ak dies' :)
/turpinaajums buus?/

(Reply to this) (Thread)

- Eh, kāds tu esi aizspriedumains, - Ragana Petrovna palika nikna. - Tev, dumiķim, tiek piedāvāta izcila partija, pa vecai modei runājot. Nu, vai tad mums divatā būs slikti? Es vecenīte jaunavīga, ja neskaita to, ka pa miegam ar velniem gulējuse... Bet tas jau visām meitām gadās.
- Ar velniem gribu, bet ar tevi - nē, - skaļi pateica Andrjuša, kā ar nazi nogrieza.
Ragana Petrovna satraucās. Piecēlās, iesāka skraidīt ap galdu kā driģenes saēdusies.
- Nu, ko tu tā, nu, ko tu tā, Andrjuša, - viņa smilkstēja. - Vai ta nu es sliktāka par velniem?! Paskaties uz mani uzmanīgi. Man tikai septiņdesmit pieci gadi, krūtis vēl saglabājušās, - un viņa lepni izriezās sēdošā monstra priekšā.
Monstrs šoreiz truli paraudzījās.
- Pie mammuka gribu, - viņš teica, tramīgi atskatoties. - Kur ir mammuks?
- Kapā taču, kapā - mitrā un dziļā. Tu, ko - uz turieni gribi?!
- Uz turieni, - piekrita Andrjuša.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

- Oi, dumiķīt tu mans, dumiķīt! Vai ta kaps tev gardāks par gultiņu, kaut ar veceni... Padomā. Izspried. Kas labāks? Un tagad škic, ej pie sevis, bet manu priekšlikumu apdomā.
Andrjuša piecēlās.
- Mammukam tikai viena roka bija. Otras nebija. Tāpoēc es kapiņā gribu pie viņas. Žēl viņu...
Ragana Petrovna ieķiķinājās:
- Edz, kād tu žēlīgs! Bet visus biedā. Būtu kaut lūpu tev dakteri piešuvuši un ausis saīsinājuši, bet ar kājām rokām, velns ar viņām, citiem prātiņa nav, tās tev nav vis rokas. Ej.
Andrjuša paklausīgi izgāja.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nākamajā dienā Ragana Petrovna patie ieskrēja pie viņa istabelē.
- Nu, kā?
Bet Andrjuša bija aizmirsis par piedāvājumu, tikai runāja par kaut kādiem velniem un kapiem, un par mammuku vienrokaino, un neko citu no viņa Ragana Petrovna izspiest nevarēja.
Bet kad pēc divām dienām viņa atkal ienāca, Andrjuša pēkšņi pats piecēlās viņai pretim un pateica:
- Esmu ar mieru!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tik peeshnji?

(Reply to this) (Parent)

Ragana Petrovna no prieka pat palēcās.
Iesāka virpuļot pa istabu, apskāva savu monstru-kaimiņu, un nolēma viņi uzreiz doties uz zagsu. Lieciniekus paņēma no pagalma. Zagsā valdīja tik atsvešināta atmosfēra, ka iesniegumu pieņēma, turklāt, no birokrātijas viedokļa nemaz nevarēja nepieņemt. Visai izskatīga meitene teica:
- Nu, ko - pēc nedēļasnāciet ar ziediem, apsveiksim jūs, jaunu dzīvi sākot.
Nozīmēja dienu.
Ragana Petrovna saspringti gaidīja, visu laiku lēkāja no vienas puses uz otru, gluži kā gribēdama pamodināt sevī jaunu ņiprumu. Kaimiņš Ņikitičs jau iesāka vairāk viņas baidīties nekā Andrjušas. Taču skatiens Raganai Petrovnai tapa gaišāks un vecišķajā veidolā parādījās sievišķība. Te galviņu sānis piešķiebj un nosarkst, te dziesmiņu (virtuvē pie kastroļiem) kādu uzdzied, taču ne par velniem. Agrāk Ragana Petrovna vairāk par velniem dziedāja dziesmas - garas, aizkustinošas, asarainas, bet te pēkšņi pārgāja uz cilvēkiem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Sajuta sevī meiteni.
Andrjuša pat piekrita uz svētkiem viņas vecišķās apakšbikses izmazgāt, ko arī izdarīja, tiesa gan, ne līdz galam. Gādīgs kļuvis - atzīmēja kaimiņi. Pats jau viņš bija kā iepriekš, taču kaut kāds visam piekrītošs. Ēna, kas krita no ausīm, gan palika tikpat drūma.
No rīta, kurā bija nozīmēts fināla gājiens uz zagsu, Ragana Petrovna un vecais Ņikitičs, kurš aiz bailēm palicis iejūtīgs, pieklauvēja pie monstra durvīm - sak, laiks puķes pirkt un tā tālāk. Pieklauvēja - atbildes nav. Klauvē, klauvē - klusums. Kaut durvis jālauž ārā. Domāja, varbūt, nomiris Andrjuša. Kam negadās! Un beigu beigās durvis izlauza.
Ienāk - iekšā tukšs. Izmeklēja visur, ieskatījās tualetē - nekur monstra nav. Vecenīte raud, tā teikt, varbūt viņš ir nosists un viņai savu sievietes laimi tagad neizbaudīt. Bet laiks jau bija iet uz zagsu. Skandāls, citiem vārdiem sakot.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ziimiigi - kas dara citus jaunus un dziiviigus?
un kaapeec?

