You, robot | 10. Jan 2014 @ 16:21 |
---|
Mani vienmēr uzjautrina, kad cilvēki apgalvo, ka psihoterapija principiāli nevar vispār palīdzēt, jo tā ir "tikai parunāšanās" vai "pamuldēšana", vai kas tāds. |
From: | unpy |
Date: |
10. Janvāris 2014 - 16:32 |
|
|
|
(Link) |
|
Ar to varēšanu/nevarēšanu palīdzēt ir interesanti. Cilvēki apgalvo, ka principiāli nevar palīdzēt arī homeopātija vai zīlnieces, piemēram. Bet palīdz taču.
Jā, un iespējams,ka kaut kādā mērā arī palīdz; starp citu, līdzīga iemesla dēļ kā psihoterapija: parunāšanās nav tikai parunāšanās.
From: | unpy |
Date: |
10. Janvāris 2014 - 16:38 |
|
|
|
(Link) |
|
Nu, ja, par to jau stāsts. Tas, ja kādam nepalīdz, nenozīmē, ka principiāli nevar palīdzēt - man, piemēram, sen atpakaļ "kodēšana" arī ne ļoti palīdzēja, taču to, kam palīdz, ir vesels žūksnis :D
Jā, es vairāk gan par to, ka "parunāšanās neko nemaina" ir diezgan absurda pozīcija visai daudzās jomās.
From: | unpy |
Date: |
10. Janvāris 2014 - 16:53 |
|
|
|
(Link) |
|
Nu, ir cilvēki, kuriem ir izveidojies ieradums dzirdēt tikai un vienīgi sevi pašu(kas nav nedz labi, nedz slikti, tā vienkārši ir), skaidrs, ka tādiem parunāšanās neko nedz maina, nedz var mainīt.
Tai pašā laikā, nosauc skaļi tādu par kretīnu un viņš nez kāpēc apvainojas, neskatoties uz to, ka tie taču ir tikai vārdi, kas neko nenozīmē. :)
Ja palīdz tikai placebo līmenī, tad tas neskaitās.
Es it kā saprotu uz ko tu norādi, bet sorry, you seem to be missing the point.
Kā tur bija? Vai psihoterapiju var salīdzināt ar homeopātiju vai nevar?
Es teiktu, ka var salīdzināt tādā ziņā, ka homeopātijai bez ūdentiņa ir arī liels stāsts par ūdentiņu, kas tad arī visticamākais nodrošina to placebo efekta līmeni.
Respektīvi, placebo efektu nevar uzskatīt par neko, ja tas palīdz, piemēram, 50% cilvēku. Bet placebo efekta iemesls tad nav vis ūdentiņš, bet gan kāreiz noteikta veida parunāšanās, kas vainagojas ar pārliecību par ūdentiņa dziedniecisko spēku.
Savukārt p/t tās labākajā izpildījumā iztiek bez ūdentiņa, respektīvi, bez mānīšanās, ka, redz, ūdentiņš ir tas, kas palīdz. Taču, tāpat kā homeopātijai, tās efektivitātei nepieciešama tās lietotāja aktīva sadarbība.
Par placebo efektu šaubu nav. Jautājums ir tikai, vai p/t ir labāka par to? Medicīnā ir pieņemts par efektīvu terapiju uzskatīt tikai to, kas darbojas labāk par placebo. Citādi jau nav jēgas studēt daudzus gadus teoriju, kas visdrīzāk ir pilnīgi aplama, ja tieši tādus pašus rezultātus var iegūt arī neapmācīts stažieris, kas cenšas būs iejūtīgs un vēlas draudzīgi palīdzēt.
Pašreizējie pētījumi par p/t ir diezgan nepārliecinoši. CBT laikam bija pašreiz vienīgais izņēmums no visām p/t terapijām.
Es atvainojos, ka es vēlreiz atkārtojos, bet principā man šķiet diezgan pareizi aprakstīt p/t procesu līdzīgi kā, piemēram, klavierspēles vai, teiksim, lokšaušanas mācīšanos. Ar domu, ka ir kaut kas, ko tu gribi sasniegt/atrisināt, ir individuālais treneris/mentors, kas principā zina, kā tam vajadzētu strādāt, seko līdzi, lai tu trenējies un palīdz, un ir noteikta tipa lietas, kas ir jādara.
Līdz ar to šeit spēlē ļoti lielu lomu cilvēku (gan klienta, gan p/t) motivācija un personība, kuras zinātniski iekategorizēt man šķiet varētu būt diezgan pagrūti, līdz ar to es ar zināmu skepsi izturos pret apgalvojumu, ka "pētījumi par p/t ir diezgan nepārliecinoši" -- bet, ja tev ir kāds interesants links, labprāt izlasīšu.
