Rīga ar svētku gaismiņām sniegputenī tik skaista! Vecrīgas tunelī džekiņš tik skaisti spēlēja klarneti, ka atkal sāku raudāt
Dienvidu tilta estakāde (tā, kas uz Krasta ielu) putenī šausmīgi briesmīgi drausmīga, aizžmiedzu acis un aizturēju elpu cik ilgi varēju

otrdien no rīta braucu uz darbu pa sniegu (no mājām) un Dienvidu tiltu, naktī aiz šausmām nevarēju aizmigt. rīt atkal agrā braukšana (sevis žēl, bet jāņem tie laiki, kuros vispār tieku, ja reiz piedāvā) bet lai arī Sniegs, gan jau šonakt gulēšu kā susuriņš.

es vairs nekad negribu šitā justies

Ļoti gribētos vismaz pataustīt
https://www.janisroze.lv/lv/gramatas/memuarliteratura-biografiski-apraksti/f7y7-kafija-un-cigaretes-astrida.html

lellīte, protams, ir fifīga, bet liela izmēra dāvanu tajā sēžot diemžēl nav iespējams iesaiņot :D dabūju zvanīt vīramātei un iet ciemos

šogad nekur nebrauksim. zirņus nopirku Mego (divas konservu bundžas un vienu burku, tikai jāuzsilda, visi izrādījās KOK, garšīgi tie, kas burkā, jau apēdām!), rupjmaizes kārtojumu mazos trauciņos (garšīgs! ar dzērveņu ievārījumu!), štovēti kāposti vienmēr stāv plauktā, iesāku mazsālīt divus Mārupes gurķus, pusi jau apēda, sagriezu skaistus sarkanus ābolus, nopirku divu veidu asinsdesu (Iecēnu busiņa džeks uzdāvināja uz svētkiem bērniem bērnu cīsiņus un mednieku desiņas, visi ēda, visiem garšoja, gandrīz jāiet pakaļ vēl un jācer, ka tur vēl būs), rupjmaizes kārtojums garšoja tikai vienam no bērniem, man gan ļoti! vīrs atnesa piparkūkas un pīrādziņus, taisīs rosolu. bija baigi garšīgi, tagad gribu pagulēt un vakarā uz Ganiņu Misi, bet vajadzētu uz veikalu tā diskrēti aiziet

ir kļūdas, šodien vairākkārt 'eksāmens te būtu beidzies', trīs reizes braucu no Krasta ielas uz Lāčplēša un tad 'krustojumā griezies pa labi' kamēr sanāca kā vajag un kur vajag un laba trajektorija un pārliecinoši, bet divas reizes braucot bez instruktora sapratu i ka ir kur augt, i ka lieli cilvēki ar tiesībām brauc kā lohi un galīgi nepārdzīvo :D

šodien kopumā braucu kādas trīs stundas un man vēl vakara pasaciņa un iespējams jāizkar veļa, bet es gribu tikai gulēt, siltu saldu tēju, pasēdēt klusumā un atiet un vannā. nu un vēl moš nokniebties varētu ja nebūtu jau beigta un pagalam :D

šorīt ar lellīti un vīru blakus uz Sarkandaugavu pēc bērna laimētās balviņas (vai tiešām netiksiet pirms svētkiem, bērniņš droši vien ļoti gaida savu balvu)* un tad pa to lielo pārvadu līdz VEFam un tad uz darbiņu (biju ļoti laicīgi!) un tad vakarā uz pulciņu vietu pēc bērniem, paspējām uz autobusu, paspēja pie vecmāmiņas eglīti pušķot, apēdu trīs mandarīnus un vajag fiksi iznevarēt jo man tūlīt būs braukšana un dzīve ir brīnišķīga, bet es drusku gribu atelsties. vakar ar lellīti uz patversmi aizvedām rotas, meikapu u.tml. (beidzot, centos aizvest jau vismaz gadu) un es atcerējos, ka esmu kaut kad (oktobrī?) nopirkusi Zsv dāvanas tēvam un vīram un kaut kur nogrūdusi. bērniem īsti nav. darba kolēģes nepareizi saskaitīju

