December 8th, 2007 (08:53 am)
Ir tik lieliska Ziemassvētku sajūta.
Patiešām žēl, kam tās nav...
Comments
|
Posted by: Martins (
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} mat) Posted at: December 8th, 2007, 07:52 pm
|
|
Man bija stress, tagad pat tas nav. Šis jau izklausās labi, ka tagad pat stresa vairs nav, bet kas tad ir? ;)
Sekas protams vajag apzināties. Bet nav arī tā, ka badīties nevajag, jo piesardzība jau tomēr ir bailes, manuprāt. Ja ne no kā nebaidies, tad esi bezbailīgs un diez vai bezbailīgi cilvēki ir labi. Ja absolūtas bailes novērtējam ar 0 un absolūtu bezbailību ar 1, tad šī ideālā vieta varētu būt kaut kur pie 0.95. Es piekrītu par šo te bezbailību vienkārši precizēju tās formulējumu :)
Neviens nav tik aizņemts, lai nevarētu kaut ko sajust. Tai pašā laikā blakus stāv tāda lieta, ka var sajust tikai nedaudz, bet vai ar nedaudz būs labi? Vai izvēloties šo sajušanu nevajag tiekties pēc labākas sajušanas, kas prasīs papildus pūliņus, kuri tiks atrauti no citām lietām.
P.s. Man prieks, ka varu motivēt arī Tevi kaut ko izdarīt :)
|
Posted by: bērnības cadeau (
cadeau) Posted at: December 8th, 2007, 08:10 pm
|
|
Ir labas sajūtas un pārliecība, ka viss būs labi. (Tāpēc jau arī man ir vajadzīga veiksme, lai patiešām būtu labi.)
Man tas asociējas ar gumijas lekšanu - es varu sevi iebaidīt un iedrošināt. Tā kā zinu, ka gumijas trūkšanai ir minimāla varbūtība, tad man nav nekāda pamata satraukumam, un es izbaudu lidojumu. Bet tik pat labi, ja es būtu sākusi baidīties, par to, kas tikai nevar notikt (gumija saķerties u.c.), es neizlektu. Tā būtu sevis iebaidīšana. Un rezultātā būtu izpalikušas fantastiskas izjūtas, kas rodas brīvajā kritienā.
Kad pēc kaut kā tiecies, Tu taču visu laiku apzinies, kurā brīdī un kāda iesmesla dēļ Tu vari pakrist un krist, bet tamdēļ Tu neapstājies.
Nezinu. Es patiesībā samulsu par to definejumu - neesmu vēl izdomajusi līdz galam, kas man skaitās bailes un ko tās sevī ietver... Bet negribas Tev piekrist!
Muļķības! Kas Tev tik ļoti traucē sajust to, ka var notikt kaut kas īpašs Tavā dzīvē, kas Tev traucē tam noticēt? Tas aizņēm pavisam nelielu pārdomu laiku. Pat, ja Tev jārēķina (es nezinu, kas cits vēl) ,..., Tu vari sevi apgaismot. Tagad sanāk, ka nonākam līdz ticībai-pārliecībai. Līdz tam, kāds Tev skats uz dzīvi u.tml.
Bet motivācija nebija uz ilgu laiku, tagad pievērsos šai diskusijai! :p
|
Posted by: Martins (
mat) Posted at: December 8th, 2007, 09:03 pm
|
|
Ir piemērs no dzīves, tas gan nav par cilvēkiem, bet par suņiem, kurus izmanto medībās. To uzdevums ir apriet mežacūku vai kā citādi to turēt uz vietas. Tad tur ir tāda īpašā kategorija, kurus jau dēvē par pašnāvniekiem, jo tie ne no kā nebaidās un ķer šīs te cūkas aiz ausīm un tur kamēr pienāk mednieks. Kamēr pretī ir ne pārāk lielas, tikmēr viss vēl ir puslīdz kārtībā. Bet tai brīdī, kad pretī nāk ritīgi liels meža kuilis, tad varbūtība šādiem suņiem uzķerties uz ilķņiem ir ļoti liela. Bet tie, kas būs nedaudz bailīgi domās par savu pašsaglabāšanos un vienmēr būs gatavi atlekt atpakaļ. Šī ir tā starpība starp absolūtu bezbailību un tādu, kam ir pavisam nedaudz bail.
