Ir cilvēki, kas paši piedāvā palīdzību, noraida, kad jautāti, ka tas ir par apgrūtinājumu, un beigu beigās pieprasa kaut ko pretim par padarīto darbu. Eh?

Fantastiska nedēļa kopā ar vīru. Devāmies divu dienu pārgājienā Austrija Alpos. Kalnos nekāpām, bet tās vietas, kuras izvēlējāmies, ļāva izbaudīt to krāšņumu tāpat. Kopumā nosoļojām nedaudz 40 km, pikojāmies, izlijām slapji, ēdām zupas un brieža gaļas kotletes. ( Skats uz Dachsteingebirge pāri Hinterer Gosausee ) 

Izrādās, pieauguši cilvēki draudzības pārtrauc pāris olu un divu "izkrāptu" latu dēļ... Esmu vīlusies divos cilvēkos, kurus trīs gadus uzskatīju par draugiem. Lai gan viss šis trādirīdis mani īsti neskar, jo tā ir attiecību kārtošana starp diviem pāriem, kurus uzskatīju par kopīgiem draugiem. Tomēr izskatās, ka man būs jāizvēlas, un es zinu, kurā pusē palikšu. Jo nevar turpināt būt draugos ar cilvēkiem, kuri savu vēlēšanos nebūt draugiem balsta uz tādiem sīkumiem kā pāris olas.

Tur gan noteikti slēpjas, kas vairāk, bet diez vai no cilvēkiem, kas triju gadu garumā sejā ir smaidījuši, bet aiz muguras aprunājuši un nosodījuši, varēs sagaidīt konkrētu atbildi.

Pirmās sacensības. 5 km. 24:45. Pārgurusi, pēdas sūrst. Eju gulēt.

Mhmm. Zalcburga. Septembrī. Uz sešiem mēnešiem.

Kaķis nomedījis otru putniņu. Kamēr pamanīju, šams jau pusi nograuza. Tagad notiesā pārējo, prom jau neņemšu. Tuvākajā laikā gan jānopērk šamam jauna siksniņa ar zvārgulīti, lai putnēniem ir lielāka iespēja izglābties.

Beidzot esmu nopirkusi skriešanas apavus, un vakar devos pirmajā izmēģinājuma skrējienā. 4,5 km noskrieti 27 minūtēs. Tā kā skrienu ne vienkārši sava prieka pēc, bet lai uztrenētos 5 kilometru stafetei, kurā piedalīšos ar kolēģiem, ļoti vēlos uztrenēties tā, lai varētu noskriet 5 km mazāk kā 25 minūtēs. Man ir trīs mēneši, lai sasniegtu šo mērķi...

Bet ārā ir tik patīkami silti, ka mēs brokastojām dārzā.

Komandējuma nedēļa tuvojas noslēgumam, un labi, ka tā ir tikai viena nedēļa. Restorāni katru vakaru, te ar finanšu menedžeri, te ar galveno menedžeri. Ja tā turpinātos ilgāk, no manas slaidās līnijas itin nekas nepaliktu. Pa nedēļu gan nedaudz esmu pieradusi pie tās sajūtas, ka esmu vājais dzimums - šarmantais franču kolēģis vienmēr atver mašīnas durvis, visur laiž kā pirmo un nes manas smagās somas un koferus. Patīkami. Sākumā pat apmulsu, jo pa četriem gadiem Dānijā no tādas attieksmes jau biju atradinājusies.

Nedaudz prieks un nožēla, ka šis laiks Holandē tik ātri paskrēja. Prieks, jo ir tik dikti nogurdinoši strādāt līdz sešiem, tad pa pusstundu nedaudz atgūties, lai dotos vakarinās ar kolēģiem, kas ievelkas līdz vismaz pusdesmitiem, un ievelties beidzot gultā ap pusvienpadsmitiem. Nožēla, jo netiku apskatīt apkārtni, nelasīju grāmatu un nenoskatījos tos seriālus, kurus vēlējos. Pēdējajā gan vainojams interneta pieslēgums - lai nu kur, bet kabelis ar nožēlojamu ātrumu Rietumeiropas valstī gan ir nepienemami.

