dienasgramata:

Cilvēki pienāca pie Natašas.
- Kas tu esi? Tu esi viņa meita? - viņi kliedza kā pusnemaņā.
- Neesmu es viņam nekāda ne meita, - mierīgi atbildēja Nataša, un viņas gaišzilās acis iemirdzējās. - Es viņu vienkārši mīlu.
- Kā mīli?
- Es jūs visus mīlu, visus, visus, un arī Ņikitiču no mūsu dzīvokļa un Raganu Petrovnu.
Tad viņa paskatījās skumji uz cilvēkiem un piebilda:
- Un arī velnus mīlu mazdrusciņ. Viņi taču arī Dieva radības...