Ai, bērnība, bērnība, bērnība
« previous entry | next entry »
Maijs. 8., 2017 | 04:51 pm
Es diezgan bieži nožēloju, ka esmu iesaistījusies kādā virtuālā diskusijā, jo lielākoties tās izrādās neauglīgākas un matu skaldošākas, nekā sākumā ir šķitis. Bet vispār es mācos un labojos - to daru arvien retāk.
Nupat tviterī bija viena no tādām. Tiek iztirzāts gadījums (nav zināms, vai reāls vai hipotētisks, bet tas arī nav svarīgi), kad sirsnīgai ģimenei ir atteikta adopcija, kā nepietiekamu iemeslu norādot, ka ģimene dzīvo vienistabas dzīvoklī un tādējādi bērnam netikšot nodrošināta privātā telpa.
Skaidrs, ka viedokļi dalās uz pusēm - vieni saka, ka tas nav pietiekams iemesls, otri, ka ir gan. Sak, vienistabas dzīvoklis tomēr neliecinot par spēju uzturēt bērnu un ka atbildīgās instances rīkojušās pareizi, jo saspiesties jau varot vienistabas dzīvoklī, bet kur privātums? Un, paplašinot raižu spektru, vai vienistabas dzīvoklis tomēr neliecina par pārāk mazu rocību kopumā? Pretējā puse (kurai piekrītu) saka - paga, paga, ja izvēle tik tiešām ir balstīta vien tajā apstāklī, ka ģimene nav pati turīgākā un dzīvo vien vienistabas dzīvoklī, tā vietā atstājot mazo cilvēkbērnu augšanai bērnu namā, tad kaut kas nav kārtībā ar Lielo Vērtību Sistēmu. Turklāt abas puses visticamāk vēl bērnam to labāko. Un tomēr: bērnu nams vs vienistabas dzīvoklis? Ja LV bērnunama bērni vēl būtu uz izķeršanu ka karsti pīrādziņi, tad es nedaudz saprastu. Un galu galā - cik daudz ir ģimenē augušu bērnu, kuriem NAV bijusi katram sava istaba? (Kautri paceļu rociņu)
Bet jautājums patiesībā daudz plašāks. Šais dienās tieši par to sanāca tērzēt. Jautājums ir par iedomātiem nepieciešamajiem priekšnosacījumiem, lai radītu vai neradītu bērnus. Vai man būtu cieši jāiet uz to, ka no sākuma varu atļauties iegādāties (vai kaut vai īrēt) trīsistabu dzīvokli ar lodžiju, lai vispār apsvērtu domu par bērnu? Nav šaubu, ka man ir jāsaprot, vai spēšu paēdināt, apģērbt, kārtīgi izskolot, vakarā pasakas un stāstus izlasīt, sapīt bizes no rītiem utt. Bet vai tiešām bērnus tagad drīkst, vajag radīt tikai tad, ja zinu, ka varēšu sūtīt uz privātstundām franču valodā? Man ir milzīga pretestība pret šo (snobismu). Tas ir lieliski, ja var sūtīt Ž.Verna skoliņā un ierīkot katram bērnam savu istabu un vest brīvdienās uz Karību salām gūt jaunus iespaidus. Un tomēr man šķiet, ka ir ok arī, ja to nevar - vismaz pagaidām LV var izaudzināt labu, gudru, domājošu cilvēku arī bez tā visa. Un, ja kāds saka, ka viņam būs trauma, kas jāārstē ar smilšu terapijām, no tā, ka nebija bērnībā privātās telpas, es jums varu pateikt, ka tikpat labi pēc 30 gadiem psihoterapeita krēslā sēdēs arī tas, kurš brauca uz Karībām kapteiņa Nemo zemūdenē.
Nupat tviterī bija viena no tādām. Tiek iztirzāts gadījums (nav zināms, vai reāls vai hipotētisks, bet tas arī nav svarīgi), kad sirsnīgai ģimenei ir atteikta adopcija, kā nepietiekamu iemeslu norādot, ka ģimene dzīvo vienistabas dzīvoklī un tādējādi bērnam netikšot nodrošināta privātā telpa.
