukumiem The Great Unwashed II, III un IV, un tā ir ierastā TAOP skaņa ar Blut Aus Nord un sirreālisma piesitienu, tikai šajā gadījumā lirikām skaņdarbā ir pavisam citāda nozīme un prioritāte.

Lielisks stāsts un darbs ar lielisku pēcgaršu.

Stāsts ir par vairākiem spēlējamiem protagonistiem, kuri savādā veidā tiek iesprostoti Yamijima salā pēc asinssarkana cunami, kurš iznīcina ostu un šķiet, ka arī visu dzīvo uz salas, izmainot to. Katram tēlam ir savas stiprās un vājās puses, kuras būs jāliek lietā spēles laikā.

Ņemšu un apgalvošu, ka Siren spēles ir vienas no pašām grūtākajām Survival Horror žanrā, ja ne pašas grūtākās - tikko izgāju otro daļu un pirmā neizieta man stāv plauktā jau ļoti labu laiku. Siren ir arī viena no tām retajām spēlēm, no kuras burtiski pil atmosfēra - tumšas pasaules, iesprostotas savādā, sārtiem un sēpijas toņiem izgaismotā realitātē un pamestībā, tālumā spīdošs tornis ar savādi sārtu auru, nepārtraukti līstošs lietus, visapkārt pa retam dzirdamās Shibito un Yamibito skaņas (antagonisti, kuri ir dzīvi mirušie, bet ne zombiji, un kuri nav nogalināmi, jo ir jau miruši – viņus var tikai uz kādu laiku apturēt, pēc tam tie reģenerējas), no kuru radītājiem, staigājot pa pamestām industriālām un civilām ēkām (graustiem), jāmēģina izvairīties pēc iespējas talantīgāk. Siren nav konfrontāciju spēle, nav šaujamgabals un nav arī Puzzle tipa spēle, lai gan sevī vairāk vai mazāk ietver minētos elementus - ir gan tuvcīņas, gan šaušana, ir arī daudz smadzeņu lietošanas un lavīšanās – cīņas, savukārt, ir kā galējās nepieciešamības risinājums. Siren 2 ir izcils Survival Horror radījums ne tikai piedāvāto novitāšu, bet arī satura dēļ.

Pie spēles novitātēm obligāti ir jāmin spēles variantu struktūra un maz izteiktais lineārisms tajā: pēc variantu iziešanas tiek izpildīti kritēriji citiem variantiem, kuri tiek atslēgti (daudzos gadījumos vairāki uzreiz), un spēlētājam atliek vien izlemt, kuru spēlēt tālāk un vai sekot konkrētā stāsta puzles gabaliņam uzreiz, vai vēlāk.
Stāsts spēlē tiek pasniegts ļoti komplicēti un kā puzles gabaliņi, kur katrs atsevišķais stāsta gabaliņš ir dokuments, priekšmets vai notikums un to kopums katrā atsevišķajā variantā. Šādai struktūrai ir visnotaļ grūti sekot līdzi, jo katrs variants būs jāpārspēlē vismaz vienu reizi un katra viesošanās reize stāsta ko jaunu un katrā spēlēšanas reizē ir citi uzdevumi (ja vien izpildīti iepriekšējie) un mērķi variantā, turklāt tas, vai varēsi sekot konkrētajam pavedienam tālāk, ir atkarīgs no tā, kas darīts un kas atrasts iepriekšējos variantos. Ja nebūs izpildīti pavediena turpināšanas kritēriji, būs jādodas to medībās citos variantos, sekojot norādēm iekš Link Navigator, iegūstot šos progresam nepieciešamos elementus, kā arī jaunus stāsta puzles gabaliņus. Katram protagonistam ir sava vieta spēlē, savi stāsta pavedieni (laikā nesaistīti ar citiem, vismaz ne gluži lineārā izpratnē) un devums lielā stāsta izpratnē. Un šīs šķietami haotiskās struktūras dēļ atsevišķie stāsta puzles gabaliņi nereti veido pamatīgu haosa kaudzi, kuru tomēr salikt ir iespējams un ir aizraujoši to darīt. Ģeniāla, nelineāra struktūra un stāsts kā mīkla.
( ... tālāk ... )

Silent Hill: Homecoming - jaunākais tā universa loceklis, kurš zināms ar saviem psiholoģiski spēcīgajiem stāstiem un to ģeniāli tumšo apdari, kura caur urbanās pamestības vizuāli audiālo prizmu spēja tumši paust cilvēka psihes neizdibināmi dziļās un komplicētās spirāles, aizas un korelācijas. Pastāv viens jautājums – vai jaunā daļa, ņemot vērā izstrādātāju maiņu (kas nozīmē Horror žanra apakštipa maiņu), ir gana bagāta, lai to varētu saukt par Silent Hill vārda nesēju? Vai sestā daļa šajā universā ir kas vairāk par atraugām cita tehniskā izpildījuma ietvaros?

