Vakar divarpus stundas nostāvēju pie plīts, cepot riekstiņus. Šodien atklāju, ka nopircies iebiezinātais piens parastais, nevis vārītais. Un ka vārīto šeitan nemaz nepārdod.

Tikko novārīju bundžiņu piena. Tagad jāatdzesē un jāskatās, vai ir izdevies iegūt vārīto brīnumu.

UPD. Neizdevās. Vajadzēja vārīt ilgāk. Daudz ilgāk. Tagad mēģināšu kaut ko glābt, vārot atvērtā veidā. Savādāk rītdien būs jāpērk vel viena bundžiņa.

Ko lai iesāk ar maisiņu žāvētu kokas lapu? Suvenīrs no Peru.

Darba ņau. Sēžu un garlaikojos. Iespējams, pēc pusdienām došos mājup un rīt nākšu tikai ap 12iem. Nav jau man brīvais grafiks, un it kā jau vajadzētu būt darāmiem darbiem, jo vidēji lielajiem uzņēmumiem PVN nomaksas termiņš ir 10. februāris. Tā kā vajadzētu sākt aprēķināt, cik kurš ir parādā, bet neviens ar grāmatojamiem pielikumiem vēl nav ieradies. Visi velk laiku, lai mums pēc tam būtu jautra nedēļa. Gādīgi.


Plānoju ēdienkarti nedēļas nogalei un bakstos gar viesu sarakstu. Ap 100. +/- 30. Ceru uz mīnus.

Kad es nedaudz par to palasu netā, pameklēju nedaudz vairāk informācijas, man pazūd jebkāda vēlēšanās ar to ņemties... Tad gribas tā klusi, klusi, nevienam nezinot.

Pūlos saorganizēt nelielu dzimšanas dienas pasākumu. Gadus četrus, piecus savu dzimšanas dienu tā īsti neesmu svinējusi. Ja pareizi atceros, iepriekšējā reize bija FE laikā. Toreiz pie manis ieradās pāris draudzenes, mēs apēdām kūku, nedaudz papļāpājām un viss. Pēdējos trīs gadus dzimšanas dienu svinēju Dānijā, ar mīļotā ģimeni. Un 25. gadu jubileju vispār divatā ar mīļoto; devāmies nelielā pub crawl, vien divi mēs.

Pašlaik ir uzaicinātas pāris draudzenes ar vīriem, mīļotā māsa un brālis. Apsveru vēl pāris dāņus, bet man dikti bail aicināt tik dažādus cilvēkus, ja nu viņi īsti nesapratīsies, nespēs atrast kaut ko kopīgu, par ko parunāt. Tā bija Jaunā gada svinībās, kuras daži no ciemiņiem pavadīja, skatoties televizoru, nevis pūloties uzsākt sarunu ar kādu no viņiem nepazīstamajiem viesiem.

Jauki, ka darbā galdam ir regulējams augstums. Vizmaz nav visu dienu jāsēž pie datora. Var arī pastāvēt.

Gandrīz aizmirsu. Ja kādai patīk Pandora rokassprādzes un to piekariņi, Riga Plaza bija iespēja iegādāties, piemēram, piekariņu par vismaz 35 latiem un dāvanā saņemt rokassprādzi 35 latu vērtībā. Pārdevēja teica, ka piedāvājums spēkā pirmajiem 50 pircējiem. Mēs pirkām 2. janvārī un saņēmām dāvanu, lai gan bodīte tur ir jau kopš decembra vidus. Varbūt vēl var paspēt tikt pie glītas sprādzītes ar piekariņu.

Vēl neliela deva sekluma.

Vakar tiku pie gadsimta pirkuma - par DKNY somu, kuras iepriekšējā cena bija 140 lati, samaksāju tikai 35. Mazs izpārdošanas prieciņš.

Done.

Šodienas mazais prieks - "nomedītas" kārotās kobaltzilās kurpes Jaungada ballei. Sen vēlējos sev zilas kurpes, bet neticēju, ka veikalā atradīšu, jo parasti tas, ko vēlos, kā par spīti nav atrodams, kad to meklēju. Biju izskraidījusi veikalus Orhusā un arī dažus tepat Rīgā un neko neatradu. Līdz šodien Riga Plaza bija, 37. izmērs, kas it kā nav mans izmērs, derēja kā uzliets. Bet kurpju dievi bija sliktā noskaņojumā un, protams, tas bija "pēdējais" pāris, kur viena kurpe kastē mētajās un otra - sazin cik ilgi plauktā notupējusi, izstaipījusies un kļuvusi par toni tumšāka nekā kastes kurpe.

Tā kā bija vēlāk sarunāts ar draudzeni centrā satikties, ieskrēju Eiropas apavos, kas atrodas Origo, un tur nu tās mani gaidīja. Svaigs, koši zils pārītis. Pie melnās kleitas ar pieskaņoti košiem auskariem izskatīsies perfekti.

Daži cilvēki laikam vienkārši nesaprot, kad jādodas mājās. Tika uzaicināti uz pēcpusdienas tēju, bet (neaicināti) palika arī uz vakariņām un vēl joprojām nedodas mājās. Viņu gandrīz divgadīgā meita jau vismaz stundu niķojas un raud, jo viņa jau ir nogarlaikojusies un pamatīgi nogurusi.

Kā lai dod pieklājīgu mājienu, ka laiks tā kā doties mājās? Viņi zina, ka astoņos mums ieplānota pirts, bet izskatās, ka tas nelīdz...