Viss sākas no iekšējās pārliecības un skata uz dzīves. Es ticu visam un nekam. Es varētu pārdomāt un atrast savu īpašo sajūtu, bet kur es pēc tam to liktu? Turētu sevī, kamēr tā izgaistu, vai mēģinātu atrast kādu, kurai to atdot tālāk.
|
Posted by: bērnības cadeau (
cadeau) Posted at: December 8th, 2007, 09:24 pm
|
|
Man būtu tā, ka es novērtētu, vai varu riskēt, un es riskētu. Pārējais no veiksmes - es izdzīvotu vai arī nē. Ja zinu, ka rezultats būtu man pilnīgi un galīgi negatīvs, es nedarītu, neķertos kuilim pie auss.
Bet kāpēc neturēt sevī?! Tas taču paceļ, ir daudz vieglāk daudz ko darīt. Viss iet vieglāk. Pēc tam nāktu cita sajūta. Kāpēc Tu negribi paturēt sev to sajūtu?! Tas izklausās tik dīvaini! Nav jau slikti dot arī citiem, bet sev arī paturi.
|
Posted by: Martins (
mat) Posted at: December 8th, 2007, 10:21 pm
|
|
Redzi, šī ir tā baiļu daļa, kas liek cilvēkiem dzīvot.
Laikam neprecīzi izteicos. Nevis tā, ka nepaturēt sevī, bet neturēt sevī. Šādas sajūtas dodot citiem, no savas iekšienes tās nekur nepazudīs. Tās tur būs. Manuprāt, dodot kādam šo sajūtu, Tu papildus reizini arī savu iekšējo sajūtu. Ja saka, ka dalīta bēda ir pusbēda, tad dalīts prieks varētu būt dubults prieks. Atstājot šo sajūtu sev iekšā, tā agri vai vēlu sāks stagnēt un zudīs tās nozīme. Tas ir aptuveni tāpat kā mācīties, bet nesaņemt feedbeku. Tu vari izlasīt gudrās grāmatas un izpildīt uzdevumus, bet to visu ar kādu nepārrunājot, tam visam ir maza vērtība, jo ir tikai viens - Tavs skatījums uz šo jautājumu.
|
Posted by: bērnības cadeau (
cadeau) Posted at: December 8th, 2007, 10:40 pm
|
|
Man nebūu bail, ka mani saplosa. Es vienkārši izvairos no tāda rezultāta, kāds man nav vajadzīgs. Bet iespējams, ka es tikai runāju pretī. Lai gan, es mēdzu savas bailes norakt. Man tās traucē. Ja parādās bailes par kaut ko, tad tās tiek likvidētas.
Jā, bet mani dažs labs jau sāks uztvert par jukušu, ka man ir tik labs noskaņojums, domājot par Ziemassvetkiem un sniegu, un brīnumiem, ka man vairs nav kam teikt, cik viss ir lieliski, lai arī, cik dauzd darāmā man būt...
Godīgi sakot, man reti interesē citu viedoklis. To uzklausu, lai oponētu. Man patīk tas process - vienmēr piebilst, ko cilvēks nav pamanījis, pateicis,...
|
Posted by: Martins (
mat) Posted at: December 8th, 2007, 11:02 pm
|
|
Bet Tu tāpat zināsi, ka neesi jukusi :)
Turklāt, nekā slikta tur nav. Šādu domāšanu vajag uztvert kā atpūtu, jo tā tāda arī ir. Tu atpūties garīgi domājot par jaukām lietām. Garīgi atpūšoties, būs iespējams arī cīnīties ar citiem darbiem.
