Beidzot esmu nopirkusi skriešanas apavus, un vakar devos pirmajā izmēģinājuma skrējienā. 4,5 km noskrieti 27 minūtēs. Tā kā skrienu ne vienkārši sava prieka pēc, bet lai uztrenētos 5 kilometru stafetei, kurā piedalīšos ar kolēģiem, ļoti vēlos uztrenēties tā, lai varētu noskriet 5 km mazāk kā 25 minūtēs. Man ir trīs mēneši, lai sasniegtu šo mērķi...

Bet ārā ir tik patīkami silti, ka mēs brokastojām dārzā.

Komandējuma nedēļa tuvojas noslēgumam, un labi, ka tā ir tikai viena nedēļa. Restorāni katru vakaru, te ar finanšu menedžeri, te ar galveno menedžeri. Ja tā turpinātos ilgāk, no manas slaidās līnijas itin nekas nepaliktu. Pa nedēļu gan nedaudz esmu pieradusi pie tās sajūtas, ka esmu vājais dzimums - šarmantais franču kolēģis vienmēr atver mašīnas durvis, visur laiž kā pirmo un nes manas smagās somas un koferus. Patīkami. Sākumā pat apmulsu, jo pa četriem gadiem Dānijā no tādas attieksmes jau biju atradinājusies.

Nedaudz prieks un nožēla, ka šis laiks Holandē tik ātri paskrēja. Prieks, jo ir tik dikti nogurdinoši strādāt līdz sešiem, tad pa pusstundu nedaudz atgūties, lai dotos vakarinās ar kolēģiem, kas ievelkas līdz vismaz pusdesmitiem, un ievelties beidzot gultā ap pusvienpadsmitiem. Nožēla, jo netiku apskatīt apkārtni, nelasīju grāmatu un nenoskatījos tos seriālus, kurus vēlējos. Pēdējajā gan vainojams interneta pieslēgums - lai nu kur, bet kabelis ar nožēlojamu ātrumu Rietumeiropas valstī gan ir nepienemami.

Tagad gan vannā un gulēt. Rīt gara diena.

Trešā nakts, trešā viesnīca. No wanna-be četrzvaigžņu briesmonības ar slapju paklāju, draņķīgu internetu un trūkstošiem dvieļiem Amsterdamas nomalē uz šiko citizenM 200 metru attālumā no Amsterdamas lidostas termināla. Istabiņa gan bija mazītiņa, gultas garumā, bet dikti forša. Ar skatu uz lidostu, ar orgstikla dušas un tualetes kabīnītēm, kuras izgaismoja krāsainas led-lampiņas, un plīša zaķīti uz milzonīgās gultas.

Tagad atpūšos omulīgajā Hoteliere 't Fornuis Briseles tuvumā pēc gardām vakariņām viesnīciņas restorānā un ilgas mirkšanas vannā. Zvaigžnu šeit mazāk, bet man ir dvieļi, cik uziet, sausa grīda, silts halātiņš un labs interneta pieslēgums. Patiesībā jūtos tādā kā mazā Francijā. Daļēji ēdienkaršu franču valodā dēļ, daļēji tāpēc, ka mans pavadonis ir šarmants pusmūža francūzis.

Jānoskatās kāda sērija un jāiet gulēt. Rīt gara darba diena un ceļš atpakaļ uz Holandi. Šoreiz mazpilsēta Drunen.

Tik fantastiski ir no rīta pamosties un dzirdēt strazdu aiz loga svilpojam. Pavasaris.

Budapešta bija fantastiska. Dikti žēl, ka darba dienas ieilga līdz četriem, pieciem, un tad jau tumšs. Ar kolēģi gan izstaigājām un vismaz no attāluma apskatījām dažas no pilsētas skaistākajām vietām. Un vakariņojām visdažādākajās ēstuvēs un restorānos. Uz nedēļas beigām bija jau nedaudz grūti atrast sarunu tēmas, cik tad stundas var pavadīt ar gandrīz svešu vīrieti, līdz aptrūkstas runājamais. Labi, ka ar viņu vēl viegli runāt... Ar dažiem citiem man šīs piecas dienas būtu izvērtušās par murgu.

Ceturtdienas vakarā satikāmies ar citu kolēģi, ungāru, kurš mūs aizveda uz, manuprāt, fantastiskāko vietu Budapešta. Szimpla Kert bāru.

