Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Es esmu festivālu izteikts nemīļotājs. Pat tad, ja tur uzstājas sirdij un ausij makten tīkami ārtisti. Šajā sakarā šobrīd izjūtu nelielas ciešanas par Pozīti (šitik čīzīgi to nodēvēja viens no maniem mazmāsīcēniem, neatceros, Līžele vai Agņeška, bet viņām arī "OK" как пишется, так произносится, ej nu sazin) - tur būs kādas 3-4 muzikālās apvienības, pie kurām es drusku mēdzu vīterot, bet saņemties aizbraukt es tik un tā nevaru. Saskaitot plusus / mīnusus, mīnusu tomēr vairāk. Ok, ok, ja tur būtu Nick Cave, tad gan es brauktu un paciestu visu, kas nāktu pār manu galvu. Viņam pieder mana sirds, mūžīgi mūžos, āmen.
Būsim godīgi - lai izturētu festivālus, jābūt konstantā reibonī un paplašinātā apziņas stāvoklī (vielas pēc jūsu izvēles).
Galvenās festivālu problēmas ir:
1) pūlis un burzma ilgāku laika periodu ("ilgāku laika periodu" = tāds, kas pārsniedz vienu vakaru). Šī ir galvenā un lielākā problēma. Rīgas svētku laikā ierasti mani atradīsiet dezertējušu ārpus Rīdziņas, kaut kur koka pavēnī. Koncerti neskaitās, jo vienu vakaru jau var paciest daudz ko, turklāt nebūsim, Bļanniņ, nu radikāli, ir jau ir arī pūļos brīnišķa kopības sajūta! Brīnišķā kopības sajūta parasti nudien ilgst vienu vakaru, jo ir tā labā sajūta, ka varēsi pārnākt savās mājās. Bet, raugi, festivālos tā mīcīšanās un berzēšanās un savas telpas pat ne ierobežosana (ierobežošana notiek katru mīļu dienu, pasperot kāju ārpus dzīvokļa sliekšņa), bet sazipošana. Drīz vien attopies ar svešiem īpatņiem dalot dažādas intīmas detaļas - sākot ar kāsīšiem, beidzot ar ķermeņa fluīdiem un klozetpodiem. Un tā vairākas dienas. Un tāpēc jādzer. Citādi tak to nevar turēt!
2) netīrība. Jā, man ir problēma - man patīk komforts. Bet gulēšana teltīs, kas atrodas cita citai tik tuvu, mazgāšanās dušās, pirms kurām vienmēr ir sajūta, ka drošības pēc jāietinas pārtikas plēvē, lai kaut ko nesaķertu, jau pieminētie klozetpodi utt. Āāāāā, šis viss man izraisa zosādu un nīgrumu. Un jau atkal - pret nīgrumu nākas pastiprināti lietot ze vielas. Nekāda baltrocīte nekad neesmu bijusi, i zivis varu notīrīt un izķidāt, i visādus citādus šmucīgus darbus veikti, tikai pēc tam iedodiet man dušu. Bet braucienos, pārgājienos man ģeldēs, protams, jebkura ūdenstilpne. Teiksiet, festivālos, parasti arī tuvumā ir kas līdzīgs? Jā, ir. Iekrāsojies jau maigi dzeltenā tonī. Vārdu sakot, man allažiņ ir sajūta, ka pēc festivāliem es pārbraukšu mājās ar kādu jaunu mājdzīvnieku, piemēram, Escherichia coli. Visu pasliktina, protams, arī tas, ja Pērkontēvs sadomājis lietainus laikapstākļus. Dubļi, ziniet, nav automātiski Vudstoka. Bet es arī Vudstokā droši vien būtu sēdējusi kā grumpy cat, beigās dzērusi visīti vienītī un gajusi gulēt plkst. vienos.
Šajā sakarā gribēju atzīmēt, ka Komēta bija manai gaumei piemērots mazfests. Lēšu, ka vidēji nebija vairāk par 1500 - 2000 purniņiem. Naktī patīkami varēja aizvizināties mājās ar Knakts Autobusu par visiem zināmiem 1,15 ērikiem, tad vēl plkst. 04:00 paspēt ieiet Rajona nakts bodē, lai nopirktu brokastu tiesu. Vai nav jauki, ko?
Rindu festivālā prakiski nebija, pūcīte zvirbulim kājas nenomina, atmosfēra ļoti ģimeniska. Visur radi, draugi, paziņas - lielākā pūlī viņi vienkārši nebūtu ieraugāmi, kur nu vēl runājami. Satiku tikai vienu veco brūtgānu, kur ienaids, kam rimt, nekad nav bijis - bučas uz vaigiem, jauki patērzējām, jauki padzērām dzērienus. Mēļo, ka lekcija bija laba (pai, pai, Blanniņ).
Gadījās arī tā, ka brīdī, kad stūķēju mutē kaut kādu vegāno burgeru, kas, jāatzīst, nebija sūdīgs, pienāca klāt persona un jautāja: "Tu esi Bļanna, vai ne? Bļanna Baklažanna?" Noriju kumosu un pamāju ar galvu, ka esmu gan, jā. Viņš priekšā nestādījās, šī cilvēka nosaukumu es ieguvu drusku vēlāk. Viņš esot dzirdējis vairākas manas lekcijas, ieskaitot šo te, Komētā. Viņš arī esot antrop., tikai no pretējās akadēmiskās nometnes. Tā nu viņš piedāvājās izrādīt cietoksni un drusku par to pastāstīt, par ko es biju visai pateicīga, jo nebiju izpildījusi informatīvo mājasdarbu. Stundas gāja, un attapos es, ka jaunēklis ir drusku "piešmugulējies" mums klāt. Man liekas, viņš gribēja drusku draudzēties, jo pēc cietokšņa apskates, viņa sejā atpazinu nelielu vilšanās izteiksmi, kad es apvienojos ar saviem radiem, draugiem, paziņām un vispār nekādā veidā nebiju ieinteresēta izstaigāt cietoksni vēlreiz, šoreiz pa tumsu.
Es ceru, ka Komēta nāks arī pēc gada. Es pat pieciestu, ja tur būtu paredzētie 3000 tūkstoši īpatņu. Bet vairāk gan, lūdzu, nē.

