Ir labas sajūtas un pārliecība, ka viss būs labi. (Tāpēc jau arī man ir vajadzīga veiksme, lai patiešām būtu labi.)

Man tas asociējas ar gumijas lekšanu - es varu sevi iebaidīt un iedrošināt. Tā kā zinu, ka gumijas trūkšanai ir minimāla varbūtība, tad man nav nekāda pamata satraukumam, un es izbaudu lidojumu. Bet tik pat labi, ja es būtu sākusi baidīties, par to, kas tikai nevar notikt (gumija saķerties u.c.), es neizlektu. Tā būtu sevis iebaidīšana. Un rezultātā būtu izpalikušas fantastiskas izjūtas, kas rodas brīvajā kritienā.
Kad pēc kaut kā tiecies, Tu taču visu laiku apzinies, kurā brīdī un kāda iesmesla dēļ Tu vari pakrist un krist, bet tamdēļ Tu neapstājies.

Nezinu. Es patiesībā samulsu par to definejumu - neesmu vēl izdomajusi līdz galam, kas man skaitās bailes un ko tās sevī ietver... Bet negribas Tev piekrist!

Muļķības! Kas Tev tik ļoti traucē sajust to, ka var notikt kaut kas īpašs Tavā dzīvē, kas Tev traucē tam noticēt? Tas aizņēm pavisam nelielu pārdomu laiku. Pat, ja Tev jārēķina (es nezinu, kas cits vēl) ,..., Tu vari sevi apgaismot. Tagad sanāk, ka nonākam līdz ticībai-pārliecībai. Līdz tam, kāds Tev skats uz dzīvi u.tml.

Bet motivācija nebija uz ilgu laiku, tagad pievērsos šai diskusijai! :p