Tagad gan vannā un gulēt. Rīt gara diena.

Trešā nakts, trešā viesnīca. No wanna-be četrzvaigžņu briesmonības ar slapju paklāju, draņķīgu internetu un trūkstošiem dvieļiem Amsterdamas nomalē uz šiko citizenM 200 metru attālumā no Amsterdamas lidostas termināla. Istabiņa gan bija mazītiņa, gultas garumā, bet dikti forša. Ar skatu uz lidostu, ar orgstikla dušas un tualetes kabīnītēm, kuras izgaismoja krāsainas led-lampiņas, un plīša zaķīti uz milzonīgās gultas.

Tagad atpūšos omulīgajā Hoteliere 't Fornuis Briseles tuvumā pēc gardām vakariņām viesnīciņas restorānā un ilgas mirkšanas vannā. Zvaigžnu šeit mazāk, bet man ir dvieļi, cik uziet, sausa grīda, silts halātiņš un labs interneta pieslēgums. Patiesībā jūtos tādā kā mazā Francijā. Daļēji ēdienkaršu franču valodā dēļ, daļēji tāpēc, ka mans pavadonis ir šarmants pusmūža francūzis.

Jānoskatās kāda sērija un jāiet gulēt. Rīt gara darba diena un ceļš atpakaļ uz Holandi. Šoreiz mazpilsēta Drunen.

Tik fantastiski ir no rīta pamosties un dzirdēt strazdu aiz loga svilpojam. Pavasaris.

Budapešta bija fantastiska. Dikti žēl, ka darba dienas ieilga līdz četriem, pieciem, un tad jau tumšs. Ar kolēģi gan izstaigājām un vismaz no attāluma apskatījām dažas no pilsētas skaistākajām vietām. Un vakariņojām visdažādākajās ēstuvēs un restorānos. Uz nedēļas beigām bija jau nedaudz grūti atrast sarunu tēmas, cik tad stundas var pavadīt ar gandrīz svešu vīrieti, līdz aptrūkstas runājamais. Labi, ka ar viņu vēl viegli runāt... Ar dažiem citiem man šīs piecas dienas būtu izvērtušās par murgu.

Ceturtdienas vakarā satikāmies ar citu kolēģi, ungāru, kurš mūs aizveda uz, manuprāt, fantastiskāko vietu Budapešta. Szimpla Kert bāru.

Rīt uz Budapeštu...

Visās recepšu grāmatās melns uz balta stāv rakstīts, ka, karamelizējot cukuru, ir ļoti jāuzmanās, lai neuzpilinātu škidro cukuru sev virsū. Liela daļa, protams uzmanās, bet ir arī cilvēki kā es. Kam vajadzētu vispār aizliegt atrasties virtuves tuvumā tajā esošo griezošo priekšmetu, karsto virsmu un verdošo šķidrumu dēļ. Jo, ja būs pat mazākā iespēja, ka es sevi sagriezīšu, apdedzināšu vai applaucēšu, tā arī notiks. It īpaši, ja pirms tam esmu tikusi brīdināta, ka ir jābūt sevišķi uzmanīgai.

Tā nu tagad manas rokas rotā četras spožas čūlas, viena milzīga uz labās rokas rādītājpirksta un trīs mazākas, bet ne mazāk sāpīgas, kreisās rokas rādītājpirksu un zeltnesi. Brīdī, kad uz labās rokas uzšļakstījās krietna deva dzintaraini zeltaina kausēta cukura, manas smadzenes atteicās loģiski domāt un momentā nosūtīja ziņu "Notrauc to dedzinošo ārprātību no mana ķermeņa labās plaukstas!!!" manai kreisajai roka, kas šo pavēli nevilcinoties arī izpildīja. Rezultāts - nelabā balsī raudoša es pie izlietnes, dzesējot abas plaukstas zem vēsas ūdens strūklas 10 minūtes pirms viesu ierašanās...