Kaut kā mēs tur vakar vīnu tā drusku pavairāk iemalkojām. "Opā, ir jau plkst. 11:00, rīt darbi", es vienu brīdi attapos. Bet K. no vīna kambara, aizrautīgi cilādams krājumus, tik pabļauj: "Nu, es paņemšu tagad vienu tādu interesantāku, krēmīgs un smaržo pēc ķimenēm!" Un smaidīgs nāk un lej jau glāzēs. Trešais vīns, sarunas, ze saturīgās, dzirkstī. Nākamās dienas darbi liekas tāli, kā jau tas vasarā ierasti notiek.
Dzīve tāda laba, vai ziniet.

Es nojaušu, ka nekāda veida krokši neiztur īstenu fashion nazzi pārbaudi, bet es, lūk, pirms pāris dienām iegādāju savus Pirmos Īstos Krokšus Mūžā un, raugi, tie izskatās akurāti šādi. Pirkšanas - pārdošanas attiecībās ar pārdevēju gan ieviesās zināma nesakritība par to, vai vajag šos gumijas apavus vēl kā rotāt. Viņai likās, ka būtu vairāk nekā vienkārši kūl, ja tiktu piesprausta pelēka (balta?) paliela bante priekšā vai uztupināts kāds ķiņķēziņš. Ēmmm, nu nē... es visādi kratīju galvu un teicu, ka man, lūdzams, pēc iespējas ko neitrālāku, tb, nekādas ekstras.

Nu, labi, man vispār neliekas, ka tie būtu kā īpaši neglīti. Būšu drosmīga un pat apgalvošu, ka, manuprāt, tīri tā nekas. Bet tas viss nieki, jo komforts ūber alles, ka es jums saku. Ērti, ja. Nudien.

