(bez virsraksta) @ 11:01
| | Add to Memories | Tell A Friend
Nepabeigtā dienasgrāmata |
|
23. Aprīlis 2007CommentsVispār tas laikam ir tas, par ko ir runa - es negribu filtrētu, bet pati gribu filtrēt. Un to, man liekas, grib vairums cilvēku (lai kā man riebtos argumenti stilā - "tādi jau tie cilvēki ir, bla bla bla"). :/
nu nezinu, es gribu, lai man būtu pieejams viss, un lai es varētu zināt, redzēt un just, kas ir sūds un kas nav, un cik patiesībā ir šaura šī robeža, un vēl visu kaut ko citu es gribētu. es negribu, lai būtu viena grāmata un divas filmas, es gribu, lai īsta māksla būtu ekskluzīva, nevis meinstrīms
es to drīzāk formulētu tā: man nepatiktu, ja kāds cits manā vietā izdomātu, kas man patīk un kas nē.
nē, ne tas vien - es gribētu, lai sūdu būtu tik daudz, ka es vienīgais zinātu, ko skatīties un lasīt
Tired of lying in the sunshine staying home to watch the rain
You are young and life is long and there is time to kill today And then one day you find ten years have got behind you No one told you when to run, you missed the starting gun And you run and you run to catch up with the sun, but its sinking And racing around to come up behind you again The sun is the same in the relative way, but youre older Shorter of breath and one day closer to death nu jau tu te pats sāc filtrēt ar "ekskluzīvi". Bet tikpat labi tas varētu būt vēl vienkāršāks nošķīrums - mākslas darba autors māk to, ko dara.
ar "ekskluzīvi" es domāju "grūtāk atrodami" (un tāpēc - lielāku baudu sagādājoši, kad atrasti), nevis jauno latviešu valodā pieņemto "kruti"
(Reply to this)
(Parent)
Es tomēr gribētu iebilst, arī par to salīdzinājumu ar futbola spēli. Tas viss, protams, ir spēkā, ja runa ir par mākslas darbas novērtējumu, nevis tikai estētisku baudu.
Spēja spriest par mākslas darbu, kritēriju veidošanās, kā arī zināmi noteikumi un normatīvi rodas tieši salīdzinot. Tas ir, lai kaut ko definētu vai vismaz aptvertu, noteiktu aprises, galu galā - vispār ieraudzītu, ir nepieciešams zināms nošķīrums. Lai pateiktu, ka kaut kas ir tāds un tāds, ir nepieciešams, lai kaut kas tāds nav, proti, jāpasaka, ar ko tas atšķiras no visa pārējā. Triviāls piemērs - krēsls ir mēbele (tiek nosaukta klase), kas tiek izmantota sēdēšanai (ar ko atšķiras no pārējiem klases locekļiem). Vai arī ritenis ir transporta līdzeklis, kura darbināšanai tiek izmantots muskuļu spēks (klase), bet nav riteņkrēls (ar ko atšķiras):) Varbūt tas tiešām skan pārāk triviāli, taču novertējums izaug tieši no šādas spējas klasificēt, un, piemēram, ja visa literatūra būtu laba, tad mēs vispār nevarētu runāt par labu literatūru, jo šādam nošķīrumam nebūtu jēgas. Ja visa literatūra būtu laba, mēs nekad nevarētu gūt baudu no labas lieteratūras (jo mēs mēdzam gūt baudu arī no tā, ka spējam novērtēt, ka kaut kas ir labs, pat tad, ja mums tas īsti nepatīk; to varētu nosaukt par intelektuālu, nevis estētisku baudu). Un vai teikt "es tāpat zinu, kas ir laba literatūra" bez salīdzināšanas nav zināma iedomība? :) Vēl vairāk - vai tā nav labrpātīga attiekšanās pat patstāvīgas spriestspējas, galu galā - iespējas interpretēt? Un runājot par futbola spēli - tur noteikumi ir fiksēti, bet mākslā tie ne tikai dabiski mainās, bet arī tīšprāt tiek ignorēti, apspēlēti, pārkāpti utt. Līdz ar to, nav iespējams vispirms iemācīties noteikumus, un tikai pēc tam rakstīt. Iemācīties var tikai rakstot. P.S. Protams, es ļoti labi saprotu, ka var negribēt tērēt laiku pavisam konkrētai filtrēšanai, ka var kļūt nikns un dusmīgs utt.:) Es vienkārši izsaku savu viedokli par to, kāpēc lasīt/skatīties/klausīties baigākos sūdus (varbūt) nav tik slikti. Bļā, es saskanēšu visus tos mēslus, un likšu Jums tos ļoti uzmanīgi lasīt visu cauru vakaru.
