Diapozitīvs

Esmu jau krietni daudz runājis par Silent Hill universu, tajā skaitā arī par filmu. Līdz šim esmu apskatījis tās notikumus kontekstā ar spēļu stāstiem, bet šī raksta mērķis – atspoguļot filmas kinematogrāfiskās un stāsta detaļas, tādējādi nostiprinot filmas notikumu izpratni. Zemāk esošais raksts ir uztverams kā filmas kinematogrāfijas, scenārija un stāsta elementu padziļināta analīze, kura skaidro filmā notiekošo. Brīdinājums: 7 MSWord lapas, 3946 vārdi, 22461 rakstu zīmes.


Pirms notikumu/stāsta analīzes, vēlos nedaudz parunāt par kinematogrāfiju un audio darbu – lietas, kuras kopā ar stāstu definē unikālo Silent Hill pasauli: filmā ir ne tikai interesants stāsts par un ap psihes duālismu un daudzšķautņainību, bet tajā ir arī vēl kas interesants – franču režisora Cristophe Gans kinematogrāfija un Akira Yamaoka mūzika. Kā zināms, filma ir balstīta uz videospēļu sēriju ar tādu pat nosaukumu un tā gandrīz divu stundu ilgumā mēģina apvienot elementus no pirmās un trešās spēles. Visnotaļ neiespējama misija, ņemot vērā to, ka viena spēle ir apmēram 8 stundas ilga. Tātad, režisors ir mēģinājis aptuveni 20 stundu ilgu stāstu saspiest līdz divu stundu kino formātam. Protams, ka ĻOTI daudz notikumi paliks aiz kadra. Uzsveru: ĻOTI daudz! Un tomēr – režisors ir pamanījies paņemt atlēgnotikumus no spēlēm un apvienot tos filmā, klāt pieliekot arī savu interpretāciju par sarežģītajiem spēļu notikumiem. Runājot par to, kas ņemts no spēlēm, kontekstā ar kinematogrāfiju, nedrīkst nepieminēt kameras darbu, kas raksturojam kā cauri sienām, simbolismam, laikam un telpai ceļojošas kameras; spēles kameras leņķu replicējošs darbs. Acis priecē no tieši šie no spēles ņemtie kameru leņķi, kuri rada apjukumu, sirreālismu (pats stāsts arī grauj realitāšu robežas) un notiekošā dinamiku, ar savu īpatnēju kustības brīvību kairinot periferiālo redzi, kas, savukārt, kairina fantāziju ar domām: vai tur kaut kas bija, vai man rādījās? Tas savukārt rada spēcīgu devu papildus šausmu.
Pamestās Silent Hill pilsētas (prātā nāk uzreiz pamestu pilsētu simbolisms) estētika ir ieturēta otrās spēles vizuālajās vērtībās, klāt ņemot pirmās spēles elementus pilsētvides un notikumu atveidošanai. Kā interesanta kameras darbība ir jāizceļ kustības sinhronizēšana ar gaismas stara kustību, tādējādi piedāvājot videospēļu vizuālo estētiku, dramatiskumu. Šāda pasaule ir skatāma, kad spēlētājs aplūko spēli caur free look opciju.
Runājot par tēliem – antagonisti pamatā ir no Silent Hill 2 un arī no pirmās daļas (bērniņi un apkopējs, vaboles). Bet, tā kā stāsts ir par pirmo un trešo spēli, tas nozīmē to, ka personības arīdzan ir no pirmās un trešās spēles, bet pamatā no pirmās: Šērona (spēlē - Šerila) policiste Sibila, Roze (pilda Harry Mason funkciju), kulta līdere (spēlē viņa bija Alesas mamma), māsiņa, Alesa (spēlē bija viņas manifestācijas maza bērna veidolā, bet filmā ir izveidota otra personība – Tumšā Alesas puse).
Šausmas – šī filma ir drāmas un psiholoģisku šausmu apvienojums, līdz ar to jārunā – kas tad te tik ļoti biedējošs? Atbilde: bezpalīdzība: no pilsētas izkļūt nevar, nepārtraukti uzglūn neizprotama, šaušalīga tumsa, mobilie telefoni īsti nedarbojas, fantāzija miglā rada grotesku tēlu figūras… - esi tikai tu pats un tavas bailes – perfekts šausmu radīšanas kokteilis Āzijas izpratnē (spēles radīja japāņi, kuri tajās aiz amerikāniskā settinga ielikuši tīrasiņu J-Horror).
Runājot par mūziku – protams, ka tā ir lieta, kura stāstam un interesantajam kameras darbam pievieno papildus atmosfēru. Šajā gadījumā mums ir agresīvas, aukstas Industrial mūzikas apvienojums ar šaušalīgu Dark Ambient/Ambient, kam klāt pieliktas melanholiskas pasāžas, kuras rada sapnim līdzīgu atmosfēru. Kā interesantas detaļas, spēļu mūzikas adaptācijā filmā: Rozes mašīnā, kad viņa ar meitiņu brauc uz Silent Hill, skan mūzika no 3. spēles, kura arīdzan skanēja mašīnā; kā arī bārā pie degvielas uzpildes stacijas skan mūzika no Silent Hill spēlēm. Bet, bez šiem interesantajiem mūzikas adaptācijas elementiem, arī visu pārējo filmas muzikālo recepti veido minēto žanru mūzika no spēlēm. Mūzika, kura ir krāšņākā no visām filmas mūzikām, kādu esmu dzirdējis un baudījis. Vairāk par Silent Hill mūziku esmu runājis šeit: http://klab.lv/users/disfigurator/782.html ( ... tālāk ... )