Mēs ar biedriem šodien pabijām uz izglītības komisijas kopsēdi, kur tika prezentēti divi pētījumi saistībā ar bērnu, jauniešu dzimumaudzināšanu: 1) par drošu internetu bērniem; 2) par vecāku viedokli dzimumaudzinšanā. Pētījumi bija pierādījumos balstīti, zinātnieki kompetenti, ka vienu brīdi pat sāka likties, ka būs 'garlaicīgi normāli'.
Bet tad, protams, mūs sāka priecēt pāris deputāti, kuriem bija, ko teikt, jo viņiem ir a) bērni (to es uzreiz sapratu, ka jebkurš arguments ir jāsāk ar izklāstu par to, cik katram ir bērnu. Man tur nebūtu variantu, esmu hopelessly childless); b) ir personiskā pieredze un trīskārši labi, ja arī ir c) pareizā ticība.
Mani īpaši priecēja Rībenas kundze, kurai cienījamas pētnieces ir vien "mīļas meitenes" bez vajadzīgas pieredzes, kas viņai, protams, piemīt. Spridzināja spirdzināja arī deputāts V.Kalnozols (jā, jā, tas, kurš sievu sit utt., bet tas jau tāds nieks), kura viedokli, komentāru es gribētu jums īsumā pārstāstīt, jo centos maksimāli daudz tvert un pierakstīt šīs apbrīnojamās pērles:
“Mazāk popularizēsim seksa jautājumu, vairāk runāsim par bērnu un par ģimeni! Jārunā, ka bērns nav tikai seksa blakus produkts. Bērns ir svēts, bērns ir atbildība. Nav jārunā par seksu, bet – ģimeni. Ģimene nav veids, kā padarīt seksu legālu, ģimene ir atbildība. [..] Mīlestība ir psihiski slims stāvoklis.”
Karlsona kungs no Asociācijas “Ģimene” bija satraukts, ka nav zināms, kāds ir šīs dzimumaudzināšanas saturs jeb kas tajā dzimumaudzināšanā tiek iekļauts. Un, ja vecāki, kas piedalījās pētījumā par dzimumaudzināšanu (kur lielākā daļa vecāku piekrīt, ka dzimumaudzināšanai ir jābūt arī skolās), būtu zinājuši, par kādu tieši dzimumaudzināšanu ir runa, proti, par tās saturu, tad, iespējams, pētījuma rezultāti būtu pavisam citādāki. Viņu arī ļoti satrauca, ka dzimumaudzināšana pārāk koncentrējoties uz dzimumdzīvi, turklāt visdažādāko “hetero-, homo-, anālo, orālo”.
Pārstāve no Latvijas Kristīgo skolotāju asociācijas īsumā komentēja pētījumus šādi: “Jūs pētījāt maznozīmīgus jautājumus”. Šāds komentārs izskanēja, jo viņa kā kristiete, kas iestājas par atturēšanos no dzimumattiecībām līdz kāzām, uzskata, ka kristīgie vecāku viedoklis nav pārstāvēts šajā pētījumā. Tajā pašā laikā viņa bija satraukusies, ka precēti pāri ļoti ilgi nerada bērnus, tad attopoties 40 gadu vecumā, kad jau ir par vēlu un tad iet veikt mākslīgo apaugļošanu. Trakums kaut kāds!
Raivis Dzintars bija pavisam lakonisks. Viņš tikai uzsvēra, ka viņam ir tiešāka pieredze, tāpēc arī runāja no savas pieredzes.

Izrauj, sakapā mazos gabaliņos to sūda, bļa, sirdi.

Nastavševs, jā.

Un vēl es tikai gribēju pateikt, ka vēstures romānu sērija "Mēs. Latvija, XX gadsimts", manuprāt, ir viens no skaistākajiem pēdējā laika notikumiem latviešu literatūrā.