pie mammas puisis aizgaajis

(Reply to this) (Parent)

Zvanīja uz miliciju.
- Kas, - prasīja milicijā, - monstrs? Uzvārds?... Nav mums tādu tekošajos.
Vecenīte aiz bēdām saslima.
Bet pret vakaru uzradās pats varonis, Andrjuša. Izrādījās, tajā naktī pirms kāzām viņš ilgi staigāja pa ielām, bet tad aiz prieka uzrāpās uz pamestas mājas jumta - un aizmiga tur.
Un nogulēja visu dienu, un arī kāzas tajā skaitā. Neizvēlīgs viņš bija, ja runājam par gulēšanu.
Vecenīte Ragana Petrovna aiz niknuma visus traukus saplēsa un bāc - ar pannu pa galvu, taču tam kroplim viss viens.
- Bet es, Ragana Petrovna, vai tad esmu atteicies> Es gribu! Citreiz aiziesim, - viņš noplātīja rokas.
Bet vecenīte saniknojās.
- Neesi tu man tagad vairs vajadzīgs, kretīn, iztikšu arī bez tevis. Ar velniem.
Un tā aizcirta durvis, ka iemītnieki visu saprata: kāzu nebūs.
Monstrs saskuma. Un dzīve komunālajā dzīvoklī kopš tā laika kļuva pavisam savādāka, it kā visi būtu samierinājušies.
Ragana Petrovna noņēmās ar stāvēšanu rindās, kaimiņi vairs Andrjušas nebijās, bet vecais Ņikitičs reizēm pat ienāca pie viņa dzert tēju.
Bet kaimiņienei Verai izauga meita Nataša, skolā gāja, viņai bija jau trīspadsmit gadi. Laiks gāja. Šī meitene visus izbrīnīja: mati zeltaini kā salmi, nu taisni kā no krievu pasakas, pati tieviņa, bet acis lielas, zilas - taču ne jau ar to viņa visus izbrīnīja, bet ar savu acu izteiksmi, tiesa, reizēm arī ar rīcību.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Bet tā viņa vairāk klusēja. Dzīve ritēja uz priekšu. Laiks gāja. Reizēm gadījās kāda izkaušanās: te, piemēram, kaimiņienei Marijai šķitis, ka Ņikitičs viņas desu nodzēris, te kāds augu eļļu izlējis. Monstrs Andrjuša pa vecam meta ēnu koridorā vai arī īdēja kaut ko, bet nu tādu ļoti vienpusēju.
Bet vienreiz viņš nomira. Izgāja ārā pastaigāt vasarā. Bet tur pie mājas tramvaja sliedes. Vai nu Andrjuša par kaut ko aizdomājās, varbūt, par likteni, bet varbūt, ka vienkārši nepamanīja, un notireca viņu tramvajs un nogrieza galvu. Visi, kas tur bija klāt, sastinga no šausmām, bet vecenes iesāka spiegt. Starp aculieciniekiem bija arī meitene Nataša. Viņa pēkšņi pārskrēja pāri ielai, pieliecās pie monstra galvas un pacēla to. Galva bija visa asinīs un putekļos, puse auss arī kā nebijusi, bet acis atvērtas. Nataša pieliecās un maigi noskūpstīja šo galvu reizes trīs, kā atvadoties.
- Ardievu, ardievu, Andrjuša, - neredzami viņa pateica. Piecēlās - visa bērna sejiņa asinīm notraipīta, bet acīs asaras.
Tāds lūk, izrādījās Andrjušas liktenis.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

a vuij...
bet labs :) paldies
mjaa - nu ko... buus ko padomaat...
Saldus tev sapnjus!

(Reply to this) (Parent)

Cilvēki pienāca pie Natašas.
- Kas tu esi? Tu esi viņa meita? - viņi kliedza kā pusnemaņā.
- Neesmu es viņam nekāda ne meita, - mierīgi atbildēja Nataša, un viņas gaišzilās acis iemirdzējās. - Es viņu vienkārši mīlu.
- Kā mīli?
- Es jūs visus mīlu, visus, visus, un arī Ņikitiču no mūsu dzīvokļa un Raganu Petrovnu.
Tad viņa paskatījās skumji uz cilvēkiem un piebilda:
- Un arī velnus mīlu mazdrusciņ. Viņi taču arī Dieva radības...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

viss

(Reply to this) (Parent) (Thread)

mhm
paudies

(Reply to this) (Parent)

Jurijs Mamļejevs, no cikla Pasaules gals

(Reply to this) (Parent) (Thread)

rīta transā man pat tāds kā aizkustinājums uzradās. paskat tik ko.

(Reply to this) (Parent)

jā, nobeigums ir laps, aš asara iespiedās.

(Reply to this) (Parent)

beidz rakstīt,paskaties uz citu žurnāļiem arī!cik var sublimēt,a ko?

(Reply to this) (Parent)

brrr... diivains vinsh, diivaina vinja...
http://www.biron.de/hare/orig/psych.jpg

Kas tev naktii uznaacis?

(Reply to this) (Parent)