nācu (nu jau uz savu Vecrīgas) darbu, izvairījos no mikriņiem un peļķēm uz Rīgas ielām, un meditēju gan par to, ka šovasar jau bijām tiiik tuvu tam, lai Rīga tomēr pamazām kļūtu cilvēkiem draudzīgāka un lai mums būtu dome, kurai rūp cilvēku dzīves apstākļi, gan par to, ka, ja šie pēdējo gadu visnotaļ ārprātīgie laikapstākļi ir tiešām saistīti ar cilvēku darbību dēļ radītajām klimata pārmaiņām, mēs nu jau runājam vairs ne par metaforiskiem, bet pavisam īstiem grēku plūdiem. vienīgi, protams, liekas negodīgi, ka ne jau savu grēku, bet iepriekšējo paaudžu grēku dēļ, bet nu - daudz kas šeit ir negodīgs.