Ir vērts uzklausīt zinošus cilvēkus. Kā lai saka, šādu feedbeku ir vērts iegūt no cilvēka, kas orientējas šajā jomā, grāmatā vismaz tikpat labi kā tu. Viņš nepateiks visu, bet tajā pašā laikā Tu dzirdēsi tādas lietas, ko Tu nebūtu pateikusi pati. Cita lieta ir tā, cik bieži var ar šādiem cilvēkiem parunāt.
|
Posted by: bērnības cadeau (
cadeau) Posted at: December 8th, 2007, 11:06 pm
|
|
Bet ir arī tā, ka es pati uz lietām mēdzu skatīties no vairakām šķautnēm. Un izmantošu jebkuru no tām, lai runātu pretī. Izmantojot tieši to pašu informāciju, ko tas otrs cilvēks.
Piekrist ir garlaicīgi. Tam nav jaurades. Nav diskusijas - nav jaunu skatpunktu, atklāsmju, pārdomu.
|
Posted by: Martins (
mat) Posted at: December 8th, 2007, 11:25 pm
|
|
Viens var skatīties no daudziem skatu punktiem, bet ir grūti atrast arvien jaunus skatu punktus. Katra nākamā skatu punkta atrašana prasa lielāku piepūli par iepriekšējo.
Es nezinu vai piekrist ir gairlaicīgi, taču zinu, ka svarīgi ir uzklausīt otru cilvēku. Tikai uzklausot un saprotot šo cilvēku, var veidot šķēlumu, par kuru veidot diskusiju. Katrā ziņā diskusija ir būtisks aspekts. Bet pārrunāšana jau savā ziņā arī ir diskusija.
|
Posted by: bērnības cadeau (
cadeau) Posted at: December 8th, 2007, 11:34 pm
|
|
Vajag tikai gribēt, tad var ieraudzīt visu, ko vajag, un varbūt arī, ko nevajag. Un piepūle, atrast šos jaunos skatpunktus, ir nepieciešama. Kāda jēga no treniņa, ja nav slodzes?
|
Posted by: Martins (
mat) Posted at: December 8th, 2007, 11:42 pm
|
|
Ieraudzīt var daudz. Tikai cik daudz laika tas prasīs. Kā saka, tad mēs mierīgi varētu izdomāt daudzas un dažādas matemātiskās formulas, kas jau ir izdomātas, bet mēs tās pa jaunam nemēģinam atklāt.
Treniņš dod iespēju vienmēr būt gatavam. Tas ir tāpat kā jautāt, kāda jēga no Ķīmijas, ja mēs to reāli neizmantojam. Bet vai tiešām nav nekādas jēgas?
|
Posted by: bērnības cadeau (
cadeau) Posted at: December 8th, 2007, 11:45 pm
|
|
Bet treniņā slodze tiek kāpināta. Un, pat trenējoties, nebūsi gatavs tam, kas ar Tevi notiks!
Visam ir jēga!
|
Posted by: Martins (
mat) Posted at: December 8th, 2007, 11:52 pm
|
|
Visam iespējams ir jēga, taču šo jēgu nav iespējams noteikt. Tauriņš savicina spārnus un otrā pasaules malā notiek dabas katastrofa.
Tā gan nav pareizi apgalvot, ka pat trennējoties nevar būt gatavs lietām, kas notiks. Nevar būt gatavs visām lietām, bet tajā pašā laikā pat netrenējoties vari būt gatavs ļoti daudzām lietām.
|
Posted by: bērnības cadeau (
cadeau) Posted at: December 8th, 2007, 11:59 pm
|
|
Visam ir jēga! Šobrīd neaizstāvēšu savu viedokli.