Pārrados no Mazpilsētas ar darba tulznām, nosvilušu un sūrstošu muguru un laimi sejā. Laiks tur rit lēnāk. Apkārt vējš bērzos, dzeguzes un miers. Viss zied un smaržo, un tiecas dzīvot. Turklāt it visam, ko dari dārzā, ir jēga, vai tā ir rakšana, stādīšana, naglošana, skaldīšana, pļaušana un pat, jā, ziepju šķīdināšana lapušu nāvei. Tas nav tikai par 'šeit un tagad', bet arī par to, ka tas ir īsti. Tās tulznas uz rokām ir īstas.
Un diendusa liekas nevis kā izlaidība, bet pilnīgi loģiska dienas sastāvdaļa, kas iekļaujas laika un darbu ritumā. Pasaule tur, ārpusē, uz brīdi vairs neeksistē. Dārzs, darbi, dzīvība un grāmata. Atgriešanās Rīgā šovakar šķiet jo īpaši nežēlīga. Iespējams, fakts, ka aizmirsu Mazpilsētas mājā savu telefonu, kas arī mans vienīgais modinātājs, noklusēti pasaka ļoti daudz. Sadzeršos uz nakti tējas cerībā, ka pieriesušais pūslis mani uzmodinās kādu stundu pēc gaiļiem.

UPD. Pamodos ļoti laicīgi, plkst. 05:15

Es ilgi valbīju acis un smadzenes, lai saprastu, vai tas ir joks vai tas viss nopietni. Laikam nopietni.

"Piknika koks - jauns koncepts kopā būšanai.
Sievietes roku darbs, radīts no priedes vai egles koka, apstrādāts ar dabīgiem materiāliem, uzsverot koka unikālo struktūru."

Cena: 80 eur

Koka aksesuāri

Vecais labais stāsts, ka pētījumus visi grib, pasaka, lai nosaucam savu summu, pēc tam uztaisa lielas, lielas acis un saka, ka wowow, no jūsu prasītās summas mēs jums varam maksāt 1/5 daļu. Ēmmm... nu jā.

Mani dārgie draudziņi!

Šodien ir tāda darba duna, ka gandrīz neattapu atrast brīdi pusdienām. Uzskatīsim, ka šobrīd ir manas pusdienas.
Tātad pusdienu pauzē izstāstīšu jums sava rīta cirslību. Bija tā.
Miegs naktī bija labs, bet modinātāja zvans plkst. 06:00 mani tomēr drusku sagrāva. Vēl brīdi centos pagarināt mirkli "pirms", pagriežot abu spilvenu aukstās puses (hello, brothers and sisters!). Kad spilvenu siltums vairs nebija izbēgams un arī pūslis jau kādu pusstundu bija kliedzis par savu brieduma pakāpi, saņēmu visus savus spēkus un izvēlu tūļīgo un stīvo augumu no mīkstajiem palagiem. Nodevu miegainu sveicienu saulei un žagatai, kas laidās no ābeļzara uz tuvējo stalto egli, un lēnīgi vilkos uz vannasistabu, kur turpmākās minūtes divdesmit veicu miesas augšāmcelšanās rituālus. Soli pa solim, kustību pa kustībai nodevos sociālā paskata tjūningam. Kā vienmēr, pēdējā brīdī, kad jau jāskrien laukā no mājas, meklēju, ko tad vispār vilkt mugurā. Uzvelku kleitu, rūtaino, saprazdama, ka šodien nebūs un, iespējams, izdarīdama pāragru spriedumu par šīs nepilnas četras reizes vilktās kleitas īsto piederību veikalam "Otrā elpa", nevis uz mana auguma. Ātrumā lemju par labu svārkiem un krekliņam, pilnīgi parastam. Ātri, ātri, vēl pēdējais smaržu pieskāriens kaklam, mētelītis mugurā un esmu gatava laimē diet doties Kalpot. Gaismas slēdži, slēdzene, pakāpieni un priekšā jau smaržīgais un ziedošais Rajons. Esmu gājusi jau kādas minūtes trīs, kad pēkšņi mani pārņem sajūta, ka kaut kas ir aizmirsts, ka kaut kas nav pareizi. Gludeklis? Vai tomēr gaisma vannasistabā, kā tas ir gadījies jau iepriekš? Un tad pār mani lija apskaidrība. Man kaut kā trūka. Svārki, dāmas un kungi. Tas, kā man trūka, bija svārki. Esmu uzvilkusi mēteli virs krekliņa un melnām zeķbiksēm. Aptverdama situāciju, sāku smieties balsī, griezos uz papēža riņķī un steidzu apjost brunčus.