*ja zin, tad gaida, man bija ne līdz balvai, bet izdarījām un tas būs brīnišķīgi

Kaut kad sagribēju attaisīt Cibu, bet viņa - out of service. Laikam fjokla ar savu skaļo atpakaļatgriešanos kaut ko salauza :D Sabēdājos, ka liela daļa manas dvēseles, kas te ielikta, pazudīs nebūtībā. Gluži kā mana tīņu dienu fiziskā dienasgrāmata, ko nekādi nevaru atrast, un tagad nožēloju, ka neiznīcināju personīgi. Tajā rakstīju visu, bez filtra, tikai sev. Un vēl atceros, kā kūmiņš teica, ka sadzedzināja savas un es vēl pie sevis padomāju "ak dievs, sadedzināt? NEMŪŽAM!!!". Njā.

Nu vārdu sakot, Ciba atkal kaut cik darbojas, bet sapratu, ka te galīgi nav nekādas mūža garantijas, tāpat kā maniem blogiem, kas ir bijuši blogiem.lv, myspace.com, utt. Vesels lērums, kas zudis nebūtībā.

Sāku meklēt alternatīvas - un atradu jauku lietotni Diarium, ir gan uz app, gan datorā (datorā 15 eur mūža licence) un vēl var sinhornizēt ar mīļāko mākoņkrātuvi pēc izvēles. Tad nu brīvdienas pavadīju, pārkopējot manuāli katru savu Cibas ierakstu, no visiem žurnāliem (arī alter-ego :)). Sanāca absolūti negaidīts trip down the memory lane, gan par labām dienām, gan par sliktām, gan par to cik traks tīnis biju jaunībā. Maksimāliste :)

Un vispār ārprāts, sāku Cibu pirms 20 gadiem!!! :o

Un tā ir daļa no manis, tas, kas mani, līdz ar citiem dzīves notikumiem līdz šim brīdim, ir veidojis par to kas tagad esmu. Un ir labi, labi sanācis :) Man pašai prieks par to, kur esmu, un kā izaugusi - pat ja līdz šim brīdim vajadzēja vairāk gadus nekā es būtu vēlējusies.

Vārdu sakot, dublēšu ka šo ierakstu savā dienasgrāmatā, turpināšu meklēt savu veco, fizisko, un apsolīšu sev, ka rakstīšu biežāk. Nu vismaz reizi mēnesi - jo kā savādāk pēc tam pašreflektēt?

Gribu bezrūpīgas vasaras, kurās vienkārši vaibot ar kādu un klausīties mūziku, nu gluži kā šajā videoklipā. Un cik ļoti šie dziesmas vārdi ir mana Tēvreize:

lellīte ir mājās!!!11 šodien vajadzētu pabraukt

vispār šodien jūtos gandrīz augšāmcēlusies - ceturtdien vakarā atslābu par mammu, sestdienu kaut kā ar Dievu uz pusēm, vakar nogulēju garšļaukus, bet esmu atgriezusies apritē - vakar jau šo to piekārtoju, iesaiņoju kolēģēm dāvaniņas - stacijas tunelī nopirku (1,30€) gredzenu pirkstu masāžai, kas ir kolosāla lieta visādos aspektos (sīkā motorika, apzinātība, mikrocirkulācijas uzlabošana, masāža muzkulīšiem, atslābina rokas, kas nereāli svarīgi ja strādā ar rokām, roku-smadzeņu veicināšana u.t.t.), tagad mazgāju jau otro veļas porciju, salikta vismaz vēl viena, nr.3 nomainīja gultasveļu, sīki izrotāja eglīti (vīrs no meža manā mikrobā ielika trīs (!!) eglītes

vēl ir plāni un darāmās lietas, bet drusku uznāca miedziņš :D