Ja trennējies, piem., skriet. Muskuļķi ir, bet var nebūt reacijas reālajā draudu situācijā dzīvē. Ja netrennējies, var būt reakcija, bet var nebūt spēka aizskriet...
|
Posted by: bērnības cadeau (
cadeau) Posted at: December 8th, 2007, 08:16 pm
|
|
Tad Tu esi tāds visu apkārtejo motivētājs, bet pašam motivācijas nav?
|
Posted by: Martins (
mat) Posted at: December 8th, 2007, 09:06 pm
|
|
Es nekad nežēloju motivēt kādu citu, jo vienmēr ir iespēja, ka kāds cits palīdzēs motivēt Tevi. Man motivācija ir atkarīga galvenokārt no iekšējās iedvesmas. Ja tā ir, tad visdrīzāk ir arī motivācija.
|
Posted by: bērnības cadeau (
cadeau) Posted at: December 8th, 2007, 09:29 pm
|
|
Man šobrīd ir iedvesma apgleznot zīdu, bet manas zīda krāsas ir cita pilsētā un nav arī rāmju, paša zīda... :(
Bet tas neliedz man priecāties, ka to visu varešu darīt pēc Ziemassvetkiem.
Un paralēli vēl rēķinu vienu mājas darbu.
Tātad Tev šobrīd trūkst motivācijas, jo nav iedvesmas. Tad man jājautā, kas Tevi iedvesmotu padarī nepieciešamo?
Kad Tu domā iet gulēt?
|
Posted by: Martins (
mat) Posted at: December 8th, 2007, 10:04 pm
|
|
Ineresanti, apgleznot zīdu. Bet tajā pašā laikā, radoši apgleznot var ļoti daudzas un dažādas lietas.
Redzi, es man ir vienmēr iedvesma aiziet uz mežu. Tāpat pastaigāt, paskatīties, kas notiek, vai arī pamedīt. Man ir līdzīgi, jo mežā nav sniega, lai varētu pamedīt, kā arī sniega laikā būtu interesantāk pastaigāt, jo tad labāk varētu redzēt, kas un kur ir staigājis.
Iedvesmot var jebkas. Vārds, smaids, rīcība, cilvēks. Ja es precīzi zinātu, kas mani iedvesmos, tad es noteikti mēģinātu to panākt.
Gulēt droši vien došos laicīgi, lai var atpūsties, uzkrāt spēkus un kārtīgi rīt cīnīties ar mācībām.
|
Posted by: bērnības cadeau (
cadeau) Posted at: December 8th, 2007, 10:10 pm
|
|
Tad jau tas ir tagad. Žēl. Gribējās ar Tevi vēl parunāt.
Ar labunakti.
|
Posted by: Martins (
mat) Posted at: December 8th, 2007, 10:23 pm
|
|
Runāt jau var droši.
Vēl kādu stundu varētu arī runāt. Turklāt, skaties no pozitīvās puses, Tu jau esi vairāk vai mazāk parunājusi ;)
Turklāt, vienmēr var atrast laiku arī satikties un parunāt tāpat par dažādām lietām.
|
Posted by: bērnības cadeau (
cadeau) Posted at: December 8th, 2007, 10:50 pm
|
|
Saruna ir. Bet saruna tiktu pārtraukta brīdī, kad es vēlētos, lai tā vēl turpinātos.
Tev nav laika atrast sevī Ziemassvetku sajūtu, kur nu vēl satikties un parunat par jebko.
|
Posted by: Martins (
mat) Posted at: December 8th, 2007, 11:08 pm
|
|
Es nekur neapgalvoju, ka man nav laiks atrast Ziemassvētku sajūtu sevī :P
Šobrīd es varētu teikt, ka es nevaru izšķirties vai man meklēt šādu sajūtu vai nē. Nu jā, pēc atrašanas vēl nāktu arī uzturēšana, kas patiesībā ir visgrūtākais darbs.
|
Posted by: bērnības cadeau (
cadeau) Posted at: December 8th, 2007, 11:12 pm
|
|
Tad kāpēc to neatrodi? Tas ir tik fantastiski. Un kas tur ko uzturēt?! Izklausās, ka tas būtu slogs. Tie taču ir Ziemassvētki. Ar sniegu, kas nav uzsnidzis fiziski, bet sirdī ir. Sniegs, kas gurkst zem kājam. Saulē zaigo. ...