Rīt uz Budapeštu...

Visās recepšu grāmatās melns uz balta stāv rakstīts, ka, karamelizējot cukuru, ir ļoti jāuzmanās, lai neuzpilinātu škidro cukuru sev virsū. Liela daļa, protams uzmanās, bet ir arī cilvēki kā es. Kam vajadzētu vispār aizliegt atrasties virtuves tuvumā tajā esošo griezošo priekšmetu, karsto virsmu un verdošo šķidrumu dēļ. Jo, ja būs pat mazākā iespēja, ka es sevi sagriezīšu, apdedzināšu vai applaucēšu, tā arī notiks. It īpaši, ja pirms tam esmu tikusi brīdināta, ka ir jābūt sevišķi uzmanīgai.

Tā nu tagad manas rokas rotā četras spožas čūlas, viena milzīga uz labās rokas rādītājpirksta un trīs mazākas, bet ne mazāk sāpīgas, kreisās rokas rādītājpirksu un zeltnesi. Brīdī, kad uz labās rokas uzšļakstījās krietna deva dzintaraini zeltaina kausēta cukura, manas smadzenes atteicās loģiski domāt un momentā nosūtīja ziņu "Notrauc to dedzinošo ārprātību no mana ķermeņa labās plaukstas!!!" manai kreisajai roka, kas šo pavēli nevilcinoties arī izpildīja. Rezultāts - nelabā balsī raudoša es pie izlietnes, dzesējot abas plaukstas zem vēsas ūdens strūklas 10 minūtes pirms viesu ierašanās...

Visu vakaru nosēdēju, sildot alu. Vismaz ābolu tarte tatin izdevās laba.

Bet nelaime nenāk viena. Šodien, pārnākot mājās, pamanīju, ka gredzenam ir izkritis akmentiņš. Gredzens, protams, rotā kreisās rokas zeltnesi, to pašu, kuru rotā viena no smukajām čūlām, kas, tadā!, atrodas tieši virs gredzena. Gredzens tai, ak, cik pārsteidzoši, pāri nelien, neliekot man sāpēs viebties un kunkstēt.

Tā lūk!

Jūtos visu varoša. Sestā jogas nodarbība, un man beidzot ir izdevusies sirsasana (stāja uz galvas). Agrāk man šķita, ka tā būs viena no tām asanām, kas man nekad, nekad nesanāks. Bet šodien kājas pašas no zemes atrāvās. Nemaz tik bailīgi nebija, pleci un rokas man, izrādās, ir stiprākas, nekā es domāju.

Tagad atpakaļ pie darba.

Novērojums iz dzīves. Esmu satikusi vairākus suņu mīļotājus, kam nekas nesagādā lielāku baudu kā suņa rīdīšana virsū kaķiem un jebkam citam, kas kustas. Es vēl neesmu satikusi kaķu mīļotāju, kas brīvajā laikā staigātu apkārt ar divstobreni un šaudu nost suņus. Tāpat, jo suņi skraida apkārt.

Ārā putina, un mēs esam veiksmīgi tikuši līdz mīļotā vecāku mājai, kur mēs pavadīsim nākamās trīs svētku dienas. Mazais mincis protams ceļoja mums. Dzīvnieciņam tas būtu liels stress tikt atstātam vienam uz tik ilgu laiku, pat ja mēs katru dienu ierastos viņu pabarot.

Problēma gan tajā, ka vecākiem ir suns, un ne jau tas gudrākais radījums. Un tikko uzzināju, ka ne tikai iepriekšējā, bet arī pašreizējā saimniece māca sunim, ka kaķi ir jāķer un jākož nost. WTF! Cik slimam jābūt, lai ko tādu mācītu! Visi tie argumenti, ka sunītis ir mednieks un kaķītis taču arī pelītes kož nost ir vējā! Kaķim tā ir daba, viņu grūti iemācīt rīkoties savādāk, bet to suņa radījumu ir iedresējuši medīt kaķus! Kā tā var!? Kā var būt tik ļauns un nežēlīgs!? Un tā ir mana vīra māte...

Nākamās trīs dienas to vien darīšu kā vērošu katru suņa soli un kustību...

