| |
[14. Jan 2025|09:14] |
|
dvieliti viņa pa roku galam neatrada, toties atrada ziemas mici, kas bija īpatnējas modes, tagad priedei bija mīksti un viņa vēl uzlika kapuci galv', jo telpā bija tikai desmit grādi, krāsniņu viņa ierīkos nākami ziemai, bet pagaidām viņa ar astoņiem džentelmeņiem dosies pāri jūrām un okeāniem nopelnīt naudiņu krāsniņai un varbūt kādai flīzei vannas istabā. veco vannu viņa visdrīzāk izmetīs ārā, jo tajā ir saestas vecās armatūras no sienu demontāžas, starp citu zem vienas no sienām viņa atrada ar krāsām pindzelētu tropu ainu, kur attēlota palma, krokodils un degunrdzis. vai tā būtu saule, kas apsildīja viņas ilgviļņus, viņai uz kakla bija šalle, kājās vilnas zeķes un ādas čības pārsvarā nevarēja sūdzēties arī karsta tēja ar medu bija pagatavotua. pagājušo reizi, kad viņa gulēja auksajā istabā tad vajadzēja dzert teraflu, bet tagad viņa bija ielikusi sildītāju un aiztaisījusi durvis, tikai deguns niezēja no mices. starp citu, runājot par špakteļdarbiem, vai svenu kuzminu pieņēma augstākajā mācību iestādē? par biedriem runājot, omīte gribētu saprast, kurā brīdī viņa strādā, bet kurā brīdī viņa izklaidējas. piemēram, tagad viņa vēl nebija noķērusi vilni, bet bet darbs tas notiekti bija, jo viņai bija mācīts, ka darbs ir piepūle, viņa noteikti piepūlējās palikt nomodā, visādi savādāk nekādu piepūli viņa neizdarīja, galva bija atbalstīta pret galdu, tā piepūli neprasīja, bet kas notika galvā iekšā viņai bija vienalga, ivņa uzticējās savai galvai, ka tā sapratīs un viņai atliks tikai baudīt darba augļus. tā īsumā viņa sāka aiz aizvērtām acīm redzēt savas perfokartītes tajās ar laiku vajadzēja parādīties ziņojumiem, ko tad viņa ar rakstības palīdzību nodotu tālāk kopējā aplūkošanai. ko viņa no tā iegūtu nebija skaidrs un nekad nav bijis, bet viņa nojauta, ka tajā otrā pasaulē viņa ir kopā ar visiem jaukaiem cilvēkiem kuri bija izpaudušies grāmatās, tās viņai bija kā svētvieta, kur patverties no ačgārnajiem šīs pasaules stabiem. vispārībā dzīvoklis nebija slikts, viņas intīmajiem darbiem tas lieliski noderēja. visas darbistabas un virtuves garumā logiem priekšā bija tūjas, tā bija dienvidu puse, tāpēc atrašanaš vieta bija ideāli bet lielajā istabā ja apsēdās pie balkona durvīm varēja redzēt visuma centru sāniski. un tas arī viss, tālāk viņa vairs neiespringa, jo bija jātaupa spēki. no rīta bija pamodusies ar sāpošām acīm un kārtējo reizi nozvērējusies, ka vairs nelietos telefonu izklaidēm, ka lasīs rāmatas, kad tās būs un ka rakstīs, protams, omītei patika rakstīt, bet patika arī pīpēt un ababas šīs nodarbes negāja īsti nopā, kas netraucēja pamazām jau atkal plānot nākamo 'pīpēšanas reizi. viņa ik pa laikam paceļa galvu un smaiegtām apžilbušām acīm skatījās rakstības kļūdas, jo nojauta, kad priksti sapinās, bet tā pārsvarā kvalitāte bija urā tur pat nevarēja sūdzēties jau bērnībā viņa bija iemācījusies rakstīt neskatoties uz pirkstiem, tagad nebija jāskatās arī uz ekrānu. viņa vienkārši pabāza starp galdu un pieri ziemas mici lai nespiež un pa lielam tā kā gulēja, tikai kaut kas viņu tirdīja. rakstīt jau bija labi protams, bet arī pīpēt gribējās. to lai pīpētu pie galda viņa principiāli nepieņēma, jo ir jārūpējas arī par svau veselību, vajag pakustēties un izjust pīpēšanas negatīvās sekas kā reibumu, mazliet sliktu dūšu, nojausmu, ka tas dara kaitējumu ķermenim, kurš ar gadiem palika nogurūšāk un ervi vairs neturēja, lai gan viņa atcerējās ka arī jaunībā juta hronisku nogurumu, tāpēc pavadīja daudz laika guļot, bet tas viss bia nieks, viņa prata saņemties, tikai domājot par nākošo komandējumu, viņa mazliet atvēlēja resursus tam, lai nez vai to var saukt par plānošanau, bet pieņemsim, ka plānoja, kā sadlīt spēkus, lai kādā brīdī vienkārši neggribētos nomirt, to darīt santa ar ingmāru viņai jau bija atļāvuši, tāpēc šajā jautājumā atbilžu nebija. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
