12/29/17 12:12 pmdraudzene vakar bija ciemos, paziņoja, ka vispār reizēm viņai ieslēdzas "Deloveja kundzes sindroms". protams, runa bija par grāmatu. |
running to stand still
there must be a light that never goes out
12/26/17 03:26 pmsvētku laikā esmu pierādījusi, ka esmu visnotaļ spējīga divās lietās virtuvē: man padodas zupas un piededzināt jebkuru pīrāgu/karstmaizi/kūku, ko ielieku cepeškrāsnī. |
12/21/17 06:54 pmmēģināju salikt gadu kaut kādā statistiskā pārskatā - nu, cik tur ir bijušas konferences, lekcijas, konkursu programmas, lektoriji, izstādes izveidotas un raksti uzrakstīti, par bāru, sirdssāpēm un kaķīša slimību nemaz nerunājot. noguru, kad biju pierakstījusi vien kādas pirmās pāris lietas, nav brīnums, ka šis gads ir ļoti izsūcis spēkus. visa ir bijis tik daudz. |
12/14/17 04:29 pmviena no sirsnīgākajām lietām latviešu internetos tomēr ir tas, ar kādu degsmi Silvija Radzobe retvīto un raksta par Kristapu Porziņģi. |
12/4/17 10:39 pmatcerējos, ka ceturtdien LP koncerts, un paliku ļoti priecīga. |
12/4/17 04:55 pmviens no pēdējo nedēļu hailaitiem bija iespēja noskatīties Lady Bird LA kinoteātrī, draugi ziņo, ka Rīgā filma būs no 30. marta, starp citu - iesaku sākt gaidīt jau tagad, hah. un filmā ir viena sirsnīga aina (nu, daudzas vispār, bet šī it īpaši), kur Lady Bird (meita) prasa savai mammai ''do you even like me'', un viņas mamma atbild ''of course I love you'', kam seko tas pats jautājums. un es daudz par to domāju pēdējā laikā, par to, ka reizēm tu vari mīlēt cilvēkus, ar kuriem īsti nav pa ceļam (mums katram ir vismaz viens vai divi radinieki, kuru uzskati/personības īpaši neuzrunā, un tomēr - tādā savādā veidā asinis ir biezākas par ūdeni, un tādas dziļas emocionālas saites tur pastāv), un es domāju par to, ka kaut kādā mērā es beidzot sev pati patīku. nu tā, regulāri, nevis reizēm un periodiski. tāda laba, dziļa sajūta par to, ka es varu sev uzticēties. un es nezinu, kāpēc tā vispār ir bijusi problēma, bet tas lai paliek citai reizei un citām terapijas metodēm.ja vakar lidmašīnā drusku gribējās raudāt no tā, cik daudz darbu priekšā, tagad ir tāda skaidra, tīra sajūta, ka es tikšu ar to galā. ar izstādēm, rakstiem, kas jāpārtaisa, un intervijām, kas vēl jāveic, ar lektorijiem, preses relīzēm, jaunumu lapām un visu, visu pārējo. es vispār laikam esmu nogurusi (ha) un drusku sabiedējusies (nezinu, vai sekojat līdzi, bet Z-Korejas un ASV starpā veidojas diezgan smags konflikts, kā ziņo CNN, ''North Korea state media said Monday that "ceaseless large-scale war games" by the US and South Korea are "creating a situation that a nuclear war may break out any moment."), bet vispār - ir tāda laba sajūta. miers, sniegs, skaistums, tāda sajūta, ka man ir milzu, milzu sega, kurā ieritināties un kas pasargā no tā visa murga, no tās melodrāmas, kur regulāri nokļūstu, no grābekļiem un salauztām sirdīm. jo ceļojuma laikā satiku tuvus, tuvus cilvēkus, un - cik labi ir būt ar cilvēkiem, kuri tevi pazīst caurcaurēm un kuriem nav nekas jāpaskaidro. jo es esmu nogurusi no tā, ka visu laiku kaut kas jāpaskaidro, jāatvairās no ironijas un ikdienišķā cinisma, kāpēc mēs nevaram vienkārši būt |
11/27/17 09:00 pm - savādas pārskatīšanāssēžu kafejnīcā, kaut kā liekas, ka katrs vīrietis, kurš ienāk pa durvīm, izskatās pēc Ginta Bērziņa |