Alus cilvēks tikko pamodās.

Jātaisa brokastis/pusdienas un jācer, ka līdz vakaram viņam galva būs skaidra...

Bet ārā ziema. -5, un kaķis ir izmucis ārā. Man tāds slinkums viņu ķerstīt. Kad nosals, cerams, ieradīsies mājās pats.

Mmm... Drīz sestdiena. Beidzot, beidzot uz Rīgu. Mammas dzimšanas dienā esam sarīkojuši pārsteigumu - braucienu uz Tallinu ar nakšņošanu viesnīcā vecpilsētā. Tagad tikai jāatrod kāds jauks restorāns, kurā vecāki varētu pasēdēt, kamēr "bērni" dodas uz Muse koncertu.

Darbā šodien tiku saslavēta. Pat cilvēks ārpus mūsu uzņēmuma izteica komplimentu par manis padarīto darbu. Tā kā joma nav no tām vieglākajām, ekspertu tajā varot uz roku pirkstiem saskaitīt, jūtos glaimota. Neviena kļūda, viss perfekti. Tagad tikai jāsagaida nodokļu inspekcijas lēmums, un uzņēmuma kontā ieripos smuka summiņa. Jokojamies, ka man vajadzētu prasīt bonusu - 1% no tās summas. Pietiktu pāris ceļojumiem uz Austrāliju...

Kopenhāgenas Tivoli Ziemassvētku laikā ir fantastiski skaisti. Kokos iekārtas gaismiņas, sirsniņlaternas, baltas puķītes mazos podiņos. Ezerā peld laiviņas ar sarkanu lampiņu burām un lieli gulbji rotājas stikla spoguļu ezerā. Visapkārt smaržo pēc egļu skujām, karstvīna un klejner.

Mēs sildāmies kafejnīcā, vērojot garāmejošos cilvēkus. Daži skrien. Izrādās uz ezera sācies gaismas, lāzeru un ūdens šovs Čaikovska Riekstkoža mūzikai skanot fonā.

Tik skaisti, ka pat par spīti aukstumam prom doties nevēlējāmies.

( Bildes no neta )

Jaunās mašīnītes iesvētīšana. Izvedām to pirmajā braucienā uz mūsu iemīļoto vietu, papriecājāmies par pirmajiem nobrauktajiem 100km un iesvētījām ar šampanieti. Mans mazais Anonīmais Alkoholiķis to ir pelnījis. Rīt būs pirmais brauciens uz darbu, un pēc mēneša nobrauciens būs vismaz 2k. Tik forši paņemt brīvu dienu darbā, lai tikai izvizinātos ar jauno Poliņu.

Darbā gan nav nekādas jēgas šonedēļ būt. Rudens brīvlaiks. Neviens no sazvanājamajiem neceļ telefonu, bet bez sarunas ar viņiem mans projekts stāv uz vietas. Dikti interesants un sarežģīts projekts par finanšu daļu, kura ilgu laiku bija atstāta novārtā, tāpēc tagd tur tāds haoss. Neviens neko nezina, miljoni tiek zaudēti tādā veidā. Man tajos sūdos ir jāievieš kaut kāda skaidrība, bet nav neviena, kas zinātu kādu konkrētu atbildi uz maniem jautājumies. Notiek tikai sūtīšana no vienām durvīm pie citām. Tā ir uzņēmumā ar 18500 darbiniekiem... Kā mazā valstī ar šausminošāko birokrātiju.

Darba dienās nostrādājos, nedēļas nogales paiet izklaidēs. Nākamnedēļ pasākums finanšu nodaļā, tad dzimšanas dienas ballīte pie francūzietes, tad droši vien nedēļas nogale Rostokā, piecas dienas Rīgā, Ziemassvētku balle darbā. Ziemassvētki un tad, un tad es došos uz Budapeštu komandējumā! *situ plaukstas un lēkāju aiz prieka* Tad darbs jaunā nodaļā, jauni kolēģi, jauni izaicinājumi. Un nākamā gada septembrī es došos uz ārzemēm strādāt. Seši mēneši Šveicē vai ASV, vai Ķīnā, vai Ungārijā, vai Brazīlijā, vai kādā citā pasaules malā.

Mīlu savu dzīvi! Mīlu savu vīru! Šodien divi mēneši. Skål!