Pirmo reizi runājot par šo Adrian Lyne filmu, netiku pret to bijis pienācīgi izzinošs un informējošs - sajūsma par filmu pirmajā gadījumā radīja zemas kvalitātes rakstu. Jā, protams, ka filma ietekmēja Silent Hill universu un protams, ka tā vizuālo šausmu mēdiju valodā ieviesa iepriekšējā rakstā minēto jauninājumu. Bet ko tas īsti pasaka par filmu un tajā esošo? Tā īsti neko...

Stāsts:
Īsumā - Vjetnamas kara veterāns ved vienkāršu, idillisku un dvēseliski siltu dzīvi - iet uz darbu pastā un tur, kā arī mājās, viņu sagaida mīlēta, rūpju un mīlestības pilna sieviete. Bet paralēli šai idillei ir vēl vairākas protagonista esības dažādos savas dzīves laika posmos un viņa šausmīgākie murgi nav vis sapnis - tas ir viņš pats! "The most frightening thing about Jacob Singer's nightmare is that he isn't dreaming."
Stāsts ir par cilvēka psihi un nāves uztveri, kura glīti savienota ar Austrumu un arī kristietības priekšstatiem par nāvi un pēcnāvi, dvēseles ceļošanu uz pēcnāves dzīvi. Stāstu var mēģināt sadalīt trijās daļās - trīs protagonista dzīves laika posmos, trīs realitātēs: dzīve ar sievu un trim bērniem; Vjetnamas karš, kura traumas atstājušas pamatīgu iespaidu uz trešo esību, kura ir dzīve ar citu sievieti, kuru iepazinis pēc kara un pēc tam, kad sieva viņu izmetusi no savas dzīves. Vēl var pievienot vienu atsevišķu, pastāvīgu, vienmēr līdzi esošu realitāti un prāta instanci: nāve. Pirmajā dzīves posmā protagonists ir mīlošs vīrs un tēvs 3(2) bērniem; karā - ierindnieks; trešajā - pamatposmā - pastnieks ar iepriekšējo posmu atmiņām. Bet šīs trīs filmas būtības nav saistītas vienotā hronoloģiskā ritējumā, t.i., nav tā, ka posmi cits citu secīgi mainītu, veidojot stāstījumu - Jacob's prāts filmā nepārtraukti šaudās pa šiem dzīves posmiem, izdzīvojot notikumus no jauna - vienu brīdi stāsts ir par pirmo posmu, pēcāk par trešo un tad par otro, bet tad kārtība mainās - stāsts par trešo posmu, tad pirmo un otro un pēcāk kārtība mainās atkal. Ar šādu struktūru filma rada apjukumu, sirreālisma izjūtu un rosina skatītājā sekošanu sev līdzi, lai izprastu un atrastu kopīgu skalu, pēc kuras definēt filmas laika ritējumu.