Nav jābaidās teikt, ka arī uz Silent Hill attiecas maģiskā triloģijas dogma, kuru nav spējīgs mainīt pat The Order kults, proti, ļoti bieži ir novērojama loģiska notikumu un materiālu kopa, apstāklis, kurš liecina par to, ka pat izcili spēcīgas idejas ir spējīgas kvalitatīvi dzīvot vien tikai trīs ciklus, neriskējot iedzīvoties sevis atkārtošanā un atraugāšanā, piespiežot savu tēlu transformēt nebijušās un nereti neveiklās un ne līdz galam sakārtotās un dzīvotspējīgās manifestācijās. Līdzīgi ir arī šajā gadījumā - pirmā līdz trešā daļa bija tā jaukā, asiņainā un baisā spēle ar vēl baisākiem stāstiem, kuri tika apcerēti caur urbānās pamestības caurstrāvotu, simbolisku norises vietu un tēlu šķautnēm. Katrā daļā staroja idejas, detālisms, pārdomātība, izsmalcinātas idejas un cilvēka psihes pārsteidzošā daba.
Ceturtajā daļā jau bija jūtama manāma nobīde no minētajiem kritērijiem gan satura, gan izpildījuma ziņā - tā bija daļa, kura jau skaidri rādīja SH idejas nu jau pasauso aku - visa dzīvības sula bija ielikta pirmajās trīs. Šī sula izrādījās gana spēcīga un vitāla esam, lai ietekmētu dažādu mākslinieku radošos garus - gan mūziķu (Metal un Dark Ambient, Industrial žanrā), gan režisoru, gan mākslinieku un rakstnieku - visapkārt pasaulē ir dažādas ģeniālā Akira Yamaoka darba apceres dažādu mūzikas žanru formā, Keiichirō Toyama un Masahiro Ito iedvesmoti fanfīki, Takayoshi Sato talanta pielūgsme dažādu amatieru filmu formātā... Vienā vārdā – Team Silent aiz sevis atstāja ne tikai unikālas un absolūti lieliskas spēles, bet arī ārpus tām ļoti labi dzīvotspējīgas idejas, kuras apsmadzeņoja un turpina apsmadzeņot dažādi mākslinieki Zemes virsū. Par spēcīgāko Team Silent pielūgsmes manifestāciju var minēt geimera un SH fana Cristophe Gans neatlaidīgos centienus daudzu gadu garumā lolojot, dzemdinot, saskaņojot un radot visnotaļ godpilno Silent Hill bezgalīgo stāstu interpretāciju tīkamā, estētiskā filmas formātā, kurā tika apvienoti daudzi SH pasaules elementi: gan drāma, gan spriedze, gan J-Horror, gan mistērija, paralēlās realitātes, detektīvs un piedzīvojumi, kopā ar pārējo filmas veidotāju lielisko kopdarbu radot neaizmirstamas stundas kinozālē un stundu dekādes mājās, baudot filmu DVD formātā. Līdzīgi kā Team Silent oriģināldarbs – filma radīja vielu pārdomām un oriģinālo darbu reinterpretācijām. Lai nu kā būtu ar to filmas patikšanu, šo kino gabalu savā ziņā var vērtēt kā sākotnējo (Team Silent) idejas avotu noslēdzošo ventili, kas, lai gan nebija Team Silent radījums, tomēr teju bezgalīgi tika skaņots ar Konami, tādējādi filma ieguva kaut necik oficiālas interpretācijas un atkārtošanas dabu.
( ... tālāk ... )
( EDIT@2009.08.19, 11:35 - Spēles OST recenzija )
 

