Zvanīja uz miliciju.
- Kas, - prasīja milicijā, - monstrs? Uzvārds?... Nav mums tādu tekošajos.
Vecenīte aiz bēdām saslima.
Bet pret vakaru uzradās pats varonis, Andrjuša. Izrādījās, tajā naktī pirms kāzām viņš ilgi staigāja pa ielām, bet tad aiz prieka uzrāpās uz pamestas mājas jumta - un aizmiga tur.
Un nogulēja visu dienu, un arī kāzas tajā skaitā. Neizvēlīgs viņš bija, ja runājam par gulēšanu.
Vecenīte Ragana Petrovna aiz niknuma visus traukus saplēsa un bāc - ar pannu pa galvu, taču tam kroplim viss viens.
- Bet es, Ragana Petrovna, vai tad esmu atteicies> Es gribu! Citreiz aiziesim, - viņš noplātīja rokas.
Bet vecenīte saniknojās.
- Neesi tu man tagad vairs vajadzīgs, kretīn, iztikšu arī bez tevis. Ar velniem.
Un tā aizcirta durvis, ka iemītnieki visu saprata: kāzu nebūs.
Monstrs saskuma. Un dzīve komunālajā dzīvoklī kopš tā laika kļuva pavisam savādāka, it kā visi būtu samierinājušies.
Ragana Petrovna noņēmās ar stāvēšanu rindās, kaimiņi vairs Andrjušas nebijās, bet vecais Ņikitičs reizēm pat ienāca pie viņa dzert tēju.
Bet kaimiņienei Verai izauga meita Nataša, skolā gāja, viņai bija jau trīspadsmit gadi. Laiks gāja. Šī meitene visus izbrīnīja: mati zeltaini kā salmi, nu taisni kā no krievu pasakas, pati tieviņa, bet acis lielas, zilas - taču ne jau ar to viņa visus izbrīnīja, bet ar savu acu izteiksmi, tiesa, reizēm arī ar rīcību.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Bet tā viņa vairāk klusēja. Dzīve ritēja uz priekšu. Laiks gāja. Reizēm gadījās kāda izkaušanās: te, piemēram, kaimiņienei Marijai šķitis, ka Ņikitičs viņas desu nodzēris, te kāds augu eļļu izlējis. Monstrs Andrjuša pa vecam meta ēnu koridorā vai arī īdēja kaut ko, bet nu tādu ļoti vienpusēju.
Bet vienreiz viņš nomira. Izgāja ārā pastaigāt vasarā. Bet tur pie mājas tramvaja sliedes. Vai nu Andrjuša par kaut ko aizdomājās, varbūt, par likteni, bet varbūt, ka vienkārši nepamanīja, un notireca viņu tramvajs un nogrieza galvu. Visi, kas tur bija klāt, sastinga no šausmām, bet vecenes iesāka spiegt. Starp aculieciniekiem bija arī meitene Nataša. Viņa pēkšņi pārskrēja pāri ielai, pieliecās pie monstra galvas un pacēla to. Galva bija visa asinīs un putekļos, puse auss arī kā nebijusi, bet acis atvērtas. Nataša pieliecās un maigi noskūpstīja šo galvu reizes trīs, kā atvadoties.
- Ardievu, ardievu, Andrjuša, - neredzami viņa pateica. Piecēlās - visa bērna sejiņa asinīm notraipīta, bet acīs asaras.
Tāds lūk, izrādījās Andrjušas liktenis.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

a vuij...
bet labs :) paldies
mjaa - nu ko... buus ko padomaat...
Saldus tev sapnjus!

(Reply to this) (Parent)

Cilvēki pienāca pie Natašas.
- Kas tu esi? Tu esi viņa meita? - viņi kliedza kā pusnemaņā.
- Neesmu es viņam nekāda ne meita, - mierīgi atbildēja Nataša, un viņas gaišzilās acis iemirdzējās. - Es viņu vienkārši mīlu.
- Kā mīli?
- Es jūs visus mīlu, visus, visus, un arī Ņikitiču no mūsu dzīvokļa un Raganu Petrovnu.
Tad viņa paskatījās skumji uz cilvēkiem un piebilda:
- Un arī velnus mīlu mazdrusciņ. Viņi taču arī Dieva radības...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

viss

(Reply to this) (Parent) (Thread)

mhm
paudies

(Reply to this) (Parent)

Jurijs Mamļejevs, no cikla Pasaules gals

(Reply to this) (Parent) (Thread)

rīta transā man pat tāds kā aizkustinājums uzradās. paskat tik ko.

(Reply to this) (Parent)

jā, nobeigums ir laps, aš asara iespiedās.

(Reply to this) (Parent)

beidz rakstīt,paskaties uz citu žurnāļiem arī!cik var sublimēt,a ko?

(Reply to this) (Parent)