Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Absurdi vai varbūt skumji, cik ļoti nākas sevi pārvarēt un piespiest, lai pasniegtu roku un palīdzētu piecelties uz ielas lietū pakritušam onkulītim tik tāpēc, ka viņš nedaudz dvako pēc urīna. Viņš noteikti nebija cilvēks bez konkrētas dzīves vietas, bet smakas vienmēr atbaida.
No ātrās palīdzības atteicās, lai gan šķita ļoti sasities. Nosēdināju turpat, pieturā, ar lietussargu virs galvas, pret kājām atstutējot viņa supernetto maisiņu, kurā nekā daudz nebija. Uz jautājumu, vai mājas tālu un vai nevajag, kā palīdzēt, īsti neatbildēja vai arī es nesapratu - runa bija stipri lauzīta un saklemmējusies.
Ja es ticētu Dieviņam vai vismaz planētu novietojumiem, tas noteikti būtu trāpīgs atgādinājums no augšas par to, ka citiem klājas grūtāk. Bet, tā kā neticu nekam no iepriekš minētā, manā blociņā tas arvien ierakstās kā "nejaušība" vai "atkārtota nebijušu sajūtu restaurācija".

Ceru, ka tiks mājās.

Visu laiku prātoju, diez, kas un kā notiek Nastavševa galvā. Neatbildams un arī lieks jautājums, protams, jo tur notiek kas svēts - vismaz man tā šķiet. Svēts, jo tur nemitīgi kas dzimst un kas mirst, turklāt ar vērienu.
Hermanis, šķiet, strādā vairāk ar prātu, Nastavševs ir ... dzīvnieciskāks? Viņš spēlējas ar instinktiem, ar primitīvo mūsos. Sajūta, ka viņš izrok to melnāko no dvēseles n-tajiem aizkambariem un tad tā liegi, maigi un mirklīgi liek uzzibsnīt kaut kam trauslam un gaišam.
"Asins kāzas" noteikti ir viens no vērienīgākajiem un skaistākajiem iestudējumiem, ko pēdējā laikā (un varbūt pat vispār) ir nācies redzēt. Brīžiem man bija pāris iebildumi pret atsevišķiem aktierdarbiem, bet tas absolūti izlīdzinājās uz kopējā fona, lai gan vārds "fons" ir teju noziedzīgs šajā kontekstā. Šī izrāde ir mākslas darbs visās tās izpausmēs, tai skaitā mūzikā:

Vladislavs Nastavševs un Toms Auniņš - Mosties, Līgava

Ejiet, grābiet, skatiet.

Kāds te nupat vienā no daudzajām mazajām komunikācijas istabiņām pieminēja saprašanās kultūru ar norādi uz tās iztrūkumu - i ciba, i irlā. Вот сижу и думаю es par šo jau piekto savu bezmiega nakti. Tie īssavienojumi, man domāt, rodas no a)neprasmes rakstīt, stāstīt (lasīt: skaidri izklāstīt domu bez liekas viņķelēšanas un izmargojumiemu un tā lai nav čerez žopu (un, nē, tas nenozīmē automātiski pāreju uz sausu tekstu), bet vairāk gan laikam no b) neprasmes (ie)klausīties un lasīt (steiga, negribēšana, bailes no pozīciju zaudēšanas utt.) un noteikti neaizmirsīsim un par zemu nenovērtēsim c)arogances, neiecietības un paštaisnuma spēku.