Skaidrs, ka viedokļi dalās uz pusēm - vieni saka, ka tas nav pietiekams iemesls, otri, ka ir gan. Sak, vienistabas dzīvoklis tomēr neliecinot par spēju uzturēt bērnu un ka atbildīgās instances rīkojušās pareizi, jo saspiesties jau varot vienistabas dzīvoklī, bet kur privātums? Un, paplašinot raižu spektru, vai vienistabas dzīvoklis tomēr neliecina par pārāk mazu rocību kopumā? Pretējā puse (kurai piekrītu) saka - paga, paga, ja izvēle tik tiešām ir balstīta vien tajā apstāklī, ka ģimene nav pati turīgākā un dzīvo vien vienistabas dzīvoklī, tā vietā atstājot mazo cilvēkbērnu augšanai bērnu namā, tad kaut kas nav kārtībā ar Lielo Vērtību Sistēmu. Turklāt abas puses visticamāk vēl bērnam to labāko. Un tomēr: bērnu nams vs vienistabas dzīvoklis? Ja LV bērnunama bērni vēl būtu uz izķeršanu ka karsti pīrādziņi, tad es nedaudz saprastu. Un galu galā - cik daudz ir ģimenē augušu bērnu, kuriem NAV bijusi katram sava istaba? (Kautri paceļu rociņu)
Bet jautājums patiesībā daudz plašāks. Šais dienās tieši par to sanāca tērzēt. Jautājums ir par iedomātiem nepieciešamajiem priekšnosacījumiem, lai radītu vai neradītu bērnus. Vai man būtu cieši jāiet uz to, ka no sākuma varu atļauties iegādāties (vai kaut vai īrēt) trīsistabu dzīvokli ar lodžiju, lai vispār apsvērtu domu par bērnu? Nav šaubu, ka man ir jāsaprot, vai spēšu paēdināt, apģērbt, kārtīgi izskolot, vakarā pasakas un stāstus izlasīt, sapīt bizes no rītiem utt. Bet vai tiešām bērnus tagad drīkst, vajag radīt tikai tad, ja zinu, ka varēšu sūtīt uz privātstundām franču valodā? Man ir milzīga pretestība pret šo (snobismu). Tas ir lieliski, ja var sūtīt Ž.Verna skoliņā un ierīkot katram bērnam savu istabu un vest brīvdienās uz Karību salām gūt jaunus iespaidus. Un tomēr man šķiet, ka ir ok arī, ja to nevar - vismaz pagaidām LV var izaudzināt labu, gudru, domājošu cilvēku arī bez tā visa. Un, ja kāds saka, ka viņam būs trauma, kas jāārstē ar smilšu terapijām, no tā, ka nebija bērnībā privātās telpas, es jums varu pateikt, ka tikpat labi pēc 30 gadiem psihoterapeita krēslā sēdēs arī tas, kurš brauca uz Karībām kapteiņa Nemo zemūdenē.
(bez virsraksta)
from:![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
pelnufeja
date: Maijs. 9., 2017 - 12:59 am
Link
Un es arī jau pieaugušā vecumā esmu redzējusi situācijas, kad materiāli diezgan sarežģītos apstākļos tiek audzināti bērni; un bērnu un vecāku interakcija no malas izskatās ļoti veselīga, un bērni neliekas šausmīgi traumēti tikai tāpēc, ka viņiem nav kaut kādu lietu, kuras ir viņu vienaudžiem.
Bet kopumā es laikam drīzāk sliecos piekrist domai, ka cilvēkiem vajadzētu sev nopietni pajautāt, kāpēc viņi vēlas audzināt bērnus un vai viņi to spēs, un "man bērni patīk" var arī nebūt pietiekams pamatojums. Tomēr tas, vai spēs audzināt, ir atkarīgs no plaša apstākļu kopuma, un materiālie aspekti, kaut arī būtiski, noteikti nav paši svarīgākie.
Atbildēt