Kinematogrāfija:
Progress filmā/stāstā vērojams kaut vai tīri sekojot tam līdzi un domājot, vai arī ievērojot kino valodas paņēmienus - kopīgus elementus, kuri savieno šos četrus hronoloģiski analizējamos laikus/stāstus - pārtrauktos un savstarpēji sajauktos, mijiedarbojošos fragmentos, kur katrs no tiem rit savu laiku, kurš tiek pārtraukts ar pēkšņu prāta ceļojumu citā instancē, lai pēcāk atsāktos pārtrauktājā vietā ja ne hronoloģiski, tad vai nu idejiski, vai simboliski, vai vēstoši. Kinematogrāfiski šāda ceļošana ir nodrošināta ar dažādām detaļām: elementiem, kuri savstarpēji savieno visas protagonista prāta esības. Tādiem kā tuvinātiem (zoom +) un attālinātiem (zoom -) tuvplāniem, kuri sasaista un veido subjektīvo realitāšu pārejas; notikumi - aizmigšana/atslēgšanās, piemēram, - kuri katalizē pārejas uz šīm šķietami sapņainajām vietām, radot sajūtu, ka nav iespējams noteikt kura no īstenībām ir patiesā, bet kura ir atmiņas un vīzijas, sapnis... Līdzīgu funkciju pilda arī kadrējumi, kuros esošā vide vai priekšmeti saista šos posmus, u.c. Un kopā šīs stāsta puzles detaļas, apvienotas ar minētajām kinematogrāfiskajām gudrībām, veido kopīgu stāstu un kino - prāta cīņu ar nāvi un saviem iekšējiem dēmoniem - parādību, kura ir daudzkārt baisāka par jebkuru fikciju, jo no tās nevar aizbēgt, jo tā dēmoniskā parādība esi tu pats un tavas iekšējās cīņas ar to, kas tevi saista un notur pie fiziskās pasaules. Bet šī parādība ne vienmēr ir ar dēmonisku, baisu dabu - viss ir atkarīgs no subjekta. ( ... tālāk ... )

Dienvidkorejiešu režisora Kim Sung-ho filma Geoul sokeuro (jeb "Into The Mirror") žanriski ir Detektīva krustojums ar Horror, bet pēc būtības ir oriģināla filma, kura daudzās, senās filmās aplūkotās spoguļu šausmas definēja citā pakāpē, piedāvājot skatītājam smalku spoguļattēla psiholoģisko interpretāciju. Tā ir viena no interesantākajām filmām ne tikai stāsta, bet arī (tieši) kinematogrāfiskā izpildījuma ziņā.
Filmas stāsts ir par slepkavību, tās izmeklēšanu un paralēlu cilvēka esību abās spoguļa pusēs - par cilvēka atspulgiem ne tikai fiziska spoguļattēla veidolā, bet arī (un vairāk) par tā atspulgiem psiholoģiskā kontekstā, kā arī sabiedrībā un vidē. Tāpat filma ir par spoguli kā logu starp šizofrēniski paralēli eksistējošām pasaulēm, kurās paralēlie tēli satiekas tajā brīdī, kad tie viens uz otru skatās spogulī. Un viena no filmas stāsta šķautnēm - "aizspogulija" jeb spoguļa otrā puse kā paralēls izplatījums, kurā dzīvi ved mūsu paralēlās personības ar fizisku ietekmi uz šaipus spogulim esošo spoguļattēlu vai arī kā vieta, kur viena mūsu esības daļa ved un turpina vest dzīvi pēc otras esības daļas bojāejas. Vieta, kura katram ir citāda – tāda, kādu to atspoguļo aplūkojamā subjekta psihe.
Filmas vērtību ceļ ne tikai spoguļa šausmināšana ar dažādiem lieliskiem kinematogrāfiskajiem trikiem, bet arī tas, ka filma ir arī par cilvēka psihi un tās glorificēto, mītizēto un mistificēto saistību ar spoguļattēlu gan tieši, gan metaforiski. Filmā ir ne tikai nozieguma un vaininieku pētniecība, bet arī cilvēka psihes, uztveres un paralēlā izziņa. Bet tas ir tikai stāsts - protams, pats par sevi tas ir aizraujošs, saistošs un labi nostrādāts, bet pašlaik runāju par filmu - kino mediju, kurš kādu stāstu padara par labu vai sliktu kino. Un šis, kā varat noprast, ir lieliska kino piemērs.