Man bija ļoti buržuāzisks vakars. Tātad es šodien macījos spēlēt golfu. Es, protams, jau pirms tam zināju, ka tas ir daudz grūtāk, nekā izskatās. Bumbiņa drusku lidoja gan (apmēram katru ceturto sitienu; varbūt). Ja turpmākās pāris nedēļas uzsistu ik dienas pa pāris simtiem, gan jau progress būtu :)) Bet vispār. Un, jā, es to pateikšu skaļi. Golfs (atškirībā no hokeja, manas pirmās mīlestības mūžā) nekad nevarētu būt mans sports. Man, goda vārds, traucēja krūtis. Satvēriens, vēziens un sitiens ir pilnīgi citādāks nekā hoķim, un šeitan viņas abas drusku par daudz bija manu roku ceļā, jo sevišķi uz tālajiem sitieniem. Es esmu par pupainu golfam!!!!
Vēl es pabiju daudzinātajā Rocket Bean Roastery jebšu tiem, kas nevar atcerēties visu to penteri (es, piemēram, nevaru) - vienkārši Grauzdētavā. Es gribētu cīši jo cīši paspiest roku interjera dizainerim - man pilnīgi nokaitināja tas, cik ļoti tur viss gaumīgi un pārdomāts, un skaisti, tāds rusty ar glances piesitienu tieši vietā. Laba kafija, super duper aperol spritz, gards ēdiens, no kura sanāk lielisks instagramm food porn (padoms visiem šādu izdarību cienītājiem) un, protams, paliek tukšs vēders. (Jā, man tomēr ir iebildumi pret tām mazmazītiņām porcijām ar pāris mērču triepieniem pār šķīvja maliņu, apzinoties, ka es acīmredzami neko nesaprotu no estētiskā baudījuma un elitārisma kā tāda, jo aizliegums golfa laukumā polo krekliņa vietā nēsāt t-kreklu (uz iesācējiem neattiecas), jo tādējādi tiek pazudināta sporta etiķete un nojāta diena visiem pusmūža kungiem sniegbaltajās sporta zeķēs, manām acīm ir tomēr sasodīti nepārliecinoša.)
Arlabunakti, dārgie draudziņi!

Sagūlušas biezas bezmiega naktis.

Šeit nekas jauns, it kā viss zināms, bet lieku reizi trāpīgs (un sāpīgs?) atgādinājums man, tev, mums visiem par to, cik grūti ir pārraut spoguļošanās ķēdi.

Atliek nebūt mājās četras dienas, kad mazais zirneklīc jau iekārtojis sev māju uz vienas no sienām un mazs mazītiņš kukainīc ar garu snīpīti rāpo pa manu laptopu. Viņš apvēlās uz muguriņas, bet es uzstutēju viņu atpakaļ uz kājām. Lai rāpo vien savās darīšanās. Man vietas pietiek.
Par kodēm pat neizteikšos, tās šeit bezkaunīgi mājo arī manā klātbūtnē.

Tās krustabas bija awesome! Tik gaišs un sirsnīgs, un jautrs pasākums! Mazais vaininieks krustabu galvenās ceremonijas brīdī klēpī cieši un saldi aizmiga. Nepamodās pat, kad blakus skanēja dūdas, tika iesvētīts ar ūdeni un kad metām trīs reizes viņu gaisā, saucot jauniegūtajā vārdā.
Viņš ieguva sešas dižkūmas un divus dižkūmus :) Būs bagāts vīrs!

Kad mājās ir tikai kukurūzas pārslas, bez piena, bet ēst gribas.

UPD. Apēdu. Tagad mājās nav pat to.

Nopirku baltu kleitu, ibio. Uz tām krustabām, ja. Es un balts? Es pat nesaprotu, kā lai uzvedas tik balts. Sēdēt tak nekur nevar. Nē, nu, mēļo, ka izskatās labi, bet pēdējo reizi es baltu gan jau vilku tādā vecumā, kad kājās āva tās pusgarās zeķītes ar bumbulīšiem, zandalītes un mēģināja sēdēt mierīgi un nedīdīties un vispār arī tos celīšus, kā meitenītei pieklājas, turēt cīši kopā.

Dārgie draudziņi!

Pamētājiet, lūdzams, idejas, ko dāvāt brašam 1 gadu vecam jaunēklim uz krustabām (kas ir tajā pašā dienā, kad viņa dzimšanas diena)? Dāvanai jābūt kopīgai no 6 topošajiem krustvecākiem.