11/22/17 10:23 amaizmirsu pierakstīt vienu no vakardienas skaistākajiem atgadījumiem. bijām Getty center, tur bija pāris brīnišķīgas mainīgās izstādes, ieskaitot par Centrālamerikas dārglietu vēsturi un tā brīnišķīgā izstāde par to, kā lasīt Argentīnas nacionālo mītu veidošanu kopš 19. gadsimta beigām, tur izstādes sākumā tāds lielisks īss pārskats par Argentīnas vēsturi, kas brīžiem atgādina asa sižeta filmu; Vējonis tiešām teica, ka ir maz valstu, kas ir cietušas vairāk nekā Latvija? Shaking my fucking head.un tātad, es izdomāju, ka jākoncentrējas uz mainīgajām izstādēm, jo pastāvīgajā ekspozīcijā viņiem ir visādi eiropieši, un ir drusku shady braukt tikt tālu un skatīties Eiropas mākslu, turklāt ne to obskūrāko. bet kaut kā es nejauši tomēr ieklīdu sadaļā ar Francijas mākslu no 18. gadsimta vidus, un tad mani pasauca malā izstādes uzraugs, tāds nopietns kungs ap 40 uzvalkā, rādīja uz vienu konkrētu gleznu un prasīja ''miss, don't you think he looks like that guy from The Big Bang Theory?'' es ļoti sasmējos un teicu, ka nudien. |
11/21/17 10:27 pmLA tiešām liekas kā perfektā postmodernā pilsēta ar dažādām dzīvēm un dažādām vietām, rajoniem, atsevišķām pilsētām viscaur šai milzīgajai teritorijai. drošie rajoni un nedrošie rajoni, sabiedriskā transporta ilūzija (šodien braucu uz brāļa mājām ap 7iem vakarā ar metro, kas it kā taču parasti ir viena no pīķa stundām; visi metro bija pustukši, jo acīmredzot tiešām tā frāze par LA nedraudzēšanos ar sabtransportu nav pārspīlējums) un kalni, kas visu laiku kaut kur fonā. un tāda viegla dūmaka, un karstums, un ļoti spilgtas krāsas, un tās zilās, zilās debesis.šodien gāju ar basām kājām pa zāli, gandrīz sāku raudāt. (bet, ja godīgi, kaut kā džetlags un noguruma uzkrājumi mani padara viegli raudošu par visu; pirms pāris dienām skatījos uz brāļa meitām un iedomājos tādu nākotnes variantu, kurā viņas skolā kāds apceļ, un drausmīgi sāku raudāt.) aizvakar bijām Grifita parkā un observatorijā, La la land, protams, briesmīgi melo - tur nekad nav tik maz cilvēku, kā viņi tur rāda filmā. un tur pat parka visparastākajā kafejnīcā bija tādas lietas kā veģetāri (vispār jau arī vegāniski) hotdogi, vegāniski salāti, maizītes un zupas, viss tik normāls un.. cilvēcīgs. starp citiem hailaitiem jāpiemin tas, ka vakar biju vienā no skaistākajām vietām, kurā esmu līdz šim bijusi, vismaz tā šobrīd liekas - Huntingon Library, Art collections and Botanical gardens, kur ir brīnišķīgi tematiskie dārzi, piemēram, Japānas, Ķīnas, Austrālijas dārzi, rožu dārzi, Šekspīra dārzs (bet, tā kā es joprojām nemāku lasīt kartes, to, protams, neatradu), daudz citronkoku, palmu, dīķu, kas paslēpušies aiz kokiem un kas sevī paslēpj neticami skaistas skulptūras, un tad, kad man likās, ka viss, esmu jau savu katarsi šeit piedzīvojusi, atradu garšvielu dārzu, kur viss tik ļoti, ļoti, ļoti brīnišķīgi smaržoja. es nezinu, šī dūmakainā gaisma, novembra saule vai vienkārši nogurušais, novārdzinātais un skaistuma izslāpušais prāts ir mazinājis prasības pret to, ar ko sastopos, bet tā bija tiešām viena no skaistākajām, mierinošākajām un pārliecinošākajām pieredzēm ilgā laikā. nespēju atcerēties, kāpēc Rīgā neeju uz botānisko dārzu biežāk, ja reiz man diezgan