Ja Jums pēc tam vēl gribēsies tik augsti un priecīgi teoretizēt, RS vismaz būs atradusi divus labus, lieliskus, pacietīgus un augsti izglītotus recenzentu (kuru, kā zināms, mums mūžīgi trūkst). Un tad no visas šitās tukšo salmu kulšanas vismaz būs izsists kāds praktisks labuma grauds. Ja cilvēks noskatās savu pirmo filmu, arī tad viņš var pateikt, vai tā ir laba vai slikta (respektīvi, patīk vai nepatīk). Protams, lai novērtētu, ir ar kaut ko jāsalīdzina, bet nav obligāti jāsalīdzina filmas ar filmām un grāmatas ar grāmatām, var arī salīdzināt, piemēram, filmu ar savu līdzšinējo dzīves pieredzi.
Tāpēc liela lēruma viena tipa mākslas darbu baudīšana drīzāk dod nevis iespēju atšķirt, kas labs, kas slikts, bet dod iespēju atšķirt, kas labāks par ko citu, t.i., ļauj izveidot top 40, t.i., ļauj apjaust starpību starp "labs" un "divreiz labāks". hei, es uzreiz teicu, ka runāšu par mākslas darba novērtējumu, nevis estētisko baudu. un salīdzināt filmu ar, piemēram, gleznu, ir tāpat kā salīdzināt siera kūku ar sibīrijas haskiju un jautāt, kas krutāk.
pirmo reizi nosakatoties filmu, cilvēkam var rasties spriedums - šis pārdzīvojums man patika/nepatika/saviļņoja utt. viens pārdzīvojums starp parējiem. nevis par filmu, bet par pārdzīvojumu. Bet tu taču vari pateikt, kas labāks - siera kūka vai sibīrijas haskijs. Vai, teiksim, kas labāks, siera kūka vai šokolādes kūka. Vai, piemēram, vai vakarā labāk iedzert alu vai palasīt grāmatu. Vai labāk patīk Brūss Viliss vai Toms Krūzs. Vai foršāk kritizēt un kategorizēt "Zvaigžņu Karus" vai "Mistera Bīna Brīvdienas". Visos šajos gadījumos salīdzina pārdzīvojumus. Vienīgais, kas var atšķirties, ir tas, cik daudz un dažādi konkrētam cilvēkam ir bijuši pārdzīvojumi, ar kuriem salīdzināt. Nav jau iespējams novērtēt mākslas darbu objektīvi, piemēram, producents filmu vērtēs pēc budžeta ieņēmumiem, kritiķis pēc tā, cik viegli/grūti ielikt filmu konkrētā plauktiņā, bet skatītājs pēc tā, cik daudz asariņu tumsā izspiedīs - katram sava veida pārdzīvojumi svarīgāki (un tikai nesaki, ka $$$ nav pārdzīvojums).
tu esi dumš! es nevaru pateikt, kura no Fransuā Trifo filmām ar Žana Pjēra Leo piedalīšanos ir labāka, tāpēc, ka katra no tām ir savādāka, katrā no tām ir veiksmes un neveiksmes, katra no tām ir mākslas darbs un kases ieņēmumu avots, katra no tām ir kino vēstures lappuse un mans personiskais pārdzīvojums.
Bet tu esi vienkārši neizlēmīgs:P
Es taču teicu, ka vērtējums ir atkarīgs no vērtētāja. Ja tu nespēj izšķirties, kas tu esi un kuras intereses tev ir svarīgākas - vai esi kases turētājs, vēsturnieks vai skatītājs, un, galu galā, vai vērtē no sava vai no kādas sabiedrības daļas skatu punkta, tad, ko lai saka, hmm, определись же? tu nespēj saprast vienu lietu - runa nav par "izraisa patīkamas sajūtas"/"izraisa nepatīkamas sajūtas", lai gan arī par to reizēm ir runāt grūti, tāpēc ka mūsu ar lietām attiecības nav tik vienkāršas. runa ir par... kvalitatīvs/nekvalitatīvs, profesionāls/amatierisks, dziļš/paviršs, kur lielu lomu spēlē, lai arī gana elastīgi un subjektīvi interpretēti, tomēr objektīvi kritēriji. un ar vārdu "objektīvi" es šeit saprotu to, ka vērtēju objektu, nevis to, kādas sajūtas tas manī izraisa.
un to, ko tu sauc par "izšķiršanos", es saucu par šantāžu. ha, noskatoties savu pirmo filmu, cilvēkam noteikti ir iepriekšējās dzīves pieredze, ar ko salīdzināt!
es ļoti rūpīgi apdomātu, ko teikt par redzēto arī pēc 2000 filmu noskatīšanās. un reizēm uzskatu par nepieciešamu filmu noskatīties vairākkārt, nav slikti - pēc vairākiem gadiem, - lai būtu spējīgs analizēt bez sirdsapziņas pārmetumiem |
|
Powered by Sviesta Ciba |
Nepabeigtā dienasgrāmata |
|