Noskatījos šo radījumu, kurš man drīzāk bija kā korejiešu oriģinālfilmas Geoul sokeuro (2003) reklāma - Mirrors esot tās rimeiks un, zinot ASV kino mašinērijas tendences, pilnīgi šādam apgalvojumam piekrītu un to apstiprina korejiešu filmas scenārija kopsavilkums: "An ex-cop now working as a security guard in a shopping mall tries to uncover the secret behind a series of mysterious deaths linked to mirrors" - teju identisks plots.
Lai nu kā, korejiešu darbs ir ielikts pērkamo filmu sarakstā - neesmu to vēl redzējis, tamdēļ patreiz varu runāt par Mirrors bez salīdzināšanas ar "iedvesmas" avotu:

Sākotnēji mani atbaidīja tipiskās amerikāņu sejiņas, no kurām vien staroja dekādēm sakņotais un ļoti bieži iekš šī žanra kino (Amerikas izpildījumā) novērotais apgalvojums: "Horror is cheap" (sevišķi labi atspoguļojas kontekstā nievājošā terminā “Horror Flick”) - nešķita, ka Kiefer Sutherland, Paula Patton un Cameron Boyce der iekš šausmu kino - varbūt esmu pārāk noguris no amerikāņu centieniem savienot šausmas ar seksualitāti... Un tomēr bija patīkami secināt, ka šis negatīvisms pamazām, ritot filmai, aiziet spoguļu otrajā pusē.

Interesants stāsts, kurš varētu pretendēt uz godpilno psiholoģiskā šausmu kino plauktiņu, ja vien akcenti tiktu salikti trāpīgāk. Bet labs vērotājs arī bez akcentiem spēs samest filmu pa žanriem, jo stāstā bija samērā daudz no psiholoģiskā.
Diemžēl visa filmas stāsta psiholoģiskā daile tika slēpta aiz kaudzes paredzamām "boo" un spoku gala šausmām, kuras tomēr tika veldzētas tīkamā, atmosfēriskā krīpīguma mērcē, radot visnotaļ elementiem bagāta šausmu kino garšu – bija i “spoki” (pēdiņas, jo tie nebija gluži spoki), i sirreālais, i apsēstība, i izdzīvošanas instinktu kacināšana, i asinis un gaļa – tīkama šausmu recepte, bet tieši tā paredzamība atņēma filmai daļu burvības, liekot domāt par to, ka korejiešu darbā noteikti nebija šādas klišejas. ( ... tālāk ... )

Viena no retajām dāvanām, kuru esmu radījis pats un dāvājis tik tiešām no iekšām. Viss sākās aptuveni 2005. gadā, kad strādāju savā pirmajā darbā - SIA Habulons, Saldū. Ziemeļvalstu (Zviedrijas, ja nemaldos) uzņēmums, kurā tika ražotas mēbeles no koka - pārsvarā priedes. Strādāju sagatavju cehā par telferistu, zēmeristu un palīgu - ko nu katru reizi vajadzēja un ko lika. Bet pārsvarā mani tur varēja atrast ar austiņām, klausoties mūziku, kuru tolaik saucu par Metal (SlipKnot, System Of A Down, Korn, u.c.) un turot rokās pulti (geimeriski, ne?) - braukājos ar telferi, transportējot ar to dažādus kokmateriālus no punkta A-Z. Vienmuļš, bet ne tas sliktākais darbs - reiz atradām sikspārnīti un ar to gājām baidīt maiņas sievietes, hehe. Un vēl tur mēdzām iedzert naktsmaiņās - sevišķi tajās, kad aiz loga bija -30. Bet ne par to ir stāsts.
Īstenais stāsts: no uzņēmuma galdniecības ceha paņēmu izbrāķētās sagataves, no kurām bija paredzēts taisīt tapiņas, šķiet. Aizvilku tās līdz mājām, pa ceļam vērojot pirmo ziemeļblāzmu manā mūžā. Vēlāk no tām uztaisīju attēlā redzamās dāvanas pamatni - uz cita puļķa uzmaucu smilšpapīru un pret šo darba rīku berzēju citu puļķi, iegūstot kāroto izdilumu otrajā puļķī. Darbību atkārtoju, iegūdams daudz tādu detaļu, kuras saliku un salīmēju kopā šajā pamatnē. No sākuma bija doma taisīt strūklaku, ja pareizi atceros - biju sācis darbu pie maziņa ūdens pumpja. Bet iecere apstājās. Šķiet, ka kaut kas nesanāca kā vēlējos. Tad nu tā arī šī pamatne palika neaiztikta līdz šā gada ziemai. ( ... tālāk ... )

