Ir piemērs no dzīves, tas gan nav par cilvēkiem, bet par suņiem, kurus izmanto medībās. To uzdevums ir apriet mežacūku vai kā citādi to turēt uz vietas. Tad tur ir tāda īpašā kategorija, kurus jau dēvē par pašnāvniekiem, jo tie ne no kā nebaidās un ķer šīs te cūkas aiz ausīm un tur kamēr pienāk mednieks. Kamēr pretī ir ne pārāk lielas, tikmēr viss vēl ir puslīdz kārtībā. Bet tai brīdī, kad pretī nāk ritīgi liels meža kuilis, tad varbūtība šādiem suņiem uzķerties uz ilķņiem ir ļoti liela. Bet tie, kas būs nedaudz bailīgi domās par savu pašsaglabāšanos un vienmēr būs gatavi atlekt atpakaļ. Šī ir tā starpība starp absolūtu bezbailību un tādu, kam ir pavisam nedaudz bail.

Viss sākas no iekšējās pārliecības un skata uz dzīves. Es ticu visam un nekam. Es varētu pārdomāt un atrast savu īpašo sajūtu, bet kur es pēc tam to liktu? Turētu sevī, kamēr tā izgaistu, vai mēģinātu atrast kādu, kurai to atdot tālāk.