regulāri šādas vietas sagādā emocionālu pacēlumu. tad es izdomāju, ka laiks pirmo reizi mūžā aiziet uz IMAX, lai noskatītos Justice League - pat visā LA ir apmēram 5 filmas, kas iet IMAX formātā, Justice League likās visnormālākā no visām. vairāk nekā filmā tomēr vīlos pašā pieredzē, pasūdzējos Sergejiem, ka šī immersive experience tomēr nebija nekas tāds immersive, viņi skaidroja, ka, iespējams, es nokļuvu liemax, ne imax (hah), gan arī lika ņemt vērā to, ka scape zāle mūs drusku ir izlutinājusi. jo Scape zāle ir tiešām brīnišķīga. bet tas tā. runājot par kino, šodien biju Holivudā, absolūtais hailaits bija drēbju veikals, kur varēja par ļoti lētām naudām nopirkt random lietas, ieskaitot acu pārsegu miegam un ceļojumu spilvenu, kā arī meksikāņu restorāns, kur bija brīnišķīga margarita un ēdiens. pati Holivuda ir drusku.. nu, underwhelming, protams, jo tur jau nekā nav, ja vien negadies kaut kādā pirmizrādes periodā. īstā Holivuda jau ir kaut kur citur, hah. bet uz Universal studios tūri gan tomēr izlēmu neiet, jo tērēt bargu naudu, lai uzzinātu, kā tiek veidots kino, tomēr negribu - kaut kā liekas, ka, iespējams, pārsteigtu tikai mērogs, ne īsti tas, kas notiek aiz kameras. bet, par muzejiem runājot, šodien biju ieklīdusi Museum of Broken Relationships, kas atrodas uz Hollywood blvd un kas drusku atkal aizlauza sirsniņu. tie visi stāsti.. šķiršanās un parastie breikapi bija vispārdzīvojamākie stāsti no visiem, bet es totāli apraudājos pie stāsta par high school sweetheart, kurš pāris dienas pirms eksāmeniem izdarīja pašnāvību, un pie vecmammas stāsta par mazdēlu, kurš nomira pusotra gada vecumā. nevaru joprojām saprast, tiesa, kāpēc šis muzejs 'strādā' - no vienas puses, šos stāstus varētu izlasīt arī tumblr vai reddit, vai jebkurā citā interneta forumā, un pašas lietas apskatīt fotogrāfijās. un tomēr, kaut kā tā fiziskā klātbūtne un iespēja apskatīt lietas no salauztām attiecībām tieši to fiziskā veidolā blakus stāstam par pašu lietu un salauztajām attiecībām tiešām nostrādā un rada iespēju sakontektēties ar cilvēkiem, kurus nekad neesmu satikusi un nekad nesatikšu pavisam īstā, dzīvā līmenī. ļoti interesanta pieredze, pat abstrahējoties no savas pašas pieredzes par savām salauztajām attiecībām. bet rīt savukārt plānoju sēdēt saulē un iet uz brāļa meitu skolas ballīti saistībā ar thanksgiving, kur visi dziedās un dejos. sounds fun. visādi zinātnes muzeji paliks nākamajai nedēļai, šonedēļ vēl sola +30 grādus, tāpēc jāiet uz pludmali. pirmo reizi šogad, starp citu. |
11/19/17 07:31 pmlife 101: ieteikums runāt ar bērniem kā ar pieaugušajiem, kā izrādās, nenozīmē viņiem stāstīt par pensiju uzkrājumiem un/vai cenzūru padomju filmās. |
11/19/17 01:43 pmnu tātad, Losandželosa.pēc tam, kad es, liekas, nebiju gulējusi kādus piecus gadus un vēl, es nolaidos šeit, un, kā izrādās, 11 stundu lidojumi tiešām nav joks, hah. darīju, protams, to, ko parasti - skatījos filmas un blenzu tālumā, laiks liekas kā pilnīgi netverama lieta, kad tu esi tādā lielā lidojošā autobusā. savukārt pati LA mani sagaidīja ar neticami spilgtām un košām krāsām un siltumu, un sauli, liekot atcerēties, ka es nudien pēdējos daudzus mēnešus esmu pavadījusi melnās kastēs, skatoties filmas un pildot ekseļa tabulas. vakar sāku