Ai, bērnība, bērnība, bērnība

« previous entry | next entry »
Maijs. 8., 2017 | 04:51 pm

Es diezgan bieži nožēloju, ka esmu iesaistījusies kādā virtuālā diskusijā, jo lielākoties tās izrādās neauglīgākas un matu skaldošākas, nekā sākumā ir šķitis. Bet vispār es mācos un labojos - to daru arvien retāk.
Nupat tviterī bija viena no tādām. Tiek iztirzāts gadījums (nav zināms, vai reāls vai hipotētisks, bet tas arī nav svarīgi), kad sirsnīgai ģimenei ir atteikta adopcija, kā nepietiekamu iemeslu norādot, ka ģimene dzīvo vienistabas dzīvoklī un tādējādi bērnam netikšot nodrošināta privātā telpa.
Skaidrs, ka viedokļi dalās uz pusēm - vieni saka, ka tas nav pietiekams iemesls, otri, ka ir gan. Sak, vienistabas dzīvoklis tomēr neliecinot par spēju uzturēt bērnu un ka atbildīgās instances rīkojušās pareizi, jo saspiesties jau varot vienistabas dzīvoklī, bet kur privātums? Un, paplašinot raižu spektru, vai vienistabas dzīvoklis tomēr neliecina par pārāk mazu rocību kopumā? Pretējā puse (kurai piekrītu) saka - paga, paga, ja izvēle tik tiešām ir balstīta vien tajā apstāklī, ka ģimene nav pati turīgākā un dzīvo vien vienistabas dzīvoklī, tā vietā atstājot mazo cilvēkbērnu augšanai bērnu namā, tad kaut kas nav kārtībā ar Lielo Vērtību Sistēmu. Turklāt abas puses visticamāk vēl bērnam to labāko. Un tomēr: bērnu nams vs vienistabas dzīvoklis? Ja LV bērnunama bērni vēl būtu uz izķeršanu ka karsti pīrādziņi, tad es nedaudz saprastu. Un galu galā - cik daudz ir ģimenē augušu bērnu, kuriem NAV bijusi katram sava istaba? (Kautri paceļu rociņu)
Bet jautājums patiesībā daudz plašāks. Šais dienās tieši par to sanāca tērzēt. Jautājums ir par iedomātiem nepieciešamajiem priekšnosacījumiem, lai radītu vai neradītu bērnus. Vai man būtu cieši jāiet uz to, ka no sākuma varu atļauties iegādāties (vai kaut vai īrēt) trīsistabu dzīvokli ar lodžiju, lai vispār apsvērtu domu par bērnu? Nav šaubu, ka man ir jāsaprot, vai spēšu paēdināt, apģērbt, kārtīgi izskolot, vakarā pasakas un stāstus izlasīt, sapīt bizes no rītiem utt. Bet vai tiešām bērnus tagad drīkst, vajag radīt tikai tad, ja zinu, ka varēšu sūtīt uz privātstundām franču valodā? Man ir milzīga pretestība pret šo (snobismu). Tas ir lieliski, ja var sūtīt Ž.Verna skoliņā un ierīkot katram bērnam savu istabu un vest brīvdienās uz Karību salām gūt jaunus iespaidus. Un tomēr man šķiet, ka ir ok arī, ja to nevar - vismaz pagaidām LV var izaudzināt labu, gudru, domājošu cilvēku arī bez tā visa. Un, ja kāds saka, ka viņam būs trauma, kas jāārstē ar smilšu terapijām, no tā, ka nebija bērnībā privātās telpas, es jums varu pateikt, ka tikpat labi pēc 30 gadiem psihoterapeita krēslā sēdēs arī tas, kurš brauca uz Karībām kapteiņa Nemo zemūdenē.

Link | piemet pagali! | Add to Memories


Comments {25}

Krāšņais Kurvjziedis

(bez virsraksta)

from: [info]krii
date: Maijs. 8., 2017 - 04:54 pm
Link

Jā, lūk.

Atbildēt


Avtonoms

(bez virsraksta)

from: [info]junona
date: Maijs. 8., 2017 - 04:58 pm
Link

Aha. Nu es, protams, esmu pamatīgi traumēts - līdz 6 gadu vecumam dzīvoju vienā komunālajā istabā ar saviem vecākiem un māsu.

Atbildēt | Diskusija


Bļanna Baklažanna

(bez virsraksta)

from: [info]bljanna
date: Maijs. 8., 2017 - 05:01 pm
Link

:) Mēs sākumā arī četratā vienā istabā. Un tad es ar māsu kopā līdz pat pieaugšanai. To droši vien var redzēt manā sejā :D

Atbildēt | Iepriekšējais | Diskusija


Snorke

(bez virsraksta)

from: [info]snorke
date: Maijs. 8., 2017 - 05:07 pm
Link

es arii lidizgi, bet man tas tomer izteikti nepatika, nu ta ka sagadaja cieshanas un jasaka vel tagad loti nepatik ar kaadu dalit telpu

Atbildēt | Iepriekšējais | Diskusija


Krāšņais Kurvjziedis

(bez virsraksta)

from: [info]krii
date: Maijs. 8., 2017 - 05:12 pm
Link

man arī savas istabas trūkums (līdz 20+ gadu vecumam) sagādāja ciešanas. Tomēr tā izrādījusies viena no visvieglāk kompensējamajām bērnības traumām.:)
( Un, kā zināms, bērnība bez traumām visppār par laimi nav iespējama, jo, ja tāda būtu, tā padarītu indivīdu pilnībā nespējīgu uzsākt ārkārtīgi traumatisko pieaugušā dzīvi.)