Nu jau kādu neilgu laiku savu muzikālo baudījumpreferenci varu apzīmēt ar vārdiem avangards Francijas Black Metal. Attiecīgās valsts Black Metal papētīšanu (1080 bandas, ļoti plašs lauks izpētei) iedvesmoja avangardie mākslinieki zem nosaukuma Blut Aus Nord ar Vindsval priekšgalā. Tā nu aizpētījos līdz Wolok ar lieliskā Anti Life Terror split ieraksta palīdzību, kurā talantus savienoja tādas bandas kā Sons Of Fenris, Reverence (Fra) un paši šizīgie Wolok.



1. A Virtual Black Hole Called Wolok; 04:59
2. Universal Void; 04:58
3. Nihil; 04:53
4. Intelligence Swallowed; 06:28
5. Last Breath; 01:22
6. Oblivion; 06:34
7. End Of All; 06:02

Tieši ar minēto split un šo Demo, kas ir pilna albuma garumā (pirmajā albumā ir identiska dziesmu liste - skaņai gan jābūt nopucētākai) uzmanības akā iekrita Wolok ar savu dīvaino skaņu, kuru varētu raksturot kā labu, dīvainu un citādu bleķi iz Francijas, kurš atgādina Horror filmu/videospēļu OST, kam klāt pievienots tīkami netīrs un šizīgi spēlēts, avangards bleķis vidēji ātrā izpildījumā.
Par dīvainu to padara ne tikai kopējā skaņas aina, kuru par savādu padara producēšanas un taustiņu lietošanas īpatnības, bet arī tīri Metal daļa - tradicionāla Black Metal radīšana vietām mijas ar Doom Metal raksturīgām pasāžām, Tehnical Death Metal raksturīgām struktūrām, basa spēli un vokālu, kurš estētiski noslēpts aiz interesantas sintētiskas apdares un skan attālināti, ļauni un piepildoši.
Arī produkcijas darbs, kā jau minēts, ir interesants - Wolok skaņas Metal porcija ir glīti sasmērēta, bet joproprojām visu var dzirdēt, saprast un sekot līdzi, bet ar dzidrāku skaņu ir apveltīta Wolok sintētiskā puse, kura rada dīvainas, klasiskajam šausmu kino vai Survival Horror videospēles mūzikas celiņam raksturīgas skaņas. Frankenšteinīgi gore-tehniski, Drakulīgi izsmalcināti un tumši, un Werewolvīgi zvērīgi - gards skaņas kokteilis, kuram netraucē (taisni otrādi) skanējums, kurš raksturīgs mp3@128KB/s CBR.
________________________________


1. Mesmerize (Absurd Introduction); 00:36
2. Memento Finis; 06:30
3. Apex Of Mockery; 05:36
4. Phallus Absconditus; 07:37
5. Mankind Euthanasia; 12:40
6. Wormz 07:43;
7. Voice Of God (Futile Conclusion); 02:28

Otrs bandas albums ir caurcaurēm augstāk aplūkotā demo labāko tradīciju turpinātājs un grupa šeit nedaudz vairāk paspēlējas ar savu interesanti producēto skaņu, radot biezi tumšo skaņas telpu, caur kuru pat ektoplazmai un gaismas stariem netikt cauri. Wolok liriskā bāze - patīkama atpūta no prātā vājas zaimošanas, tā vietā nedaudz abstrakcionisma un intelektuālākas zaimošanas, nedaudz no simbolizētas iekšu paķidāšanas, veldzējošas mizantropijas. Tīkami. Wolok - avangarda manta no Francijas.