Ja mēs runājam no kāda medicīnas/āstrniecības viedokļa, tad es droši vien piekristu, ka p/t nav ārstnieciski klasificējama kā noteiktu un konkrētu metožu precīza un viennozīmīga pielietošana neatkarīgi no iesaistītajām personībām.
Tai pat laikā, bīdot nedaudz tālāk analoģiju ar sportu, diez vai mēs varam apgalvot, ka labs futbola treneris var būt jebkurš, kurš tikai to vēlas un māk spēlēt futeni.
Tad psihoterapija ir māksla, personības attīstības programmu vai medicīnas nozare? Ja nav skaidru kritēriju, kā novērtēt tās efektivitāti, tad kā mēs vispār varam zināt, ka tā strādā?
Man nav īsti nozīmes, kurā galā p/t mēģina ieklasificēt. Attiecībā uz kritērijiem, kā tur īsti bija par to pētījumu, kas secināja, ka p/t īsti nestrādā? Vari iedot linku, būtu interesanti palasīt, kādus kritērijus efektivitātes novērtēšanai tur izvēlējās.
|
From: | elpa |
Date: |
15. Janvāris 2014 - 14:32 |
|
|
|
(Link) |
|
Skaids kritērijs efektivitātes vērtēšanai ir konkrētā cilvēka stāvoklis pirms terapijas un pēc terapijas konkrētā griezumā - diagnozes, konkrētās problēmas utt.
Uzstāda diagnozi/definē grūtību -> strādā ar terapiju -> skatās, kā palīdz (skatās uzreiz pēc terapijas, skatās pēc mēneša, pēc gada, pēc desmit gadiem).
|
From: | elpa |
Date: |
15. Janvāris 2014 - 14:42 |
|
|
|
(Link) |
|
Nu, tikpat labi var arī pateikt, ka klienta iesaiste ir atkarīga no psihoterapeita.
|
From: | elpa |
Date: |
17. Janvāris 2014 - 18:14 |
|
|
|
(Link) |
|
Nu, pateikt var visu ko. You're missing the point.
Man šķiet, ka psihoterapija ir tikai parunāšanās. Visa sāls, ar ko, par ko un kā runāt. Kā jebkurā sarunā. :)
Nu jā, tādā līmenī tad arī dajebkas: ģimenes skandāls, uzruna karavīriem pirms kaujas, atskaite priekšniecībai, viss ir tikai parunāšanās. :)
Tā pa lielam jā. Bet, kā Bahtins teica, parunāšanos no parunāšanās atšķir tas, vai tie irdivi monologi, jebšu dialogs. Atšķirība esot fundamentāla. :)
Bet par psihoterapiju man viens kamrāds izteicās tā, ka psihoterapeits nepasaka, kas un kā (pats vien cilvēks ir, ar savām problēmām), taču labs psihoterapeits māk uzdot pareizos jautājumus paraizajā secībā un pareizajā brīdī, aber atbildes atrod pats viņa klients. Tb ar kaktu psihoterapeitu sanāk tikai papļāpāšana a la Koelju garā, aber pie laba speciālista cilvēks atrod/uzdrošinās atrast atbildes, kuras ļauj pārskatīt savu līdzšinējo pozīciju, kura novedusi pie tā, ka jāmeklē speciālista padoms. Kaut kā tā, vienkāršojot. Man šķiet gana loģiski (kaut neņemos spriest, jo ar psihoterapeitiem tikai sadzerts, nevis padomiņš meklēts).
|
From: | zazis |
Date: |
15. Janvāris 2014 - 23:31 |
|
|
|
(Link) |
|
nuja nuja, sokrata/platona dialogi takš arī tāda parunāšanās vien ir. parunāšanās - spēks.
tāpēc, ka diezgan reti kurš saprot, ka tas gk ir sūrs mājasdarbs pie sevis, nevis tikai tā stunda dīvāniņā.
un kad esi izpildījis mājasdarbus vai regulāri to veic, tad arī var tikt galā "divās- trijās" sesijās.
nujā, kā jau kādreiz deklarēts, tas ir tā kā mēģināt iemācīties spēlēt klavieres: bez gribēšanas un prakses kas labs diez vai sanāk.
Mani gan vairāk sadusmo/skumdina šāda šaurpierība un kategoriskums.
|
From: | begemots |
Date: |
27. Janvāris 2014 - 11:16 |
|
|
Re: epilogs++
|
(Link) |
|
Šķiet, ka sajauci. TEDx gan neskatījos, bet pārskrienot pāri, redzēju, ka tur runa par psihiatriju un smadzeņu skanēšanu.
|
|