barbala ([info]barbala) rakstīja,
@ 2016-09-01 10:34:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
grīdaskrāsas, jaunu burtnīcu, vāciņu Ausma un mitru roku sirdsnots
Jā, rīta ielas pilnas līksmu novērojumu un cilvēku un sajūtas, ka pilsētas dzīve tomēr griežas ap bērniem un skolu kā centrālo motīvu,
jo atsākoties skolai atsākas kārtībiņa – sastrēgumi, cilvēki darbos, režīms un tā pārkāpumi.
Kvartālos uzvēdī atjaunotas vai izremontētas skolas smarža, tā smarža, kas nemainās gadiem un apdares materiāliem mainoties.
Varbūt, bez detalizēti atšifrētiem elementiem, tā smaržo bailes vai cerības vai (ne)iederēšanās vai tas-viss-pāries-un-sāksies-īstā-dzīve-un-smaržos-viss-citādi, bet skolu smaržā ir kaut kas liels un viegli paralizējošs. Joprojām.

Tomēr, ko niekus – šis mūžīgais drebulis nav nekas pret to staltumu un spēku kas nāca no tiem bērniem un vecākiem, kas bija ceļā uz 1. internātpamatskolu:
bērni ar vajadzībām tādiem pat vecākiem,
pārpasaulīgi skaistas un plaukstošas mātes, kuras zin visu par sāpēm un tēvi, kas nepadodas un viņu bērni ar dauna sindromu vai autisma spektra traucējumiem, piemēram, tā meitenīte, kas knapi gāja, bet tomēr gāja ieķērusies mammai abās rokās, ar banti matos devās skolas pagalmā. Varam vien paklusēt par uzvarām savām vai cīņu par taisnību taisnības vārdā.

Un cerēt. Tik ļoti iracionāli, bet toties - patiesi stipri un no visa spēka.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]avralavral
2016-09-01 11:13 (saite)
tu mani gandrīz saraudināji

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]barbala
2016-09-01 11:20 (saite)
Pati gandrīz apraudājos, tāds spēcīgs bija kvartāliņš un likās garāks, kā parasti, spilgti kontrastējot ar priecīgo un trokšņaino mērkaķēnu ņemtiņu 22. vidusskolas "atjaunotajā rotaļu laukumā by jūsu Rīgas dome." Ģenētikas triku, [...] un tomēr jau neizpētāmo/nepierādāmo faktoru kontrasti.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]aranel
2016-09-01 11:55 (saite)
Mani arī! Labi, ka man iesnas, kolēģi nepamanīja pastiprināto šņaukāšanos.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]bljanna
2016-09-01 14:33 (saite)
Es šobrīd veicu pētījumu par ģimenēm, kurās aug bērns ar invaliditāti. Grūti aptvert, kur tiek rasts spēks. Un ir mīlestība, ir dzīvotprieks - par spīti tam, kas viss ir nemitīga cīņa (vārds "cīņa" parādās bieži). Viena mamma arī teica, ka nesaprotot, kāpēc visi domā, ka bērniņi ar īpašām vajadzībām, šajā gadījumā AST, ir nelaimīgi. Bet grūti neapšaubāmi ir.
Vakar vēl gāju cauri intervijām un ... man vispār grūti par šo runāt, jo vēl aizvien nezinu, kā runāt, lai es aiz savas pieredzes, ko man sniedz šis pētījums, nepazaudēju pašu būtiskāko - pašus cilvēkus.
Tādas tās pārdomas.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]barbala
2016-09-01 14:44 (saite)
Visu cieņu. Tāds lauks ir fundamentāli mainošs, es nezinu, vai un kā spētu ieiet un iziet. Taisīju pētījumu iekš bērnu krīzes centriem, tas būtiski pārvietoja iekšējo arhitektūru.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]bljanna
2016-09-01 14:47 (saite)
Tas ļoti maina un ietekmē, jā. Un ārstē pret sirds stingumu. Tāpat kā mani vecīši pannītī.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]barbala
2016-09-01 14:50 (saite)
Mja.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?