Kopenhāgenas Tivoli Ziemassvētku laikā ir fantastiski skaisti. Kokos iekārtas gaismiņas, sirsniņlaternas, baltas puķītes mazos podiņos. Ezerā peld laiviņas ar sarkanu lampiņu burām un lieli gulbji rotājas stikla spoguļu ezerā. Visapkārt smaržo pēc egļu skujām, karstvīna un klejner.

Mēs sildāmies kafejnīcā, vērojot garāmejošos cilvēkus. Daži skrien. Izrādās uz ezera sācies gaismas, lāzeru un ūdens šovs Čaikovska Riekstkoža mūzikai skanot fonā.

Tik skaisti, ka pat par spīti aukstumam prom doties nevēlējāmies.

( Bildes no neta )

Jaunās mašīnītes iesvētīšana. Izvedām to pirmajā braucienā uz mūsu iemīļoto vietu, papriecājāmies par pirmajiem nobrauktajiem 100km un iesvētījām ar šampanieti. Mans mazais Anonīmais Alkoholiķis to ir pelnījis. Rīt būs pirmais brauciens uz darbu, un pēc mēneša nobrauciens būs vismaz 2k. Tik forši paņemt brīvu dienu darbā, lai tikai izvizinātos ar jauno Poliņu.

Darbā gan nav nekādas jēgas šonedēļ būt. Rudens brīvlaiks. Neviens no sazvanājamajiem neceļ telefonu, bet bez sarunas ar viņiem mans projekts stāv uz vietas. Dikti interesants un sarežģīts projekts par finanšu daļu, kura ilgu laiku bija atstāta novārtā, tāpēc tagd tur tāds haoss. Neviens neko nezina, miljoni tiek zaudēti tādā veidā. Man tajos sūdos ir jāievieš kaut kāda skaidrība, bet nav neviena, kas zinātu kādu konkrētu atbildi uz maniem jautājumies. Notiek tikai sūtīšana no vienām durvīm pie citām. Tā ir uzņēmumā ar 18500 darbiniekiem... Kā mazā valstī ar šausminošāko birokrātiju.

Darba dienās nostrādājos, nedēļas nogales paiet izklaidēs. Nākamnedēļ pasākums finanšu nodaļā, tad dzimšanas dienas ballīte pie francūzietes, tad droši vien nedēļas nogale Rostokā, piecas dienas Rīgā, Ziemassvētku balle darbā. Ziemassvētki un tad, un tad es došos uz Budapeštu komandējumā! *situ plaukstas un lēkāju aiz prieka* Tad darbs jaunā nodaļā, jauni kolēģi, jauni izaicinājumi. Un nākamā gada septembrī es došos uz ārzemēm strādāt. Seši mēneši Šveicē vai ASV, vai Ķīnā, vai Ungārijā, vai Brazīlijā, vai kādā citā pasaules malā.

Mīlu savu dzīvi! Mīlu savu vīru! Šodien divi mēneši. Skål!


P.S. illumine, kad būšu Rīgā no 8.-12. decembrim, labprāt ar tevi satiktos un padzertu tēju :)

Pirmais mēnesis paskrēja ātri. Kontā ir ieripojusi naudiņa, pēc divām stundām es dodos uz Kopenhāgenu, lai tur pavadītu lielisku nedēļas nogali, un dzīve ir skaista!

Manu kolēģu izauklētais bērns - Facebook lapa un Twitter par to, kas mēs esam un ko mēs darām. Tā kā lapa tika publicēta tikai vakar, satura ziņā tā pagaidām ir nabadzīga, bet there's more to come.

Īsumā. Grundfos ir viens no pasaulē vadošajiem sūkņu ražošanas uzņēmumiem pasaulē. 18500 darbinieku strādā 80+ uzņēmumos 60+ valstīs. Pagājušajā gadā viņi uzsāka projektu, kas saucas Global Graduate Program - divu gadu programmu, kas paredzēta jauniešiem, kuri tikko ir absolvējuši universitāti. Tā sniedz iespēju divu gadu laikā strādāt četrās dažādās uzņēmuma nodaļās, ieskaitot sešus mēnešus ārzemēs, iegūstot fantastisku darba pieredzi. Programma paredzēta inženiera, biznesa un finanšu studiju absolventiem.

Ja kādu interesē:
https://www.facebook.com/GrundfosGrad
https://twitter.com/GrundfosGrad

Aaaa! Es mīlu šo uzņēmumu. Tikko bija nelielas vakariņas ar daļu no tiem cilvēkiem, ar kuriem pavadīšu nākamās piecas dienas. Visi tik jauki un atsaucīgi, sajutos gandrīz it kā būtu atgriezusies atpakaļ SSER, tikai nedaudz sirsnīgāk.

Tagad sēžu savā istabiņā uzņēmuma privātajā viesnīcā, malkoju vīnu un rakstu šo te.

Vārdiem nevar izteikt, cik laimīga es jūtos...

Uuuh! Rīt pirmā darba diena!

Mums tač' tāds kuriozs gadījās ar autobusa šoferi otrā kāzu dienā. Dāņu viesiem bija piesolīta Rundāles pils apskate, apmēram stundas brauciena attālumā no lustēšanās vietas. Tā teikt, lai tās stundas pirms lidojuma būtu lietderīgi pavadītas.

