dienasgramata:

Bet tā viņa vairāk klusēja. Dzīve ritēja uz priekšu. Laiks gāja. Reizēm gadījās kāda izkaušanās: te, piemēram, kaimiņienei Marijai šķitis, ka Ņikitičs viņas desu nodzēris, te kāds augu eļļu izlējis. Monstrs Andrjuša pa vecam meta ēnu koridorā vai arī īdēja kaut ko, bet nu tādu ļoti vienpusēju.
Bet vienreiz viņš nomira. Izgāja ārā pastaigāt vasarā. Bet tur pie mājas tramvaja sliedes. Vai nu Andrjuša par kaut ko aizdomājās, varbūt, par likteni, bet varbūt, ka vienkārši nepamanīja, un notireca viņu tramvajs un nogrieza galvu. Visi, kas tur bija klāt, sastinga no šausmām, bet vecenes iesāka spiegt. Starp aculieciniekiem bija arī meitene Nataša. Viņa pēkšņi pārskrēja pāri ielai, pieliecās pie monstra galvas un pacēla to. Galva bija visa asinīs un putekļos, puse auss arī kā nebijusi, bet acis atvērtas. Nataša pieliecās un maigi noskūpstīja šo galvu reizes trīs, kā atvadoties.
- Ardievu, ardievu, Andrjuša, - neredzami viņa pateica. Piecēlās - visa bērna sejiņa asinīm notraipīta, bet acīs asaras.
Tāds lūk, izrādījās Andrjušas liktenis.