December 8th, 2007 (08:53 am)
Ir tik lieliska Ziemassvētku sajūta.
Patiešām žēl, kam tās nav...
Comments
|
Posted by: Martins (
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} mat) Posted at: December 8th, 2007, 09:03 pm
|
|
Ir piemērs no dzīves, tas gan nav par cilvēkiem, bet par suņiem, kurus izmanto medībās. To uzdevums ir apriet mežacūku vai kā citādi to turēt uz vietas. Tad tur ir tāda īpašā kategorija, kurus jau dēvē par pašnāvniekiem, jo tie ne no kā nebaidās un ķer šīs te cūkas aiz ausīm un tur kamēr pienāk mednieks. Kamēr pretī ir ne pārāk lielas, tikmēr viss vēl ir puslīdz kārtībā. Bet tai brīdī, kad pretī nāk ritīgi liels meža kuilis, tad varbūtība šādiem suņiem uzķerties uz ilķņiem ir ļoti liela. Bet tie, kas būs nedaudz bailīgi domās par savu pašsaglabāšanos un vienmēr būs gatavi atlekt atpakaļ. Šī ir tā starpība starp absolūtu bezbailību un tādu, kam ir pavisam nedaudz bail.
Viss sākas no iekšējās pārliecības un skata uz dzīves. Es ticu visam un nekam. Es varētu pārdomāt un atrast savu īpašo sajūtu, bet kur es pēc tam to liktu? Turētu sevī, kamēr tā izgaistu, vai mēģinātu atrast kādu, kurai to atdot tālāk.
|
Posted by: bērnības cadeau (
cadeau) Posted at: December 8th, 2007, 09:24 pm
|
|
Man būtu tā, ka es novērtētu, vai varu riskēt, un es riskētu. Pārējais no veiksmes - es izdzīvotu vai arī nē. Ja zinu, ka rezultats būtu man pilnīgi un galīgi negatīvs, es nedarītu, neķertos kuilim pie auss.
Bet kāpēc neturēt sevī?! Tas taču paceļ, ir daudz vieglāk daudz ko darīt. Viss iet vieglāk. Pēc tam nāktu cita sajūta. Kāpēc Tu negribi paturēt sev to sajūtu?! Tas izklausās tik dīvaini! Nav jau slikti dot arī citiem, bet sev arī paturi.
|
Posted by: Martins (
mat) Posted at: December 8th, 2007, 10:21 pm
|
|
Redzi, šī ir tā baiļu daļa, kas liek cilvēkiem dzīvot.
Laikam neprecīzi izteicos. Nevis tā, ka nepaturēt sevī, bet neturēt sevī. Šādas sajūtas dodot citiem, no savas iekšienes tās nekur nepazudīs. Tās tur būs. Manuprāt, dodot kādam šo sajūtu, Tu papildus reizini arī savu iekšējo sajūtu. Ja saka, ka dalīta bēda ir pusbēda, tad dalīts prieks varētu būt dubults prieks. Atstājot šo sajūtu sev iekšā, tā agri vai vēlu sāks stagnēt un zudīs tās nozīme. Tas ir aptuveni tāpat kā mācīties, bet nesaņemt feedbeku. Tu vari izlasīt gudrās grāmatas un izpildīt uzdevumus, bet to visu ar kādu nepārrunājot, tam visam ir maza vērtība, jo ir tikai viens - Tavs skatījums uz šo jautājumu.
|
Posted by: bērnības cadeau (
cadeau) Posted at: December 8th, 2007, 10:40 pm
|
|
Man nebūu bail, ka mani saplosa. Es vienkārši izvairos no tāda rezultāta, kāds man nav vajadzīgs. Bet iespējams, ka es tikai runāju pretī. Lai gan, es mēdzu savas bailes norakt. Man tās traucē. Ja parādās bailes par kaut ko, tad tās tiek likvidētas.
Jā, bet mani dažs labs jau sāks uztvert par jukušu, ka man ir tik labs noskaņojums, domājot par Ziemassvetkiem un sniegu, un brīnumiem, ka man vairs nav kam teikt, cik viss ir lieliski, lai arī, cik dauzd darāmā man būt...
Godīgi sakot, man reti interesē citu viedoklis. To uzklausu, lai oponētu. Man patīk tas process - vienmēr piebilst, ko cilvēks nav pamanījis, pateicis,...
|
Posted by: Martins (
mat) Posted at: December 8th, 2007, 11:02 pm
|
|
Bet Tu tāpat zināsi, ka neesi jukusi :)
Turklāt, nekā slikta tur nav. Šādu domāšanu vajag uztvert kā atpūtu, jo tā tāda arī ir. Tu atpūties garīgi domājot par jaukām lietām. Garīgi atpūšoties, būs iespējams arī cīnīties ar citiem darbiem.
