Komandējuma nedēļa tuvojas noslēgumam, un labi, ka tā ir tikai viena nedēļa. Restorāni katru vakaru, te ar finanšu menedžeri, te ar galveno menedžeri. Ja tā turpinātos ilgāk, no manas slaidās līnijas itin nekas nepaliktu. Pa nedēļu gan nedaudz esmu pieradusi pie tās sajūtas, ka esmu vājais dzimums - šarmantais franču kolēģis vienmēr atver mašīnas durvis, visur laiž kā pirmo un nes manas smagās somas un koferus. Patīkami. Sākumā pat apmulsu, jo pa četriem gadiem Dānijā no tādas attieksmes jau biju atradinājusies.

Nedaudz prieks un nožēla, ka šis laiks Holandē tik ātri paskrēja. Prieks, jo ir tik dikti nogurdinoši strādāt līdz sešiem, tad pa pusstundu nedaudz atgūties, lai dotos vakarinās ar kolēģiem, kas ievelkas līdz vismaz pusdesmitiem, un ievelties beidzot gultā ap pusvienpadsmitiem. Nožēla, jo netiku apskatīt apkārtni, nelasīju grāmatu un nenoskatījos tos seriālus, kurus vēlējos. Pēdējajā gan vainojams interneta pieslēgums - lai nu kur, bet kabelis ar nožēlojamu ātrumu Rietumeiropas valstī gan ir nepienemami.

Tagad gan vannā un gulēt. Rīt gara diena.