dienasgramata:

Zvanīja uz miliciju.
- Kas, - prasīja milicijā, - monstrs? Uzvārds?... Nav mums tādu tekošajos.
Vecenīte aiz bēdām saslima.
Bet pret vakaru uzradās pats varonis, Andrjuša. Izrādījās, tajā naktī pirms kāzām viņš ilgi staigāja pa ielām, bet tad aiz prieka uzrāpās uz pamestas mājas jumta - un aizmiga tur.
Un nogulēja visu dienu, un arī kāzas tajā skaitā. Neizvēlīgs viņš bija, ja runājam par gulēšanu.
Vecenīte Ragana Petrovna aiz niknuma visus traukus saplēsa un bāc - ar pannu pa galvu, taču tam kroplim viss viens.
- Bet es, Ragana Petrovna, vai tad esmu atteicies> Es gribu! Citreiz aiziesim, - viņš noplātīja rokas.
Bet vecenīte saniknojās.
- Neesi tu man tagad vairs vajadzīgs, kretīn, iztikšu arī bez tevis. Ar velniem.
Un tā aizcirta durvis, ka iemītnieki visu saprata: kāzu nebūs.
Monstrs saskuma. Un dzīve komunālajā dzīvoklī kopš tā laika kļuva pavisam savādāka, it kā visi būtu samierinājušies.
Ragana Petrovna noņēmās ar stāvēšanu rindās, kaimiņi vairs Andrjušas nebijās, bet vecais Ņikitičs reizēm pat ienāca pie viņa dzert tēju.
Bet kaimiņienei Verai izauga meita Nataša, skolā gāja, viņai bija jau trīspadsmit gadi. Laiks gāja. Šī meitene visus izbrīnīja: mati zeltaini kā salmi, nu taisni kā no krievu pasakas, pati tieviņa, bet acis lielas, zilas - taču ne jau ar to viņa visus izbrīnīja, bet ar savu acu izteiksmi, tiesa, reizēm arī ar rīcību.