Ir vērts uzklausīt zinošus cilvēkus. Kā lai saka, šādu feedbeku ir vērts iegūt no cilvēka, kas orientējas šajā jomā, grāmatā vismaz tikpat labi kā tu. Viņš nepateiks visu, bet tajā pašā laikā Tu dzirdēsi tādas lietas, ko Tu nebūtu pateikusi pati. Cita lieta ir tā, cik bieži var ar šādiem cilvēkiem parunāt.
|
Posted by: bērnības cadeau (
cadeau) Posted at: December 8th, 2007, 11:06 pm
|
|
Bet ir arī tā, ka es pati uz lietām mēdzu skatīties no vairakām šķautnēm. Un izmantošu jebkuru no tām, lai runātu pretī. Izmantojot tieši to pašu informāciju, ko tas otrs cilvēks.
Piekrist ir garlaicīgi. Tam nav jaurades. Nav diskusijas - nav jaunu skatpunktu, atklāsmju, pārdomu.
|
Posted by: Martins (
mat) Posted at: December 8th, 2007, 11:25 pm
|
|
Viens var skatīties no daudziem skatu punktiem, bet ir grūti atrast arvien jaunus skatu punktus. Katra nākamā skatu punkta atrašana prasa lielāku piepūli par iepriekšējo.
Es nezinu vai piekrist ir gairlaicīgi, taču zinu, ka svarīgi ir uzklausīt otru cilvēku. Tikai uzklausot un saprotot šo cilvēku, var veidot šķēlumu, par kuru veidot diskusiju. Katrā ziņā diskusija ir būtisks aspekts. Bet pārrunāšana jau savā ziņā arī ir diskusija.
|
Posted by: bērnības cadeau (
cadeau) Posted at: December 8th, 2007, 11:34 pm
|
|
Vajag tikai gribēt, tad var ieraudzīt visu, ko vajag, un varbūt arī, ko nevajag. Un piepūle, atrast šos jaunos skatpunktus, ir nepieciešama. Kāda jēga no treniņa, ja nav slodzes?
|
Posted by: Martins (
mat) Posted at: December 8th, 2007, 11:42 pm
|
|
Ieraudzīt var daudz. Tikai cik daudz laika tas prasīs. Kā saka, tad mēs mierīgi varētu izdomāt daudzas un dažādas matemātiskās formulas, kas jau ir izdomātas, bet mēs tās pa jaunam nemēģinam atklāt.
Treniņš dod iespēju vienmēr būt gatavam. Tas ir tāpat kā jautāt, kāda jēga no Ķīmijas, ja mēs to reāli neizmantojam. Bet vai tiešām nav nekādas jēgas?
|
Posted by: bērnības cadeau (
cadeau) Posted at: December 8th, 2007, 11:45 pm
|
|
Bet treniņā slodze tiek kāpināta. Un, pat trenējoties, nebūsi gatavs tam, kas ar Tevi notiks!
Visam ir jēga!
|
Posted by: Martins (
mat) Posted at: December 8th, 2007, 11:52 pm
|
|
Visam iespējams ir jēga, taču šo jēgu nav iespējams noteikt. Tauriņš savicina spārnus un otrā pasaules malā notiek dabas katastrofa.
Tā gan nav pareizi apgalvot, ka pat trennējoties nevar būt gatavs lietām, kas notiks. Nevar būt gatavs visām lietām, bet tajā pašā laikā pat netrenējoties vari būt gatavs ļoti daudzām lietām.
|
Posted by: bērnības cadeau (
cadeau) Posted at: December 8th, 2007, 11:59 pm
|
|
Visam ir jēga! Šobrīd neaizstāvēšu savu viedokli.
Ja trennējies, piem., skriet. Muskuļķi ir, bet var nebūt reacijas reālajā draudu situācijā dzīvē. Ja netrennējies, var būt reakcija, bet var nebūt spēka aizskriet...
Ir labas sajūtas un pārliecība, ka viss būs labi. (Tāpēc jau arī man ir vajadzīga veiksme, lai patiešām būtu labi.)
Man tas asociējas ar gumijas lekšanu - es varu sevi iebaidīt un iedrošināt. Tā kā zinu, ka gumijas trūkšanai ir minimāla varbūtība, tad man nav nekāda pamata satraukumam, un es izbaudu lidojumu. Bet tik pat labi, ja es būtu sākusi baidīties, par to, kas tikai nevar notikt (gumija saķerties u.c.), es neizlektu. Tā būtu sevis iebaidīšana. Un rezultātā būtu izpalikušas fantastiskas izjūtas, kas rodas brīvajā kritienā.
Kad pēc kaut kā tiecies, Tu taču visu laiku apzinies, kurā brīdī un kāda iesmesla dēļ Tu vari pakrist un krist, bet tamdēļ Tu neapstājies.
Nezinu. Es patiesībā samulsu par to definejumu - neesmu vēl izdomajusi līdz galam, kas man skaitās bailes un ko tās sevī ietver... Bet negribas Tev piekrist!
Muļķības! Kas Tev tik ļoti traucē sajust to, ka var notikt kaut kas īpašs Tavā dzīvē, kas Tev traucē tam noticēt? Tas aizņēm pavisam nelielu pārdomu laiku. Pat, ja Tev jārēķina (es nezinu, kas cits vēl) ,..., Tu vari sevi apgaismot. Tagad sanāk, ka nonākam līdz ticībai-pārliecībai. Līdz tam, kāds Tev skats uz dzīvi u.tml.
Bet motivācija nebija uz ilgu laiku, tagad pievērsos šai diskusijai! :p