Rīgu var apskatīt iekš Google Street View. Beidzot.

Arī manu vecāku māju ar visu tēti, kurš sēž uz lieveņa un smēķē.

Miegaina. Kad piekritu pieskatīt suni, neviens mani nepabrīdināja, ka tas sasodītais plušķis sāks riet un smilkstēt precīzi pussešos. Laukos jau viegli, atver durvis un izlaid suni sētā. Šeit, pilsētā, man nākas pusnomodā ģērbties un iet pastaigā. Līdzi, protams, ņemot melnus maisiņus. Nekas "labāk" nesasilda aukstajā rītā nosalušos pirkstus, kā suņa kakas siltums, kas jūtams caur plāno celofānu.

Arvien vairāk pārliecinos, ka mums suņa nebūs. Spalvas nav tas trakākais, kaķi arī spalvu met, bet tā suņa smaka un tā uzmācīgā uzmanības pieprasīšana. Kā arī, tā kā tas suns ir mazs un bailīgs, bezjēdzīgā riešana mazākā trokšņa vai pēkšņas kustības dēļ. Un šonakt es pieķēru to suni mūsu gultā. Tas viltīgi nogaida, kad mēs esam cieši aizmiguši un momentā lec gultā gulēt pie mūsu kājām. Labi, ka vēl tikai viena nakts un viens agrs rīts un suns būs atpakaļ pie saviem saimniekiem. Mīļotais vakar ieminējās, ka viņš ir priecīgs, ka mums būs kaķis, nevis suns (urā, urā, urā! pirms četriem gadiem viņš neko tādu nebūtu teicis).

Šodien ir vasara. Dārzā var sauļoties, uz veikalu var doties vieglā zīda kleitiņā. Perfekta pievakare, lai aizbrauktu līdz jūras malai un, ēdot saldējumu, doties lēnā pastaigā pa saulē sasilušajām pludmales smiltīm.

Bet nekas tāds nebūs. Tūlīt brauksim iepirkt vakariņas, rīt veikali ciet. Jāpabaro arī suns, tad mīļotais droši vien pavadīs vakaru strādājot, bet es lasot grāmatu par pārgājienu maršruties mūsu vasaras ceļamērķī.

Un rīt jau vasara atkāpsies, kļūs vēsāks, naktīs līdz pat -1. Ceru, ka saldajam ķirsim nenosals saplaukušie ziediņi.

Nedēļas nogalē būs jāpieskata mīļotā vecāku suns. Rīt braukšu pakaļ, ceru, ka izdosies mašīnā iedabūt. Būs jocīgi ar suni mājās, jāstaidzina un tā. Viņa turklāt nav no klusajiem, žvankst drausmīgi sīkumu dēļ. Ož arī pēc suņa. Un met garu, baltu spalvu.

Pretsāpju tablete darbojas divas stundas. Zobs atkal sāk sāpēt. Ceru, ka tas tikai tādēļ, ka aizvakar zobārsts to krietni samocīja, un pēc dienas vai divām vairs nesāpēs.

http://www.diena.lv/latvija/zinas/eksperti-iesaka-nodoklu-nemaksasanas-izskausanai-uz-kadu-laiku-nodot-vid-danu-rokas-13943128

Izcils padoms, ņemot vērā, cik efektīva ir dāņu nodokļu sistēma. Viņi par katru cilvēku zina visu. Kā teica Mortens - arī apakšbikšu krāsu.

Mokos ar viena klienta grāmatvedību. Tādu putru ievārījis. Bet tas nekas, ar to tikšu galā. Trakākais ir galvassāpes, kuru cēlonis ir nelabā tabakas dūmu smaka, kas nāk no izdrukām, ar kurām man jādarbojas. Bvē!

Vakar bijām uz mūziklu "Grease". Fantastisks! Tīri vai rodas vēlme vēlreiz noskatīties filmu. Pūlos pierunāt mīļoto doties uz "Burvju flautu". Jau sen sapņoju to noskatīties.

Tā-tā-tā, tū-tū-tū! Vēl divas dienas jānostrādā. La-lā! Tad somas jāpako un ceturtdien jau Rīgā. Varbūt uztaisīt īstāko kluso nedēļu un aiziet tikai uz jogu rītdien. Nosačkot šodienas spēka treniņu, nopirkt kādu sokolādi un beidzot pabeigt Murakami "Skarbo brīnumzemi un Pasaules galu"?

Oh, Mr. Spock, you can beam me up any time.

Kā samulsināt divu jauniņus Jehovas lieciniekus? Atvērt durvis tērptai tikai apspīlētā krekliņā, kas knapi piesedz dupsi, un matiem jābūt viegli mitriem un izpūrušiem. Nabags pavisam aizmirsa, ko vēlējās teikt. Apjautājās gan, vai mani interesē saruna par Dievu. Atteicu, ka nē, tad šams novēlēja labu dienu un nogaidīja, līdz aizvēršu durvis.