uzvesties kā manas brāļa meitas, proti, nīgrojos un īgņojos, kad nevarēju gulēt, bet kad biju aizvesta uz lokālo thrift shop, kur pārdod neticami sviestainas lietas. pēc kādu 11 stundu miega, ko regulāri pārtrauca mana mazākā brāļameita, kura bēdājas par visu (pazudušu balonu, māsas kurpēm, kas neaizsietas, izlietu sulu, izķemmētiem matiem etc), brālis aizveda uz vietējo latviešu centru, kur bērni mācās latviešu valodu un tā, un, jēzus marija. tas latviešu centrs ir drusku kosmoss, viena lieta ir tas, ka visi dejo ar trejdekšņiem rokās, bet pavisam kas cits ir tā iekonservētā sajūta par valsti. jo no vienas puses tie ārzemju latvieši taču ir milzu resurss, it sevišķi domāšanas iestrādņu maiņā, manuprāt - būtu labi, ja kāds no malas, tomēr saprotot to vidi, regulāri teiktu, ka klau, korupcija un oligarhi ir not ok, bet nu ko tur daudz, labāk dziesmu svētki un kaut kāda iekonservēta ideja par Latviju, par Dieviņu, par rasu rīta miglā un par sastāšanos Laimas zīmes rakstā. ļoti trippy vispār. gribēju ar viņiem drusku parunāt par to, ka varētu atvest kādas jaunākās latviešu filmas, animāciju un dokumentālās filmas, bet ātri vien sapratu, ka, visticamāk, tas īpaši neliktos interesanti. pēc tam gan devāmies uz Griffith parku, apskatījām observatoriju, nofotogrāfējos ar Hollywood zīmi fonā, viss kā vajag. bet svarīgākais, liekas, ir tas, ka esmu aizsākusi jaunu spēli ar sevi. proti, es skatos uz sevi tik ilgi spogulī, līdz sāku atpazīt pati sevi. jo kaut kas ļoti fundamentāls ir noticis pēdējā laikā, un man ir jāsaprot, kas tieši. |
11/13/17 04:40 pmkopš man reiz kāds Aleponijā norādīja, ka Sānslīdes etiķete atgādina Okupācijas muzeja logo, es nevaru to vairs neredzēt. |
10/30/17 03:18 pmes vēlos iemiesot mieru un paļāvību, bet liekas, ka es vienkārši sāku iemiesot cepumus |
10/29/17 01:24 pmes ne vienmēr uzticos pati sev un savam viedoklim, bet, tā kā kaut kādu iemeslu dēļ esmu varējusi ap sevi sapulcināt un jau gadiem noturēt dažus no brīnišķīgākajiem cilvēkiem pasaulē, vismaz viņu viedoklim uzticos. un caur viņiem arī atgūstu drusku ticību sev.naktī atnācu mājās no Aleponijas, novācu traukus, nomazgāju netīros šķīvjus un glāzes, iztīrīju grīdas, pamosties tīrā pēc-ballītes dzīvoklī tomēr ir ļoti forši. un iive, ziņoju, ka kaķīši mierīgi un gulšņājoši, neko nav saplēsuši, tikai vārtījās ilgi pa grīdu. jeb pēcballītes secinājumi. priecīga. kaut kā vienmēr secinu, ka vajag biežāk satikt savu kopienu, savu drošības tīkliņu, savus draugus, bet, protams, ir iemesli, kāpēc tas nenotiek. jāturpina strādāt. pateicos debesīm un visumam par to, ka šodien ir ekstra stunda, man ir ļoti daudz darba vēl priekšā. šodien obligāti jātiek galā ar to milzu rakstu krāvumu, bet tik ļoti, ļoti lēni iet. un jāuzraksta vēl recenzija, un vēl tas un vēl šitas, un.. nu, fui. bet drīz atvaļinājums, saule un palmas. |