Visu vakaru nosēdēju, sildot alu. Vismaz ābolu tarte tatin izdevās laba.

Bet nelaime nenāk viena. Šodien, pārnākot mājās, pamanīju, ka gredzenam ir izkritis akmentiņš. Gredzens, protams, rotā kreisās rokas zeltnesi, to pašu, kuru rotā viena no smukajām čūlām, kas, tadā!, atrodas tieši virs gredzena. Gredzens tai, ak, cik pārsteidzoši, pāri nelien, neliekot man sāpēs viebties un kunkstēt.

Tā lūk!

Jūtos visu varoša. Sestā jogas nodarbība, un man beidzot ir izdevusies sirsasana (stāja uz galvas). Agrāk man šķita, ka tā būs viena no tām asanām, kas man nekad, nekad nesanāks. Bet šodien kājas pašas no zemes atrāvās. Nemaz tik bailīgi nebija, pleci un rokas man, izrādās, ir stiprākas, nekā es domāju.

Tagad atpakaļ pie darba.

Novērojums iz dzīves. Esmu satikusi vairākus suņu mīļotājus, kam nekas nesagādā lielāku baudu kā suņa rīdīšana virsū kaķiem un jebkam citam, kas kustas. Es vēl neesmu satikusi kaķu mīļotāju, kas brīvajā laikā staigātu apkārt ar divstobreni un šaudu nost suņus. Tāpat, jo suņi skraida apkārt.

Ārā putina, un mēs esam veiksmīgi tikuši līdz mīļotā vecāku mājai, kur mēs pavadīsim nākamās trīs svētku dienas. Mazais mincis protams ceļoja mums. Dzīvnieciņam tas būtu liels stress tikt atstātam vienam uz tik ilgu laiku, pat ja mēs katru dienu ierastos viņu pabarot.

Problēma gan tajā, ka vecākiem ir suns, un ne jau tas gudrākais radījums. Un tikko uzzināju, ka ne tikai iepriekšējā, bet arī pašreizējā saimniece māca sunim, ka kaķi ir jāķer un jākož nost. WTF! Cik slimam jābūt, lai ko tādu mācītu! Visi tie argumenti, ka sunītis ir mednieks un kaķītis taču arī pelītes kož nost ir vējā! Kaķim tā ir daba, viņu grūti iemācīt rīkoties savādāk, bet to suņa radījumu ir iedresējuši medīt kaķus! Kā tā var!? Kā var būt tik ļauns un nežēlīgs!? Un tā ir mana vīra māte...

Nākamās trīs dienas to vien darīšu kā vērošu katru suņa soli un kustību...

Alus cilvēks tikko pamodās.

Jātaisa brokastis/pusdienas un jācer, ka līdz vakaram viņam galva būs skaidra...

Bet ārā ziema. -5, un kaķis ir izmucis ārā. Man tāds slinkums viņu ķerstīt. Kad nosals, cerams, ieradīsies mājās pats.

Mmm... Drīz sestdiena. Beidzot, beidzot uz Rīgu. Mammas dzimšanas dienā esam sarīkojuši pārsteigumu - braucienu uz Tallinu ar nakšņošanu viesnīcā vecpilsētā. Tagad tikai jāatrod kāds jauks restorāns, kurā vecāki varētu pasēdēt, kamēr "bērni" dodas uz Muse koncertu.

Darbā šodien tiku saslavēta. Pat cilvēks ārpus mūsu uzņēmuma izteica komplimentu par manis padarīto darbu. Tā kā joma nav no tām vieglākajām, ekspertu tajā varot uz roku pirkstiem saskaitīt, jūtos glaimota. Neviena kļūda, viss perfekti. Tagad tikai jāsagaida nodokļu inspekcijas lēmums, un uzņēmuma kontā ieripos smuka summiņa. Jokojamies, ka man vajadzētu prasīt bonusu - 1% no tās summas. Pietiktu pāris ceļojumiem uz Austrāliju...