Kinematogrāfiski šīs spoguļpasaules mijiedarbojas tāpat kā stāstā jau no paša filmas sākuma, kad kamera eleganti ceļo no vienas spoguļrealitātes uz otru. Vērīgs skatītājs noteikti pamanīs sevis lutināšanu ar daudzajām detaļām filmas laikā - piemēram, daudz lietu un ainu tiek rādītas spoguļattēlā, tādējādi norādot un simbolizējot skatu uz mūsu pasauli no spoguļa otrās puses; filmā novērojamas vairāk vai mazāk izteiktas, vairāk vai mazāk simboliskas pārejas no vienas spoguļa puses uz otru, spēlējoties ar notikumu interpretāciju un simbolismu.
Bet bez spēlēm ar šausminoši labi atstarojošām virsmām, filmā ir arī kinematogrāfiskas rotaļas ap cilvēcības spoguļiem sabiedrībā - bieži taču novērojam to, ka cilvēki vēlas līdzināties citiem, kurus izvēlējušies par saviem etaloniem - apzināti vai neapzināti kopējot tos, tādējādi radot dzīvus to spoguļattēlus. Sevišķi jau nu tīņu vecumā, kad jaunā personība izvēlas sev elku. Režisors Kim Sung-ho piedāvā arī šādu gardu spoguļa un cilvēcības metaforu, simbolismu, kurš savā kinematogrāfiskajā izpildījumā dažbrīd lieliski konfliktē ar vispārpieņemto ainas un kadrējuma struktūru, radot gardu maindfaku - piemēram, simetriski iekārtotie detektīvu galdi, kuri ir kā spoguļattēls viens otram, norādot uz muļķīgā detektīva tieksmi būt par sava vadītāja spoguli; dvīņu modeles ar simetriskiem tērpiem, kuri ir kā spoguļattēls viens otram, nemaz nerunājot par simbolisko dvīņu spoguļbūtību kā tādu – lieta, kura filmā ir vairāk kā eleganti apspēlēta. ( ... tālāk ... )

Vilciens un dzelzceļš pļavas vidū. Uzrāpjos uz pirmspēdējā vagona un ar tiešu mašīnīsta svētību uzsākām ceļu. Viens no vagona pēdējiem riteņiem negriezās - bija pārlieku ierūsējis. Man sametās nedroši, bet turpināju ceļu, sēžot jāšus uz sarūsējušās kravas mucas vagona.
Bija uzņemts krietns ātrums, līdz redzēju šķēršļus - stabus un elektrolīniju. Sāku manevrēt un izvairīties, veicot rodeo cienīgus trikus. Bet zem tilta tomēr nenoturējos un nokritu, paliekam karājoties pie kādas atlūzušas tilta caurules. Tā bija kā rene un ar savu gredzenu turējās pie citām spīdīgām un jaunām caurulēm, kuras bija pie griestiem, ļaujot pa tām slīdot, izvairīties no ķīmiskajām briesmām zem kājām dažādu toksisku un skābes peļķu izskatā.
Kāda mākslīga balss nosauca un aprakstīja katru no tām un ar šo cauruļu sistēmas palīdzību man izdevās pārvarēt visus šķēršļus.