Atbildēt | Iepriekšējais


+++

(bez virsraksta)

from: [info]zefiirs
date: Maijs. 8., 2017 - 05:13 pm
Link

man tas pats, mūžīgi bija strīdi par istabas dalīšanu. tomēr domāju, ka lielākā daļa problēmu nāca no audzināšanas, nevis tīri telpas ierobežojumiem. bet joprojām kaitina dažādas lietas kas rodas no telpas dalīšanas. kopmītnes vispār liekas ļaunākais murgs :D paldies dievam, nav nācies tādās dzīvot

Atbildēt | Iepriekšējais


zimbabve

(bez virsraksta)

from: [info]zimbabve
date: Maijs. 8., 2017 - 05:25 pm
Link

3 māsas vienā istabā :D
Nepatīkami, laikam vajadzēja doties uz bērnunamu pašai, tad tik būtu dzīve!

Atbildēt | Iepriekšējais


lavendera

(bez virsraksta)

from: [info]lavendera
date: Maijs. 9., 2017 - 07:54 am
Link

jūzerpikčerī?

Atbildēt | Iepriekšējais


(bez virsraksta)

from: [info]solipse
date: Maijs. 9., 2017 - 11:48 am
Link

arī mēs, ar vecākiem un brāli:) un ar brāli vienā līdz pat pieaugšanai;)

Atbildēt | Iepriekšējais


Snorke

(bez virsraksta)

from: [info]snorke
date: Maijs. 8., 2017 - 05:04 pm
Link

veel jau taas lietas meedz drusku mainities gan uz vienu, gan otru pusi: kad biju stavokli, tad visi taureeja, ka bernam nebus ko eest :-) bet taa principaa uzskatu, ka savu istabu bernam vajag un zinamus lidzeklus arii, vecaku lomas spozums un posts

Atbildēt | Diskusija


Bļanna Baklažanna

(bez virsraksta)

from: [info]bljanna
date: Maijs. 8., 2017 - 05:06 pm
Link

Šeit svarīgi neieslīgt galējībās - imho, ir ļooot labi, ja katram ir sava istaba, bet tas nav izšķirošs moments labai bērnībai utt.

Atbildēt | Iepriekšējais | Diskusija


Snorke

(bez virsraksta)

from: [info]snorke
date: Maijs. 8., 2017 - 05:09 pm
Link

es domaju cilveki ir dazadi: ir tadi, akm savu telpu reali vajag un ir tadi, kas tapat vinu neizmantos - kuriem vajag nepartrauktu komunikaciju

Atbildēt | Iepriekšējais | Diskusija


Krāšņais Kurvjziedis

(bez virsraksta)

from: [info]krii
date: Maijs. 8., 2017 - 05:13 pm
Link

... un bērniem mēs pirmām kārtām gribam dot to, ko mums pašiem (nevis viņiem) vajag, resp., kompensējam ar viņiem savas traumas.

Atbildēt | Iepriekšējais | Diskusija


Snorke

(bez virsraksta)

from: [info]snorke
date: Maijs. 8., 2017 - 05:16 pm
Link

sito es siiki esmu izgajusi ar antonio - mes dodam to, kas mums pasiem pietrucis =lidz ar to liekas, ka viniem to vajag - bet viniem parasti vajag pilnigi ko citu

Atbildēt | Iepriekšējais


Krāšņais Kurvjziedis

(bez virsraksta)

from: [info]krii
date: Maijs. 8., 2017 - 05:07 pm
Link

Savu poniju un istabu ponijam arī bērnam vajag, tomēr pieredze rāda, ka ne tikai izdzīvot, bet kaut ko sasniegt spēj arī daudz skarbākos apstākļos augušie.

Atbildēt | Iepriekšējais | Diskusija


Snorke

(bez virsraksta)

from: [info]snorke
date: Maijs. 8., 2017 - 05:10 pm
Link

nujaa, izdziivot un sasniegt!

Atbildēt | Iepriekšējais | Diskusija


Bļanna Baklažanna

(bez virsraksta)

from: [info]bljanna
date: Maijs. 8., 2017 - 05:34 pm
Link

Es, piem., galīgi nerunāju par izdzīvošanu, bet par to, ka nav viena kritērija (piem., privātās telpas plašums), lai bērnību dēvētu par labu vai pat laimīgu. Tas viss ir daudz kompleksāk.