Ap otrās dienas pusdienlaiku paģirainie viesi tika sasēdināti autobusā, šoferim tika nodotas instrukcijas braukt uz Rundāli. Mēs paši, es ar vīru, ielīdām mūsu retro vabolītē, lai lēnītēm brauktu aiz autobusa. Un devāmies ceļā.

Sākumā viss gāja raiti. Autobusa šoferis smuki brauca līdz Dobelei, bet tur tā vietā, lai nogrieztos uz Bausku, šams aizdevās uz Jelgavas pusi. Nu neko. Tā arī var izbraukt. To viņš man arī apstiprināja, kad kādā no vemjamajām pieturām es pieskrēju šamam klāt, lai apjautātos, kāpēc braucam caur Jelgavu. Projedim, teica viņš.

Paiet kāds laiks, esam uz Jelgavas apvedceļa. Mēs pacietīgi braucam aiz autobusa, gaidam pagriezienu uz Eleju, un te autobuss šerpi nogriežas uz Svēti/Tērveti! Man panika, kur viņš brauc. Nepareizs pagrieziens taču! Par agru! Zvanu vīra brālim, kurš autobusā, lai dodot klausuli šoferim (jo šofera telefona numura, protams, man nebija), un prasu, kur mēs tā braucam. Nu kā, uz Tērveti taču! Manas sajūtas un emocijas, un to vārdu plūsmu, kas nāca pāri manām lūpām, būs grūti aprakstīt. No Dobeles uz Tērveti caur Jelgavu?!

Īsāk sakot, nolamāju šoferi, atvainojos viesiem un Rundāles pils vietā viņiem bija tas prieks liekas pāris stundas nīkt Rīgas lidostā. Toties vairāki pēc tam uzjautrināti teica, ka vismaz redzēja, kā izskatās dusmīga Sērensena kundze.

Daļu samaksātās naudas no autobusa šofera es dabūju.

Tā doma, ka tūlīt, tūlīt mēs iziesim no mājām ar sakravātiem čemodāniem... pēdējo reizi kā neprecēts pāris. Skudriņas...

Neliels mazas mājas trūkums - kad ciemiņiem nākas pārnakšņot pie mums, mēs viņus guldām viesistabā. Kas ir arī virtuve. Ar ledusskapi. Gribu ēst. Visi guļ.

Vakardien svinējām mīļotā dzimšanas dienu, un es viņu palutināju ar ( šādu kūku. )

Izmēģinu jauno rotaļlietu un bildēju mūsmājās uzziedējušo brīnumu, orhideju. To es uzaudzeju no mazmazītiņa stāda, kuru nogriezu jau sen nokaltušajam mātes augam.

Mums ir ticis ļoti sabiedrisks un runātīgs kaķēns. Piecos no rīta - pat pārāk sabiedrisks. Lēkā pāri, lien dot bučas un viegli kož pirkstos, bet izlikts ārā no guļamistabas, rīko konceru un dzied serenādes. Šodien noeksperimentēju un atklāju, ka, ja viņam tajos piecos iedod ēst un pēc tam nelaiž istabā, to vienu stundu līdz mūsu normālajam modinātājlaikam mēs vēl varam nogulēt. Tad ceļas mīļotais un dodas uz darbu, kaķis nomierinās un mēs kopā vēl noguļam pāris stundas.

Tikai ne šodien gan. Šodien precīzi astoņos ieradās pastnieks ar divām milzu pakām. Viena man, otra mīļotajam. Paredzēti neparedzētie izdevumi. Tagad zinu, kā pavadīšu atlikušo dienu - fotogrāfējot minkānu ar jauno kameru.

Orhusā, izrādās, ir speciāls apakšveļas veikals sievietēm ar lielām krūtīm (C - ... bļodiņas). Kāpēc nav veikala sievietēm ar mazākām krūtīm? Jo tieši mums ir lielāka problēma atrast normālu krūšturi! Parastajos veikalos tie ir izmēri, kas vienmēr tiek izpirkti pirmie, AA vispār netiek pārdots.

Patiesībā šodien tāda jocīga diena. Pēdējā darba diena. Ēdām zemenes un dzerām limonādi.

Tikko iesteidzās kolēģe un uzdāvināja man nelielu atvadu dāvanu, Man pietrūks šīs vietas un mūsu nelielo sarunu par visādiem niekiem.

Vakar uz Ziepniekkalna ielas mīļotais uztaisīja piemiņas foto Ceļu policijai. Sweet!

Nespēju izlemt, vai izmantot izdevību un aiziet uz Graduation Party? Tik daudz gadu jau pagājuši, nez, vai tur vispār būs kādas pazīstamas sejas...

Viņi solīja piezvanīt nākamajā nedēļā. Kas nu tagad ir pagājusī. Es joprojām gaidu, telefonu ne mirkli neatstājot bez uzraudzības. Pat uz tualeti ejot ņemu līdzi. Ja nu...

Kaut gan... Kuru es cenšos apmanīt. Klusēšana lielākoties nekad neko labu nenozīmē.