(bez virsraksta) @ 00:52
| | Add to Memories | Tell A Friend
Nepabeigtā dienasgrāmata |
|
12. Jūlijs 2005CommentsBet tā viņa vairāk klusēja. Dzīve ritēja uz priekšu. Laiks gāja. Reizēm gadījās kāda izkaušanās: te, piemēram, kaimiņienei Marijai šķitis, ka Ņikitičs viņas desu nodzēris, te kāds augu eļļu izlējis. Monstrs Andrjuša pa vecam meta ēnu koridorā vai arī īdēja kaut ko, bet nu tādu ļoti vienpusēju.
Bet vienreiz viņš nomira. Izgāja ārā pastaigāt vasarā. Bet tur pie mājas tramvaja sliedes. Vai nu Andrjuša par kaut ko aizdomājās, varbūt, par likteni, bet varbūt, ka vienkārši nepamanīja, un notireca viņu tramvajs un nogrieza galvu. Visi, kas tur bija klāt, sastinga no šausmām, bet vecenes iesāka spiegt. Starp aculieciniekiem bija arī meitene Nataša. Viņa pēkšņi pārskrēja pāri ielai, pieliecās pie monstra galvas un pacēla to. Galva bija visa asinīs un putekļos, puse auss arī kā nebijusi, bet acis atvērtas. Nataša pieliecās un maigi noskūpstīja šo galvu reizes trīs, kā atvadoties. - Ardievu, ardievu, Andrjuša, - neredzami viņa pateica. Piecēlās - visa bērna sejiņa asinīm notraipīta, bet acīs asaras. Tāds lūk, izrādījās Andrjušas liktenis. a vuij...
bet labs :) paldies mjaa - nu ko... buus ko padomaat... Saldus tev sapnjus!
(Reply to this)
(Parent)
Cilvēki pienāca pie Natašas.
- Kas tu esi? Tu esi viņa meita? - viņi kliedza kā pusnemaņā. - Neesmu es viņam nekāda ne meita, - mierīgi atbildēja Nataša, un viņas gaišzilās acis iemirdzējās. - Es viņu vienkārši mīlu. - Kā mīli? - Es jūs visus mīlu, visus, visus, un arī Ņikitiču no mūsu dzīvokļa un Raganu Petrovnu. Tad viņa paskatījās skumji uz cilvēkiem un piebilda: - Un arī velnus mīlu mazdrusciņ. Viņi taču arī Dieva radības... |
|
Powered by Sviesta Ciba |
Nepabeigtā dienasgrāmata |
|