Tā var padomāt, ka esi cilvēks ar sliktu iztēli! :p
|
Posted by: Martins (
mat) Posted at: December 8th, 2007, 11:19 pm
|
|
Uzturēšana ir ļoti būtiska lieta. Vēl nesen ar vienu pietiekami gudru cilvēku runājot bija atslēgas frāze par uzturēšanu. Precīzi neatceros, bet tas bija tā, ka cilvēki iedomājas, ka kaut ko uztaisīs un viss būs labi, bet uzturēšanas daļu kaut kā piemirst. Un šeit rodas problēma, jo to visu pienācīgi neuzturot, tas viss lēnām nomirst.
Šodien es varu iztēloties baltus, piesnigušus kokus. Vieglu aukstumu, kas saldē degunu. Un tālē lēnām paceļas saule. Bet rīt es to pašu vairs nevaru iztēloties, jo tā jau būs atmiņa, nevis iztēle. Rīt man būs jāiztēlojas, ka pūš vējš un paliek aukstāk. Pēc tam būs sniegputenis. Tad atkal parādīsies atkusnis. Piesals un būs lāstekas. Bet tam visam ir jābūt secīgi. Nevar nokust viss sniegs un nākošajā dienā atkal spīdēt saule un pikoties.
Tas tiešām ir fantastiski :)
|
Posted by: bērnības cadeau (
cadeau) Posted at: December 8th, 2007, 11:30 pm
|
|
Nepiekrītu! Mana Ziemassvētku sajūta mani nepamet jau trešo nedēļu. Dienu no dienas. Pat lekcijās, kad ir pārtraukumi, atgriežos pie šīs sajūtas. Kad lekcijas beigušās un ir nogurums, nemanot ieplūst šī sajūta un tad atkal pati paceļas galva. Iekāpju transportā ar smaidu, un piepūtušies cilvēki nesaprot, kas ar mani, jo āra taču tāds lietains un nemīlīgs... :D Tas reizem ir tik smieklīgi.
Var gan! Šodien var saulē izkust viss. Un rīt negaidot uznākt lieli mīnusi un salt, un snigt lielām pārslam, vai smalkām, smalkām...
Arī haoss var būt nomierinošs. Bet, ja Tev nepieciešams secīgums, tad dari tā. Es tikai nesaprotu, ko Tev vēl domāt, vai ļauties Ziemassvētku sajūtam? Galu galā- tikai divas nedēļas palikušas... Pēdējā brīdī nesaķersi, var būt par vēlu... Un kas tie par Ziemassvētkiem, ja nav Ziemassvetku sajūtas?
|
Posted by: Martins (
mat) Posted at: December 8th, 2007, 11:39 pm
|
|
Man jau liekas, ka Ziemassvētku sajūta nemanāmi ir piezagusies :D
Ir labi, ja sajūta nezūd.
Labi var, bet Tevis aprakstītā situācija nederēs, jo tad sniegs nevis būs, bet snigs. Vienīgi var iztēloties, ka no rīta pieceļoties ir uzsnigusi bieza sniega kārta. Paceļu aizbrauc tīrāmā mašīna. Viss ir piesnidzis un bērna no prieka atkal lēkā pa sniegu.
