vakar, atgriežoties no savas pirmās zaļumballes pusmūža cilvēkiem (aka scooter koncerts), pamanīju pie mūsu durvīm pārsteigumu. kāds nolicis pie mūsu durvīm kluci! tā mazliet bailīgi, tomēr nepārprotami. nav īpašas intereses, vai tie ir kādi kaimiņi, radi, draugi vai cilvēki no internetiem, tomēr patīkami apzināties, ka joprojām spēj iedvest kādam tik spēcīgas emocijas. tā kā cilvēks, visticamāk, grib, lai sasmērēju rokas, novācot to, pat netaisos to darīt, jo neesmu estēte, un apkārtne ārpus manas privātās telpas mani interesē maz.

***

dažreiz gribētos mazāk taščīties no tā, ka tevi heito, bet pieradums ir pārāk liels (šķiet, no piektās klases, kad latviešu valodas učene izsauca mani на ковёр, jo es uz viņu ne tā Skatoties un tāpēc viņa nespējot vadīt stundas). toreiz jūtos kā sīcis no omena, šobrīd jūtos kā pāraudzis sīcis no omena. zin kā - whatever works. skatoties lauku sētas finālu, teicu m., ka gribu, lai uzvar elīna, bet nebēdātos arī, ja uzvarētu matīss vai dace, taču, visticamāk, uzvarēs kristaps, jo viņu visi heito, un tas ir fantastisks lādiņš. uzvarēja arī :(