Mājās. Pabarota un izgulējusies. Plānotais divu stundu iglais lidojums kļuva par piecu stundu murgu, ar riņķošanu virs Rīga un tad lidojumu līdz Viļņai, kur tika pavadīta vismaz pussunda, un tad atkal atpakaļ uz Rīgu. Mājās biju pustrijos, lai gan vajadzēja būt 11os.

Lai gan.. Ko nu man žēloties. Omītei toreiz Rīgā ieradās ar 17 stundu nokavējumu. Un kompensāciju no airBaltic mums toreiz tā arī neizdevās dabūt.

Pirmā diena ar kontaklēcām izdzīvota. Pagaidām man nepatīk. Izcili labi jūtu, ka acīs ir svešķermeņi, kas ik pa brīdim it kā izslīd no savas vietas (varbūt arī ne, sajūta gan tāda). Reizēm ir grūti nofokusēties uz kādu punktu, tāda sireāla sajūta. Izskatās apmēram tā, kā ar objektīvam asumu regulējot - te attēls izplūst, te atkal kļūst asāks. Tagad lēcas izņemtas, un acis sūrst.

Un vēl. Man brillēm ir -3 un -2.5, attiecīgi labajai un kreisajai acij. Bet lēcām konsultante pateica otrādi - ka kreisā man ir vājāka. Tagad sēžu un nesaprotu, vai man tiešām jāliek -3 lēca kreisajā acī, vai arī viņa kaut ko pamatīgi sajaukusi...

Sešos no rīta FB statusā ierakstu "Tik agri!"

Mīļotā māsa iekomentē "Esi stāvoklī?"

Nesapratu...

...un šorīt tā arī bija, kad es stundu stūrēju uz darbu, spītējot lietum un vējam.

Drausmīga vētra. Brīžiem bija tā, ka logu tīrītāji netika galā ar savu uzdevumu un es neredzēju pilnīgi neko. Tad vēl tās šausmīgās vēja brāzmas no kreisās puses, kas tā vien centās iestumt mašīnu grāvī. Lai šo situāciju padarītu vēl dramatiskāku, ierasto miegaino melodiju vietā, mans iemīļotais Radio Klassisk atskaņoja maršus un ko nelabu vēstošus skaņdarbus, kuriem diemžēl nosaukumus nezinu, lai gan lielākā daļa bija iepriekš dzirdēti.

Kad beidzot nogriezos no galvenā ceļa un vējš pūta no aizmugures, rokas no pēkšņā miera pēc pusstundas ilgā saspringuma sāka nedaudz trīcet. Nākamreiz vētras laikā mašīna paliks mājās, bet es uz darbu došos ar vilcienu.

Jā, un tad radio pēkšņi nomainīja repertuāru no nelaimi vēstošiem uz mierīgi cerīgiem skaņdarbiem. Reizēm manai dzīvei ir fona mūzika.

Firmā, kurā es pašlaik strādāju, bez manis ir vēl trīs darbinieki, priekšnieku ieskaitot. Katram uzņēmumam Dānijā ir prasība no veselības ministrijas izveidot savu smēķēšanas politiku. Tā ir obligāta prasība, un negaidīti varot ierasties inspekcija, lai to pārbaudītu. Reāli, tā ir maza lapele no minsitrijas, kurā katrs uzņēmums ieraksta savu nostāju pret smēķētājiem.

Šeit, firmā ar četriem nesmēķējošiem darbiniekiem, ir aizliegts smēķēt iekštelpās un sekas smēķēšanai ir atlaišana :D

Uzdūros ģeniālam dāņu dzejniega Henrika Nordbrandta dzejolim "Gadā ir 16 mēneši"

"Året har 16 måneder: November
december, januar, februar, marts, april
maj, juni, juli, august, september
oktober, november, november, november, november."

Henrik Nordbrandt

Tulkojums :D
"Gadā ir 16 mēneši: Novembris
decembris, janvāris, februāris, marts, aprīlis
maijs, jūnijs, jūlijs, augusts, seprembris
oktobris, novembris, novembris, novembris, novembris."

Novembris gan kalendārā vairs nerādās, bet drūmums ārā palicis. Pa logu veroties, šķiet, ka šodien tā īsti pat nepalika gaišs.

Šodien īsā diena.

Jau pāri desmitiem, un es vēl neliekos gulēt. Ēdu mandarīnus un lasu grāmatu. Zinu, ka rīt, kad modinātājs pīkstēs jau pussešos, noteikti būs snooze, need more snooze. Bet es vēl augšā, jo mandarīni pārāk gardi un grāmata pārāk interesanta.

UPD. Ir seši. Aizgāju gulēt ap 12iem, iemigu ap vieniem. Ap pieciem acis bija kā pogas un no miega ne miņas. Šī būs smaga diena...

Šorīt izraku plauktā atradu mīļotā apmēram astoņus gadus veco HP tablet. Uz laptopa grāmatas lasīt tomēr nav ērti, bet ar nelielo tableti vieglāk ieritināties zem segas ar karstas tējas krūzi un lasīt, lasīt, lasīt.

Ilgi nespēju izlemt, ko lasīt, līdz beidzot nolēmu atrast A Song of Ice and Fire sērijas grāmatu pdf'us. Tad nu tagad esmu līz ausīm iekšā A Game of Thrones. Apsveru domu uzsākt skatīties arī seriālu (ok, pirmā sērija ir jau nokačāta, guilty!) tikai tagad jāizlemj, ko darīt pirmo - izlasīt grāmatu vai noskatīties seriālu...

Draudzenei pirmā kāzu jubileja. Uztaisīju viņai nelielu dāvanu. Šovakar jābrauc ciemos.

Tikko atjēdzos, ka 11.11.11 manai cibai palika pieci gadi. Kā laiks skrien...