Haoss var būt nomierinošs, bet tomēr ir arī ticamības sajūta. Arī iztēlei var piešķirt ticamības sajūtu. Var iztēloties, ka dzīvo 18. gadsimtā, mežā, koka būdiņā ar mazu lodziņu un ārā viss ir piesnidzis un vēl lēnām no gaisa krīt sniegs. Šāda iztēle nav ticama un tai nevajag ticamību, bet iztēlojoties, ka atver durvis un ārā viss ir balts, jau tomēr ir ieteicama secība, jo tā ir iztēle par redzamu lietu.
|
Posted by: bērnības cadeau (
cadeau) Posted at: December 8th, 2007, 11:52 pm
|
|
Tev piezagās, kamēr domāji tai ļauties vai nē?
Es varu to izteloties, kā man aiz palodzes, rīt no rīta pamostoties, ir apsnigusi palodze un jūtu pat salu. Tāpat, kā ar bailēm. Tās var apvaldīt, tām var ļauties. Viss atkarīgs no cilvēka, viņa gribas.
To var saukt arī par ieciklēšanos - Tu redzi lietu, tātad nav un nevar būt sniega, jo nav attiecīgu grādu. un zini, ka līt solīja lietu visu dienu,-kāds vēl sniegs. Tikai realitātes izjūta. Nav jau tā, ka es izietu ārā, domādama, ka viss nosnidzis. Tik ejot stradā iztēle, būss sniegs, un domās dzirdi gurkstam sniegu.
|
Posted by: Martins (
mat) Posted at: December 8th, 2007, 11:55 pm
|
|
Rīt varēs pārbaudīt vai piezagās vai nē.
Iztēli vajag ieslēgt un tad var arī redzēt kā un cik ilgi tā darbosies.
|
Posted by: bērnības cadeau (
cadeau) Posted at: December 8th, 2007, 10:47 pm
|
|
Pastaigas. Ta jau ir cita sfēra. Tas uzlabo garastāvokli vai lītu lietus, vai snigtu sniegs. Un pa puteni ... kā man patīk staigāt pa puteni un lielu vēju. Tad ir tāda sajūta, ka saplūstu ar dabu. Jūtos tai piederīga. Un viss liekas ideāli.
Bet tāda jau ir daba. Pēdējo reizi kārtīgi pastaigājos vasarā gar jūru. Bet, to atceroties, paliek skumji. Labak domāt par to, kas var notik...kas mani vēl sagaida...
|
Posted by: Martins (
mat) Posted at: December 8th, 2007, 11:12 pm
|
|
Nākošā vasara un pastaigas gar jūru :)
Katram jau ir sava sfēra, kura sagādā vairāk prieka konkrētā brīdī. Nav sanācis gleznot uz zīda un diez vai arī sanāks, tāpēc šādu lietu īsti nevaru uzstādīt kā Ziemassvētku brīnumu. Katram savs brīnums!
|
Posted by: bērnības cadeau (
cadeau) Posted at: December 8th, 2007, 11:21 pm
|
|
Zīda apgleznošana ir līdzīga pastaigai. Kā galvā glezno domu tēlus, tā uz zīda. Dažreiz paķēpājos arī ar eļļas krāsām, bet... Pēc tam jāvēdina telpas. Beigās izskatās skaisti, bet ķēpīgi.
Es jau patiesībā ļoti gribu sniegu. Viss tik balts. Liekas, ka tajā brīdī viss ir perfekti. Cilveki. Viņu rīcība.
Ai, nākamo vasaru mani atkal gaida Latvenergo. Tas nozīmē, ka,ja nebūs zudusi Ziemassvētku sajūta, tad pēc darba būs jaiet uz jūru, ja ne pastaigaties un atvēsināt pratu, tad vismaz veldzēties peldē. Šovasar tas gan bija tikai divas reizes. Bet būs labāk!
|
Posted by: Martins (
mat) Posted at: December 8th, 2007, 11:31 pm
|
|
Pastaiga ar otu pa zīdu, zīmējot savu pastaigas domu ceļu? :)
Tā jau vairs nebūs Ziemassvētku sajūta. Tā jau būs saulainās vasaras sajūta. Ziemassvētku sajūtai vajadzētu beigties tad, kad nokūst sniegs, tālāk jau būs citas sajūtas.