Bet joprojām bija jāgaida vilciens. To arī darīju. Nākamais mans vagons bija kāda milzīga trapecveida tvertne. Un sēdējām uz tās mājām - es un kāds svešinieks. Vagons bija reizes 5 augstāks par iepriekšējā vilciena mucas vagonu un es nodomāju - ja jau šāds milzīgs vagons tiek cauri visam, tad kamdēļ es baidījos no tiem šķēršļiem, kuru dēļ nokritu?
Lai nu kā, arī te nācās pieliekties, lai galvu nepazaudētu elektrolīnijas dēļ, nācās arī karāties kā karogam pie vagona sāniem, kad elektrolīnija bija pārāk zemu, un censties nepazaudēt kājas ceļmalas metāla stabos...
Rūsa bija pieteikusi vagona malas un tās sāka locīties kā konservu bundžas vāki, uz kuriem bija liktas mūsu dzīvības, kad elektrolīnija tik tikko neskāra vagona augšu.
Veiksmīgi pārvarējuši nāves briesmas un veselā sastāvā drīz bijām vagona iekšpusē un turpinājām mierīgi baudīt braucienu, līdz nokļuvām galā.
Mērķis: kāds objekts. Nodevos tā pētniecībai gaišajā rīta gaismā, lēnām dodoties uz priekšu. Izpētes laikā sastapu
kādus bērnus, kuri neticami veikli kāpelēja pa bīstamajām konstrukcijām. Saņēmos arī drosmi un pats sev par pārsteigumu drīz vien atrados augstākajā punktā tajā angārā, līdzās zēnam, ar kuru aprunājos un smējos, ka nu ir sūdi - kā es tikšu lejā? Par laimi tur bija nepieklājīgi gluda un branga armatūra, pa kuru varēja glīti nolaisties lejup. ( ... tālāk ... )

Sanatorija Baltezers, apvienojumā ar Cēsu sanatorijas internātskolu un Krimuldas sanatoriju.

Ierodos kārtējo reizi uz sanatoriju un, pa ceļam uz istabiņu, sastapu ne visai draudzīgu kompāniju pie durvīm, kura neatņēma manu sveicienu... Sasniedzu galamērķi un iekārtojos tajā -omulīgas vasaras krēslas pilnajā telpā ir kādas 5 gultas un mana gulta nolikta pie loga, paralēli tam un perpendikulāri telpai.
Nolieku mantas un citādi iekārtojos.

Pēcāk pametu telpu un dodos laukā, savās gaitās. Iespējams, ka pastaigāties un citādi novērst domas par to, ka atkal esmu šāda tipa iestādē un ka drošības labad neesmu paņēmis savu videospēlēšanās aprīkojumu...

Pēc kāda laika, kad apkārt jau ir tumsa, atgriežos istabiņā no pilsētas izpētes, un aptuveni iepazīstos ar istabiņas biedriem. Notiek sarunas par visnotaļ šauro un zemu griestu telpu, dzīvi un citām lietām.
Bet tad sākas interesantās lietas - neesošā, bet skaidri redzamā augstumā ieraugu durvis, kuras varētu būt pieejamas ar attiecīgā instrumenta palīdzību. Paņēmu kāpnes un telpas vidū piestutēju tās pie durvīm, kuras ir aptuveni 2. stāvā augstumā - krietni augstāk par griestiem.
Ieeju jaunatklātajā telpā un man pievienojās citi.
Drīz visi esam mazākā telpā, kura atgādina mākslinieka darbnīcu. Izpētam to, paņemot dažas interesantas lietas.
Pēkšņi kāds man rāda kādas telpas tehnisko zīmējumu, kurš atgādina būvju kadastrālās uzmērīšanas dokumentu - viss glīti uztaisīts, saliktas nervienības un citas tehniskā pieraksta estētiski pedantiskās būšanas. Pēc tam viņš noliek to papīru uz galda, bet man rodas atkārtota vēlme to apskatīt. ( ... tālāk ... )