(bez virsraksta)
Maijs. 9., 2017 | 12:59 am
No:: pelnufeja
Es vispār jūtos diezgan traumēta tādēļ, ka līdz kādiem 16 gadiem dzīvoju vienā istabā ar māti, un man arī joprojām diez ko nepatīk kopdzīve ar citiem cilvēkiem un es slikti panesu ilgstošu vienatnes trūkumu, tomēr es esmu visai pārliecināta, ka pašā saknē problēma nav bijusi saistīta galvenokārt ar fiziskās telpas trūkumu, bet gan ar to, ka mana ģimene principā nerespektēja robežas un neuztvēra mani kā autonomu būtni, t.i. es domāju, ka, ja tur nebūtu bijis viss emocionāli neveselīgais fons, es droši vien tāpat tolaik būtu bijusi bēdīga par to, ka man nav savas telpas, tomēr es to neizjustu kā kaut ko šausmīgu, kas ir atstājis tālejošas sekas.
Un es arī jau pieaugušā vecumā esmu redzējusi situācijas, kad materiāli diezgan sarežģītos apstākļos tiek audzināti bērni; un bērnu un vecāku interakcija no malas izskatās ļoti veselīga, un bērni neliekas šausmīgi traumēti tikai tāpēc, ka viņiem nav kaut kādu lietu, kuras ir viņu vienaudžiem.
Bet kopumā es laikam drīzāk sliecos piekrist domai, ka cilvēkiem vajadzētu sev nopietni pajautāt, kāpēc viņi vēlas audzināt bērnus un vai viņi to spēs, un "man bērni patīk" var arī nebūt pietiekams pamatojums. Tomēr tas, vai spēs audzināt, ir atkarīgs no plaša apstākļu kopuma, un materiālie aspekti, kaut arī būtiski, noteikti nav paši svarīgākie.
Un es arī jau pieaugušā vecumā esmu redzējusi situācijas, kad materiāli diezgan sarežģītos apstākļos tiek audzināti bērni; un bērnu un vecāku interakcija no malas izskatās ļoti veselīga, un bērni neliekas šausmīgi traumēti tikai tāpēc, ka viņiem nav kaut kādu lietu, kuras ir viņu vienaudžiem.
Bet kopumā es laikam drīzāk sliecos piekrist domai, ka cilvēkiem vajadzētu sev nopietni pajautāt, kāpēc viņi vēlas audzināt bērnus un vai viņi to spēs, un "man bērni patīk" var arī nebūt pietiekams pamatojums. Tomēr tas, vai spēs audzināt, ir atkarīgs no plaša apstākļu kopuma, un materiālie aspekti, kaut arī būtiski, noteikti nav paši svarīgākie.