Es tomēr gribētu iebilst, arī par to salīdzinājumu ar futbola spēli. Tas viss, protams, ir spēkā, ja runa ir par mākslas darbas novērtējumu, nevis tikai estētisku baudu.
Spēja spriest par mākslas darbu, kritēriju veidošanās, kā arī zināmi noteikumi un normatīvi rodas tieši salīdzinot. Tas ir, lai kaut ko definētu vai vismaz aptvertu, noteiktu aprises, galu galā - vispār ieraudzītu, ir nepieciešams zināms nošķīrums. Lai pateiktu, ka kaut kas ir tāds un tāds, ir nepieciešams, lai kaut kas tāds nav, proti, jāpasaka, ar ko tas atšķiras no visa pārējā. Triviāls piemērs - krēsls ir mēbele (tiek nosaukta klase), kas tiek izmantota sēdēšanai (ar ko atšķiras no pārējiem klases locekļiem). Vai arī ritenis ir transporta līdzeklis, kura darbināšanai tiek izmantots muskuļu spēks (klase), bet nav riteņkrēls (ar ko atšķiras):) Varbūt tas tiešām skan pārāk triviāli, taču novertējums izaug tieši no šādas spējas klasificēt, un, piemēram, ja visa literatūra būtu laba, tad mēs vispār nevarētu runāt par labu literatūru, jo šādam nošķīrumam nebūtu jēgas. Ja visa literatūra būtu laba, mēs nekad nevarētu gūt baudu no labas lieteratūras (jo mēs mēdzam gūt baudu arī no tā, ka spējam novērtēt, ka kaut kas ir labs, pat tad, ja mums tas īsti nepatīk; to varētu nosaukt par intelektuālu, nevis estētisku baudu).
Un vai teikt "es tāpat zinu, kas ir laba literatūra" bez salīdzināšanas nav zināma iedomība? :) Vēl vairāk - vai tā nav labrpātīga attiekšanās pat patstāvīgas spriestspējas, galu galā - iespējas interpretēt?
Un runājot par futbola spēli - tur noteikumi ir fiksēti, bet mākslā tie ne tikai dabiski mainās, bet arī tīšprāt tiek ignorēti, apspēlēti, pārkāpti utt. Līdz ar to, nav iespējams vispirms iemācīties noteikumus, un tikai pēc tam rakstīt. Iemācīties var tikai rakstot.
P.S. Protams, es ļoti labi saprotu, ka var negribēt tērēt laiku pavisam konkrētai filtrēšanai, ka var kļūt nikns un dusmīgs utt.:) Es vienkārši izsaku savu viedokli par to, kāpēc lasīt/skatīties/klausīties baigākos sūdus (varbūt) nav tik slikti.