P.S. illumine, kad būšu Rīgā no 8.-12. decembrim, labprāt ar tevi satiktos un padzertu tēju :)

Pirmais mēnesis paskrēja ātri. Kontā ir ieripojusi naudiņa, pēc divām stundām es dodos uz Kopenhāgenu, lai tur pavadītu lielisku nedēļas nogali, un dzīve ir skaista!

Manu kolēģu izauklētais bērns - Facebook lapa un Twitter par to, kas mēs esam un ko mēs darām. Tā kā lapa tika publicēta tikai vakar, satura ziņā tā pagaidām ir nabadzīga, bet there's more to come.

Īsumā. Grundfos ir viens no pasaulē vadošajiem sūkņu ražošanas uzņēmumiem pasaulē. 18500 darbinieku strādā 80+ uzņēmumos 60+ valstīs. Pagājušajā gadā viņi uzsāka projektu, kas saucas Global Graduate Program - divu gadu programmu, kas paredzēta jauniešiem, kuri tikko ir absolvējuši universitāti. Tā sniedz iespēju divu gadu laikā strādāt četrās dažādās uzņēmuma nodaļās, ieskaitot sešus mēnešus ārzemēs, iegūstot fantastisku darba pieredzi. Programma paredzēta inženiera, biznesa un finanšu studiju absolventiem.

Ja kādu interesē:
https://www.facebook.com/GrundfosGrad
https://twitter.com/GrundfosGrad

Aaaa! Es mīlu šo uzņēmumu. Tikko bija nelielas vakariņas ar daļu no tiem cilvēkiem, ar kuriem pavadīšu nākamās piecas dienas. Visi tik jauki un atsaucīgi, sajutos gandrīz it kā būtu atgriezusies atpakaļ SSER, tikai nedaudz sirsnīgāk.

Tagad sēžu savā istabiņā uzņēmuma privātajā viesnīcā, malkoju vīnu un rakstu šo te.

Vārdiem nevar izteikt, cik laimīga es jūtos...

Uuuh! Rīt pirmā darba diena!

Mums tač' tāds kuriozs gadījās ar autobusa šoferi otrā kāzu dienā. Dāņu viesiem bija piesolīta Rundāles pils apskate, apmēram stundas brauciena attālumā no lustēšanās vietas. Tā teikt, lai tās stundas pirms lidojuma būtu lietderīgi pavadītas.

Ap otrās dienas pusdienlaiku paģirainie viesi tika sasēdināti autobusā, šoferim tika nodotas instrukcijas braukt uz Rundāli. Mēs paši, es ar vīru, ielīdām mūsu retro vabolītē, lai lēnītēm brauktu aiz autobusa. Un devāmies ceļā.

Sākumā viss gāja raiti. Autobusa šoferis smuki brauca līdz Dobelei, bet tur tā vietā, lai nogrieztos uz Bausku, šams aizdevās uz Jelgavas pusi. Nu neko. Tā arī var izbraukt. To viņš man arī apstiprināja, kad kādā no vemjamajām pieturām es pieskrēju šamam klāt, lai apjautātos, kāpēc braucam caur Jelgavu. Projedim, teica viņš.

Paiet kāds laiks, esam uz Jelgavas apvedceļa. Mēs pacietīgi braucam aiz autobusa, gaidam pagriezienu uz Eleju, un te autobuss šerpi nogriežas uz Svēti/Tērveti! Man panika, kur viņš brauc. Nepareizs pagrieziens taču! Par agru! Zvanu vīra brālim, kurš autobusā, lai dodot klausuli šoferim (jo šofera telefona numura, protams, man nebija), un prasu, kur mēs tā braucam. Nu kā, uz Tērveti taču! Manas sajūtas un emocijas, un to vārdu plūsmu, kas nāca pāri manām lūpām, būs grūti aprakstīt. No Dobeles uz Tērveti caur Jelgavu?!

Īsāk sakot, nolamāju šoferi, atvainojos viesiem un Rundāles pils vietā viņiem bija tas prieks liekas pāris stundas nīkt Rīgas lidostā. Toties vairāki pēc tam uzjautrināti teica, ka vismaz redzēja, kā izskatās dusmīga Sērensena kundze.

Daļu samaksātās naudas no autobusa šofera es dabūju.