Atbildēt | Iepriekšējais | Diskusija


Snorke

(bez virsraksta)

from: [info]snorke
date: Maijs. 8., 2017 - 06:05 pm
Link

tas gan neapstridams fakts !

Atbildēt | Iepriekšējais


austra

(bez virsraksta)

from: [info]au
date: Maijs. 8., 2017 - 05:27 pm
Link

Bet cik milzīgiem tad jābūt dzīvokļiem ģimenēm, kuras gribētu trīs bērnus? Vai četrus?

Atbildēt | Iepriekšējais


banderlogs

(bez virsraksta)

from: [info]banderlogs
date: Maijs. 8., 2017 - 05:34 pm
Link

es līdz plus/mīnus 12 gadu vecumam arī dzīvoju kopā vienā istabā ar savām māsām un nekādu traumu nejūtos piedzīvojusi. tiesa, tagad, dzīvojot kopā ar trim dzīvokļa biedriem, es gan lecu laukā no biksēm par visādiem sīkumiem. tā ka lielā mērā tas var būt atkarīgs no katra indivīda, savas istabas trūkums vēl a priori nenovedīs pie liela diskomforta.

Atbildēt


Heda

(bez virsraksta)

from: [info]heda
date: Maijs. 8., 2017 - 08:10 pm
Link

Līdz bērna 7-9 gadiem telpu jautājumā vairāk ir runa par vecāku, ne bērnu ērtībām. Ja vecākam vajag vienatni bateriju uzlādēšanai, tad šaurībā harmoniska kopdzīve grūti sasniedzama. Bet bērni viegli piemērojas dažādiem apstākļiem un necieš, tāpat kā Pepija necieta no vasaras raibumiem.

Atbildēt | Diskusija


Božena Chodunska

(bez virsraksta)

from: [info]bozena
date: Maijs. 8., 2017 - 09:27 pm
Link

Tas gan. Cik tad ir to mazo bērnu, kuri grib iet savā privātajā telpā? Viņi drīzāk par visu vari grib līst pie vecākiem kaut pa durvjapakšu.
Lielāki jau gan grib savu istabu.

Atbildēt | Iepriekšējais


princese uz zirņa

(bez virsraksta)

from: [info]grao
date: Maijs. 8., 2017 - 09:56 pm
Link

Jocīgi. Manā bāriņtiesā teica, ka svarīgi lai būtu kur gultiņu nolikt un bērna lietas,nav obligāti sava istaba. Turklāt dzīvokli var sagādāt lielāku, bērnam augot.

It kā sēdēt psihoterapeita krēslā būtu kaut kas tik ļoti briesmīgs un nenovēlams. Iedomājies, varbūt manam potenciālajam bērnam būs dzīvē jāsēž ne tikai psihoterapeita krēslā, bet arī zobārsta! Un pat uz fizioterapeita kušetes jāpaguļ! Šausmas!

Atbildēt | Diskusija


Bļanna Baklažanna

(bez virsraksta)

from: [info]bljanna
date: Maijs. 8., 2017 - 09:59 pm
Link

Tikpat labi postā minētais ir imaginārs gadījums (un bāriņtiesas darbinieki arī dažādi) - man vienkārši piedūra diskusijas virziens.

Atbildēt | Iepriekšējais


pelnufeja

(bez virsraksta)

from: [info]pelnufeja
date: Maijs. 9., 2017 - 12:59 am
Link

Es vispār jūtos diezgan traumēta tādēļ, ka līdz kādiem 16 gadiem dzīvoju vienā istabā ar māti, un man arī joprojām diez ko nepatīk kopdzīve ar citiem cilvēkiem un es slikti panesu ilgstošu vienatnes trūkumu, tomēr es esmu visai pārliecināta, ka pašā saknē problēma nav bijusi saistīta galvenokārt ar fiziskās telpas trūkumu, bet gan ar to, ka mana ģimene principā nerespektēja robežas un neuztvēra mani kā autonomu būtni, t.i. es domāju, ka, ja tur nebūtu bijis viss emocionāli neveselīgais fons, es droši vien tāpat tolaik būtu bijusi bēdīga par to, ka man nav savas telpas, tomēr es to neizjustu kā kaut ko šausmīgu, kas ir atstājis tālejošas sekas.

Un es arī jau pieaugušā vecumā esmu redzējusi situācijas, kad materiāli diezgan sarežģītos apstākļos tiek audzināti bērni; un bērnu un vecāku interakcija no malas izskatās ļoti veselīga, un bērni neliekas šausmīgi traumēti tikai tāpēc, ka viņiem nav kaut kādu lietu, kuras ir viņu vienaudžiem.

Bet kopumā es laikam drīzāk sliecos piekrist domai, ka cilvēkiem vajadzētu sev nopietni pajautāt, kāpēc viņi vēlas audzināt bērnus un vai viņi to spēs, un "man bērni patīk" var arī nebūt pietiekams pamatojums. Tomēr tas, vai spēs audzināt, ir atkarīgs no plaša apstākļu kopuma, un materiālie aspekti, kaut arī būtiski, noteikti nav paši svarīgākie.

Atbildēt