Jā, rīta ielas pilnas līksmu novērojumu un cilvēku un sajūtas, ka pilsētas dzīve tomēr griežas ap bērniem un skolu kā centrālo motīvu,
jo atsākoties skolai atsākas kārtībiņa – sastrēgumi, cilvēki darbos, režīms un tā pārkāpumi.
Kvartālos uzvēdī atjaunotas vai izremontētas skolas smarža, tā smarža, kas nemainās gadiem un apdares materiāliem mainoties.
Varbūt, bez detalizēti atšifrētiem elementiem, tā smaržo bailes vai cerības vai (ne)iederēšanās vai tas-viss-pāries-un-sāksies-īstā-dzīve-un-smaržos-viss-citādi, bet skolu smaržā ir kaut kas liels un viegli paralizējošs. Joprojām.

Tomēr, ko niekus – šis mūžīgais drebulis nav nekas pret to staltumu un spēku kas nāca no tiem bērniem un vecākiem, kas bija ceļā uz 1. internātpamatskolu:
bērni ar vajadzībām tādiem pat vecākiem,
pārpasaulīgi skaistas un plaukstošas mātes, kuras zin visu par sāpēm un tēvi, kas nepadodas un viņu bērni ar dauna sindromu vai autisma spektra traucējumiem, piemēram, tā meitenīte, kas knapi gāja, bet tomēr gāja ieķērusies mammai abās rokās, ar banti matos devās skolas pagalmā. Varam vien paklusēt par uzvarām savām vai cīņu par taisnību taisnības vārdā.

Un cerēt. Tik ļoti iracionāli, bet toties - patiesi stipri un no visa spēka.