10/15/17 05:37 pmesmu (at)sākusi skaļi dziedāt līdzi manic street preachers dzīvoklī, varbūt tomēr pamazām lietas uzlabojas.un rudens rīgas centrā pa logu izskatās tik skaisti. tāda maza ierāmēta ainava ar viesnīcu Latvija, kokiem, kas zaudē lapas, un citu māju logiem. man patīk mana darbagalda jaunā lokācija, citiem vārdiem sakot. ļoti grūti strādāt, iespējams, arī tāpēc, ka vairs nevaru atcerēties, kāpēc man to vispār vajag. bet nu skaidrs, ka vajag, līgumi, saistības un kas tik vēl ne. kādreiz, kad biju mazāka un, iespējams, motivētāka, ar lielāku iekšēju vajadzību kādam kaut ko pierādīt, bija mazmazlietiņ vieglāk. un vēl tādā piezīmju formātā gribu pierakstīt, ka šis, iespējams, ir pirmais rudens ļoti ilgā laikā, kad es vispār piefiksēju to, ka krīt lapas. man tomēr patika tas, ka šogad festivāls bija septembrī kaut vai šādu iemeslu dēļ. un vēl prokrastinējot pārlasīju vecus cibas ierakstus, kaut kad starp braukāšanu starp rīgu un amst. man bija ļoti bail, ka mājas mani aizmirsīs. bet vispār es agrāk rakstīju drusku sirsnīgāk, nezinu, kas notika. un vēl es nezinu, kā lai tiek galā ar arvien pieaugošo darbu sarakstu. protams, tikai uzrotot piedurknes un ķeroties pie darba, nekāda maģiska atrisinājuma jau nav, vienkārši saņemties šobrīd ir arvien grūtāk. bet tad, novembra beigās, kad viss būs done un gone, kad būs pārdzīvoti šie divi lielie rakstu darbi, jaunā izstāde, tēva 60 gadu jubileja, konference, 3 naudas rakstu darbi un mājas labiekārtošana (pa virsu parastajiem darbiem, hah), nu, tad es mēģināšu būt priecīgāka. pēdējā laikā daudziem random pazīstamiem un mazpazīstamiem cilvēkiem kā ieķērusies plate atkārtoju, ka viss būs kārtībā. to pašu saku arī sev, jo viss jau būs kārtībā. |
9/30/17 11:29 amvakar galu galā neko daudz neparakstīju, bet sakārtoju māju, saliku galdus atpakaļ, saliku dīvānu, kur tam jābūt, saliku mantas aiz skapja un saliku nevajadzīgās lietas zem gultas, spēlējos ar kaķiem un mazgāju veļu, un tagad ir tik jauki sēdēt pie logiem un skatīties uz centra mājām, un rakstīt ar lielo kafijas krūzi, un ir tik jauka sajūta - tā, it kā es tiešām būtu atgriezusies mājās.nākamvasar jāremontē virtuve. mēģināšu nesatraukties pirms laika, bet tas, ka tā būs vēl šausmīgāka pieredze par šo, ir jau skaidrs. |
9/26/17 03:06 pmuzzinu pēdējais: "Bruņukuģi Potjomkinu" Rīgā uz plakātiem pieteica kā ''jautru komēdiju''. |
9/19/17 07:45 pmsākot ar šodienu, man atkal mājās ir divi kaķi: fb ziņa par to, ka kk brauc prom un atstāj kaķi bija kā dievu zīme, ka laiks papildināt mājas, jo Serjožiņš visu pēdējo mēnesi pavadījis, naktīs vientulīgi skraidot pa dzīvokli un kliedzot.bet Bo pagaidām uzvedas kā normāls bosiks, atnāca, visu izošņāja, izstresojās, sāka rūkt uz Serjožu un ielīda grāmatplauktā bubināt. ja tā padomā, es nekad neesmu dzīvojusi kopā ar kaķenēm. tur ir kaut kāda starpība? nu, izņemot to, ka viņa, kā izskatās, ēd daudz mazāk nekā šitie lielie resnie mājas runči. |
9/18/17 09:16 pmuztaisīju tomātu biezzupu mājās. rudens sezona, liekas, nu ir atklāta. |
9/18/17 01:35 pmnācu (nu jau uz savu Vecrīgas) darbu, izvairījos no mikriņiem un peļķēm uz Rīgas ielām, un meditēju gan par to, ka šovasar jau bijām tiiik tuvu tam, lai Rīga tomēr pamazām kļūtu cilvēkiem draudzīgāka un lai mums būtu dome, kurai rūp cilvēku dzīves apstākļi, gan par to, ka, ja šie pēdējo gadu visnotaļ ārprātīgie laikapstākļi ir tiešām saistīti ar cilvēku darbību dēļ radītajām klimata pārmaiņām, mēs nu jau runājam vairs ne par metaforiskiem, bet pavisam īstiem grēku plūdiem. vienīgi, protams, liekas negodīgi, ka ne jau savu grēku, bet iepriekšējo paaudžu grēku dēļ, bet nu - daudz kas šeit ir negodīgs. |
Powered by Sviesta Ciba