|
Posted by: bērnības cadeau (
cadeau) Posted at: December 8th, 2007, 11:42 pm
|
|
Tieši tā. Sekojot savai iedvesmai, kur tā mani ved. Un zīds tik labi plūst. Bet, izmantojot kontūras, visu ir iepsējams jau iepriekš ierobežot. Kaut vienmēr gadās, ka kaut kur kaut kas grib iet citu ceļu, izlausties cauri kontūrai un plūst savu ceļu. Ja glezno kaut ko tiešu, tā ir problēma. Bet, gleznojot sev, savam priekam, tas ir interesanti. Nupat iedomājos, ka jāpamēģina uz zīda veidot fraktāļūs...
Nē, šovasar mani apciemoja tieši Ziemassvētku sajūta. Zinu, ka tieši šī sajūta. Tāpēc ir dubult interesanti pārdomāt dažādas lietas, jau lasītas grāmatas, ja Tevi apciemo Ziemassvetku sajūta vasarā.
Bet parasti, kā Tev patīk, tiek ievērota secība, un Ziemassvetku sajūtai seko pavasaris, tad vasara , rudens un atkal ziema... Mūžīgais cikls. Kaut laiks iet uz priekšu. Nu, gribas man piekrist variantam, ka viss iet pa spirāli uz augšu.
|
Posted by: Martins (
mat) Posted at: December 8th, 2007, 11:48 pm
|
|
Fraktālis jau nebūtu pastaiga. Vai arī pastaiga ar ierobežotu telpu un kontūru. Bet vispār varētu izskatīties labi. Pagājušajā gadā bija iespēja paklausīties par vairāku dimensiju telpām, kur Daiga Taimiņa arī demonstrēja savus tamborējumus ar šīm vairākdimensiju lietām. Bija līdzīgi korāļiem.
Nu nez, Ziemassvētku sajūta jau diezvai liktu iet peldēt :D Tā kā auksti ziemā peldēt.
|
Posted by: bērnības cadeau (
cadeau) Posted at: December 8th, 2007, 11:55 pm
|
|
Kāpēc ne? No viena līmeņa nākamajā, soli pa solim,- gluži kā pastaiga. :p
Ziemassvētku sajūta deva spekus aiziet līdz jūrai, nevis tuvāk esošajam mājām, ar toreizējo nogurumu...
Peldēties, protams, lika saule.
Bail nosalt?
|
Posted by: Martins (
mat) Posted at: December 9th, 2007, 12:02 am
|
|
Nē, vispirms vajag izcirst āliņģi biezajā ledū, lai varētu ielīst ūdenī :)
Motivācijas man nav, lai darītu ar prieku un no sirds. šobrīd. Bet ir termiņi, kas dara savu. Šonedēļ (kas būs) daudz darbu jānodod, tajā skaitā laboratorijas darbi, kursa darbs, kuru es neesmu sākusi un atlikšu uz pēdējo nedēļu (17.-21.). Tad vēl literatūra, kuru neizdodas atrast bakalaura darbam. Man bija stress, tagad pat tas nav. Jo ar stresu taču vieglāk nebūs...
Nē, nepiekrītu. Vajag apzināties sekas, pie kā var novest kāda Tava rīcība, bet baidīties nevajag! :p
Nepiekrītu, ka man nebūtu vajadzīga veiksme,- ta ir vajadzīga visiem, lai cik laimīgi cilvēki būtu. Vienmēr var būt labāk! Daudz labāk.
Izklausās, ka esi pārāk aizņemts, lai ļautos kaut ko sajust. Es tam tomēr atlicinu laiku.
Nekas, kad mani izaicina, kā Tu tikko to izdarīji ar pēdējo teikumu, tad man parādās milzum enerģija (kas zina, varbūt motivācija pierādīt pretējo) izdarīt visu, kas nepieciešams manu spēju un laika robežās.