Nedēļas nogale, svētdiena
Visās recepšu grāmatās melns uz balta stāv rakstīts, ka, karamelizējot cukuru, ir ļoti jāuzmanās, lai neuzpilinātu škidro cukuru sev virsū. Liela daļa, protams uzmanās, bet ir arī cilvēki kā es. Kam vajadzētu vispār aizliegt atrasties virtuves tuvumā tajā esošo griezošo priekšmetu, karsto virsmu un verdošo šķidrumu dēļ. Jo, ja būs pat mazākā iespēja, ka es sevi sagriezīšu, apdedzināšu vai applaucēšu, tā arī notiks. It īpaši, ja pirms tam esmu tikusi brīdināta, ka ir jābūt sevišķi uzmanīgai.

Tā nu tagad manas rokas rotā četras spožas čūlas, viena milzīga uz labās rokas rādītājpirksta un trīs mazākas, bet ne mazāk sāpīgas, kreisās rokas rādītājpirksu un zeltnesi. Brīdī, kad uz labās rokas uzšļakstījās krietna deva dzintaraini zeltaina kausēta cukura, manas smadzenes atteicās loģiski domāt un momentā nosūtīja ziņu "Notrauc to dedzinošo ārprātību no mana ķermeņa labās plaukstas!!!" manai kreisajai roka, kas šo pavēli nevilcinoties arī izpildīja. Rezultāts - nelabā balsī raudoša es pie izlietnes, dzesējot abas plaukstas zem vēsas ūdens strūklas 10 minūtes pirms viesu ierašanās...

Visu vakaru nosēdēju, sildot alu. Vismaz ābolu tarte tatin izdevās laba.

Bet nelaime nenāk viena. Šodien, pārnākot mājās, pamanīju, ka gredzenam ir izkritis akmentiņš. Gredzens, protams, rotā kreisās rokas zeltnesi, to pašu, kuru rotā viena no smukajām čūlām, kas, tadā!, atrodas tieši virs gredzena. Gredzens tai, ak, cik pārsteidzoši, pāri nelien, neliekot man sāpēs viebties un kunkstēt.

Tā lūk!