Esmu Norvegija. Pirma diena noslepota, kajas nedaudz sap, zabaki, protams, nav no tiem ertakajiem. Izdzivot gan var, turklat uz nakamo gadu man noteikti bus pasai savi. Vismaz apsolija.

Sleposana, par skaista Norvegijas daba nav tas, kas soreiz ir atstajis lielako iespaidu. Ta ir vakar redzeta ziemelblazma. Parsvara tikai ka tada zalgana dumaka naksnigajas debesis, bet paris reizes ta kluva tik skaidra, ka zala lente. Neaizmirstami!

Driz jau dodamies cela, bet es esmu attapusies, ka maks ir palicis majas. Nav jau ta, ka biju planojusi teret Norvegija naudu, bet ta drosibas un neatkaribas sajuta, ko nauda sniedz, tas man pietruks. Pilniga atkariba no viramates, vai tas nav jebkuras sievietes sapnis?

Ha! Bijušajam klasesbiedram ar vienu nē nepietika. Uzrakstīja atkal, aicina uz randiņu. Aha! Pērku biļeti un izlidoja ar nākamo reisu. Puisi arī līdzi paņemt?... Neatbildēja.

Virtuvē atkal saimnieko skudras. Indes nepalīdz, tāpēc pēc kolēģes ieteikuma uz galda izbārstīju kanēli. Nezinu, kā un vai tas līdzēs, bet vismaz tagad mājās smaržo pēc kanēļmaizītēm.

Uz galda rozīgi sarkans pušķis. Rozes, neļķes, gerberas. Mmmm... Neliels pārsteigums no mīļotā - darba laikā ieradās kurjers ar ziediem man. Smaids no lūpām nepazuda visu atlikušo dienu. Un garāmgājēji ziņkārīgi noskatījās.


Pētu sludinājumus. Norvēģijas meža kaķis, Sibīrijas meža kaķis, bengālietis, Birmas kaķis. Visi tik mīļi, tik dārgi. Gandrīz nopirku Norvēģijas kaķēnu, bet tad attapos, ka darba dienās esmu prom 12 stundas, kas galīgi nesaskan ar kaķēna audzināšanas plāniem. Varbūt paņemt jau pieagušu minci?

Pamazām veidojas neliels draugu pulciņš. Lielākā daļa protams ir slāvu izcelsmes cilvēki - krievi, ukraiņi, pāris Latvijas krievu. Jauki tā, sirsnīgi.

Vakar bija neliela pasēdēšana un, kā jau katru reizi šādos gadījumos, nedaudz tika aprunāti dāņi, viņu tradīcijas un gaumes, dzīves stili un viss cits, ko vien var aprunāt. Šis tas man arī šķiet nepieņemams, bet lielākoties esmu samierinājusies ar šīm atšķirībām, jo vairs nevēlos veltīt laiku un nervus lietām, kuras tāpat nespēju ietekmēt, lai arī cik nepareizi man tas nešķistu. Bet slāvietēm gan nekad nav gana.

Visu pārrunāto neatstāstīšu, vien nelielu sarunu. Patiesībā pat tikai teikumu.

"Dānietēm nu gan nav nekādas stila izjūtas," teica būtne, ietērpta melnās biksēs un melnā bītlenē, bezformīgā, koši rozā adītā jakā, aptinusi tieši tādas pašas krāsas šalli un ausīs, ak tu brīnums, milzīgi, koši rozā, plastmasas auskari. Eee? Lai nu kas, bet tu runā par stila izjūtu?

Ehhh... Nebūs man kaķa, vismaz pagaidām.

Iespējams, es drīz tikšu pie minča. Ne gluži tāda, par kādu sapņoju. Turklāt mince ir jau 10 gadus vecs, nedaudz paplukusi, bet viņas adoptēšana ir veids, kā izglābt minci no daudz skumjāka likteņa. Tā kā viņas saimniece ir tikusi ievietota veco ļaužu patversmē un mincei draud vai nu izlikšana uz ielas, vai arī šprice, tad nu droši vien ņemšu pie sevis. Ja tantuks piekritīs.

Ehh... Paskastītē būtu jābūt ziņojumam, ka jāierodas pastā saņemt paciņu, bet slēdzene ir sasalusi un nav atslēdzama. Šņuk! Bet paciņā dāvana, konfektes...

Bijušais klasesbiedrs draugos uzrakstīja. Ka sen neesam tikušies, ka varētu sarunāt "randiņu", jo taču ir tik daudz runājams iekrājies. Pārsmējos. 10 gadi nu jau, kopš pēdējo reizi viņu redzēju. Runāt? Mēs, kopā 6 gadus nomācoties, labi ja pāris vārdus pārminām. Randiņš? Hahahaaaaa!

Kā piekājīgi pasūtīt?