Ir aptuveni 1970. gadi. Pamesta un dekadences glāstiem atstāta Amerikas mazpilsēta kalna pakājē ar tai raksturīgo apbūvi: platas ielas, viensētas, kuras piekļaujas cita citai un kurām pretim ir mauriņš un koki, tuneļi/caurbrauktuves un dažas daudzstāvu ēkas, kurās galvenokārt mitinās veikali un iestādes. Ierodoties pilsētā, mūs sagaida mistēriska migla, neizskaidrojams sniegs un neizprotama, ko savādu vēstoša aura, kuru pavada savādas, industriālas čīkstoņas troķšņi, rūsas skaņa un pamestības laika zoba izklaidējošās darbības - visapkār ir jaušama pamestība, grausti un populācijas neesība, bet ne neapdzīvotība. Turklāt atklājas, ka visi ceļi ārpus šīs estētiskās, pamestās pilsētas ir burtiski nogriezti - tie pēkšņi un stāvus beidzās, atsedzot vertikālu bezdibeni zem ielām. Tiem, kas iemaldījušies šajā tumšajā, groteskajā pilsētā, atliek viens scenārijs: izdzīvot un atrast ceļu ārpus šīs sirreālās tumsas un pamestības pārņemtās pilsētas, mērķu sasniegšanai meklēt resursus, taupīt tos un stratēģiski pārvaldīt, un pa ceļam gūt Urban Exploration priekus, apmeklējot miglas un nelaikā sniegošā sniegā tīto pilsētu dienas laikā, gan nakts laikā, kā arī alternatīvas realitātes groteski tumšajā [ne]būtībā, kas ir savāds realitātes spogulis ar saviem elementiem, likumiem un mainītiem realitātes atspulgiem. Visapkārt bez glītās, spocīgās un sulīgi baisās pamestības mūs pavada groteski tēli, kurus radījis kāds prāts. Lai izdzīvotu, nākas ļauties notikumu gaitai un gūt grotesku bradājuma pieredzi gan visās unikālās atmosfēras pildītajās Silent Hill esībās, gan abās Midwich pamatskolas realitātēs, kā arī visās Alchemilla slimnīcas izmocītajās, tumšajās instancēs, kā arī apūdeņošanas tuneļos, pamestā atrakciju parkā un krastmalā un visbeidzot - nekurienē, kurai arīdzan ir savi likumi un simboliskā nozīme. Ļoti gurda, intelektuāla un uz pieauguša, kārtīga, īstena Horror cienītāja orientēta spēle ar sarežģītu, aizkustinošu, izpēti un iztēli rosinošu stāstu. Spēles režisors: Keiichiro Toyama, Radītājs: Team Silent, Izplatītājs: Konami.

Stāsts, būtība: ( ... tālāk ... )

Interesējoties par Blut Aus Nord, uzvedu sevi uz vēl vienas franču bandas pēdām - Reverence, kura savā otrajā albumā, līdzīgi kā Blut Aus Nord, spēlē intelektuālu, eksperimentālu, industriālu, atmosfēriski bagātu Black Metal.

Apvienības iepazīšanu sāku ar otro albumu "Chamber Of Divine Elaboration" un uhh, ku gards. Skaņa, savu inkorporēto fundamentu dēļ, ir visnotaļ līdzīga BAN skaņai, taču ar citādāku, attīstošāku pieeju (cik esmu secinājis klausīdamies albumu) - tendēta nedaudz vairāk uz ātrumu, un Industriju, bet nezaudējot atmosfēru. Man pat gribētos teikt, ka skaņa ir nevis līdzīga, bet ka BAN ir nostabilizējuši cietus pamatus jaunam apakšžanram iekš Black Metal, jo BAN paraudziņam seko (BAN skaņa jau ir jaušama arī pirms pārformēšanās, kad banda spēlēja industrializētu bleķi zem vārda Vlad) i The Axis Of Perdition, i šeit minētie, man jaunatklātie, bet jau iecienītie Reverence.

Šajā albumā banda rada lielisku, atmosfērisku, tumšu mūziku, kuru līdzīgi kā BAN un TAOP gadījumā ir grūti saukt par Black Metal, tematiski filosofējot par tādām tēmām kā urbānisms, nihilisms, dekadence un vecā, labā vardarbība. Un, klausoties minēto albumu, man vienkārši nav, kur piekasīties - vietā ir gan bieza, ambienta tumsa, gan Doomizēts Black Metal, gan industrija, gan elektronika, radot savdabīgu, pat baisu skaņas kokteili, kurā mašinērijas ellišķās skaņas savienojas ar elektroniskiem ritmiem, growliem un tīriem, savādi skanošiem dziedājumiem. Elementu kopums, kurš vilinājumā ir spēcīgāks par jebkuru rekomendāciju. 2007. gada albuma Chamber of Divine Elaboration satura tumšums viennozīmīgi ir gana sarūsējis, asiņains, šķietami pamests un klaustrofobisks, baisas atmosfēras pilns, lai par tā analogu minētu Silent Hill.( ... tālāk ... )