kārtējo reizi sajutos ārkārtīgi sekla un trula, un tāpēc sāku lasīt Atvudas Cat's eye. ļoti lēni iet uz priekšu, lai arī grāmata ir ļoti interesanta un pat aizraujoša, es laikam tiešām esmu ārkārtīgi notrulinājusies (no otras puses, ir grūti koncentrēties, ja nenormāli sāp vēders. ja tuvākajās dienās nepāries, laikam jāaiziet pie ārsta. labums tāds, ka šeit vismaz nekas nav pārāk tālu - slimnīca ir pāri ielai). ir maz sievietes, kuru rakstīšanas stils man patīk un uzrunā, un Atvuda ir viena no tām. Cat's Eye tikai vēlreiz apliecina manas aizdomas par to, cik bērni un pusaudži ir nežēlīgi, ka tā, iespējams, ir nežēlīgākā un varmācīgākā vecuma grupa, jo tajā laikā, kā liekas, tu pats nedomā. ir tikai citu iespaidi, sakāpinātas emocijas un nemitīga vēlme izskatīties iespaidīgākam, nekā esi patiesībā. un tāpēc vien man ir tik ļoti bail iztēloties, kā tas būtu, ja man kādreiz būs bērni, jo es nemācētu viņus izvadīt cauri tiem šausmīgajiem gadiem. apmēram 9 gadu vecumā dzīve paliek elle, un kaut kas uzlabojas vidēji tikai ap 16. tā vien liekas, ka tajā vecumā nav vidusceļa - vai nu tu pazemo citus, vai arī tevi pazemo.

nesen secināju, ka gandrīz visi foršie, talantīgie un veiksmīgie cilvēki, kurus es pazīstu, dažādu iemeslu dēļ bija atstumtie pamatskolā. tā tomēr ir ļoti vērtīga, lai arī nenormāli sāpīga, pieredze