Miega mice! Bet pamodos tieši laikā, lai piedzīvotu 11:11. Diena glābta!

Nå ja. Dodos uz baznīcu runāt par brīvprātīgo darbu.

Jogas pasniedzēja mācās par ārstu, un vakar viņai bija tests dermatoloģijā. Viens no jautājumies esot bijis: Uzrakstiet četrus iemeslus hroniski sarkanai peņa ādai. Hmmm...

Jaunākā HIMYM sērija ir vīīīīīīī!

Pirmais bija Nokia 5210. Tiku pie tā 2004. gada vasarā un nomocījos divus gadus. Tad man uzdāvināja Samsung X640, kurš joprojām ir lietošanā, kad ciemojos Rīgā un izmantoju arī savu LV numuru.
Pagājušā gada vasarā beidzot tiku pie jauna telefona, Nokia E52, kas bija fantastisks telefoniņš. Tā kā toreiz jaunu mobilo nevarēju atļauties, mīļotais man iedeva savu darba telefonu, jo pats tikko bija nopircis iPhone. Mūsu "kopdzīve" gan nebija ilga. Šī gada janvārī mīļotā darba devējs nolēma par oficiālajiem darba telefoniem pataisīt iPhone 4, tad nu mīļā Nokia tika man atņemta, un vecais iPhone 3GS piespiedu kārtā kļuva par manu pašreizējo telefonu.

Nopīkst mobilais. Ar domu, ka pīkst modinātājs, pārveļos uz otru sānu, lai pagulētu tuvāk mīļotajam tos dažus mirkļus, pirms viņš celsies uz darbu. Svētlaimīgi guļu, līdz mobilais nopīkst atkal. Eh? Īsziņa? Ā! Man pienākusi īsziņa, tas nav nekāds modinātājs. Ar domu, kurš, pie velna, tādā agrumā sūta citiem īsziņas, pārveļos uz otru gultas malu un paņemu mobilo. Draudzene raksta, ka šovakar būs manā ciemā. Nopriecājos, pusnomodā rakstu viņai atbildi, ka noteikti viņu sagaidīšu, un pašķielēju uz pulksteni, cikos tad viņa īsti ceļas. Reizes trīs mirkšķināju acis, lai saprastu, ka 00:50 nav tas pats, kas pusseptiņi no rīta. Whaaaat!?

Vakardien biju visnotaļ interesantā pasākumā kādā no lielajiem Dānijas uzņēmumiem. Viens no runātajiem bija uzņēmuma CFO, kurš padalījās dažās sava darba niansēs. Viņu uzņēmums, kā jau visi pārējie, ir ļoti atkarīgs no ekonomiskās situācijas ne tikai Dānijā, bet arī visā Eiropā. Tāpēc viņi savā finanšu departamentā ir izstrādājuši vairākus scenārijus, kas notiks ar viņiem, ja... Ja Grieķija bankrotēs, ja eirozona pārstās eksistēt (ko viņi uzskata par visnotaļ ticamu), ja ES beigs pastāvēt. Tam visam klāt viņš ir pārliecināts, ka šī krīze tik ātri nebeigsies un ka pilnīgi iespējams ir tas, ka kļūs tikai sliktāk.

Fantastiski garšīgs cepeškrāsnī cepts cālis vakariņās. Ar citronmelisas sviestu un citronu. Mans jaunākais sasniegums kulinārmākslā, gardākais, ko līdz šim esmu pagatavojusi. Ņamma!

Turpinu garšot dažādus ķirbjus. Hokaido jau izmēģināts, šovakar bija sviesta ķirbis jebšu butternut squash. Svaigā veidā smaržo pēc arbūza, izcepts garšo diezgan labi. Ko ņemt nākamajam eksperimentam?

Ticiet vai nē, bet šeit jau aktīvi gatavojas Ziemassvētkiem - veikali ir izdevuši katalogus ar dāvanu idejām, dažus skatlogus jau rotā svētkiem veltītas ekspozīcijas, tiek pārdoti adventes kalendāri, piparkūkas, apsveikumi un pat rotājumi.

Nolēmu sevi palutināt ar jaunu apakšveļu. Ja es dotos uz ierasto H&M, kur es parasti pērku jaunu apakšveļu, diena noteikti beigtos ar vilšanos un sabojātu garastāvokli. Un nekādu jaunu apakšveļu. Jo, lai arī H&M ir diezgan plaša skaistu krūšturu izvēle, ar izmēriem tur ir problēmas. Gandrīz katram modelim izmērs ir jāpiemeklē individuāli. Ja vienam derēs 75B, tad citam varbūt tas būs 80B vai 75A. No consistency, so to say. Un patiesībā jāraksta "derēs". Ja der bļodiņa, apkārtmērs nepareizs. Paņemot lielāku/mazāku apkārtmēru, bet to pašu bļodiņas izmēru, bļodiņa dīvainā kārtā vairs nederēs. Un tā tālāk, un tā joprojām. Un tādos veikalos kā Change, Triumph un La Senza vispār nevaru atrast neko, ko vēlētos uzlaikot.

Tad nu šodien devāmies uz veikalu à la Stockmann. Kas par izvēli! Cenas dažiem zīmoliem gan var raksturot kā krietni sālītas, bet var arī atrast kaut ko par 20 latiem, kas nav nemaz tik dārgi, ja salīdzina ar "lēto" galu, H&M, piemēram, kur krūšturi maksā ap 9-15 latiem. Toties, ja pēc nomērīšanas mans izmērs ir 75B, tad tas tādu arī jāņem. Un derēs perfekti! Uzvelkot gludo, melno Calvin Klein krūšturi, man nemaz negribējās to vilkt nost. Derēja tā, it kā būtu šūts tieši man! Tieši tāpat perfekti derēja Esprit un Passionata, un Vero Moda, un citi, kurus pielaikoju. Bija pat grūti izvēlēties, kurus no tiem visiem ņemt. Beigu beigās ļāvos kārdinājumam un nopirku to perfekto CK krūšturi un manā mūžā pirmo caurspīdīgo komplektiņu no Passionata. Šķiet, ka H&M es vairs neiepirkšos... Eh, mans maciņš raudās, bet ik pa pāris mēnešiem varētu jau atļauties pa kādam jaunam apakšveļas komplektam.

Ja vien varētu atrast tādu pašu perfekti derošu bikšu veikalu...

Pēdējās trīs dienas bija nedaudz produktīvākās, nedaudz gaišākas. Katru rītu uz lapiņas sarakstu dienas laikā izdarāmo lietu plānu. Pat tādi sīkumi, kā izmazgāt veļu un uzvārīt zupu tiek ierakstīti un dienas gaitā izsvītroti. Vakaros vairs nav tā tukšuma sajūta, ka diena bezjēgā izniekota. Jo man ir saraksts ar mazdarbiņiem, kas padarīti.

Vakar tiku pie ārstnieciskā krēma nr. 3. Turpinu eksperimentēt. Visi pārējie krēmi, losjoni un tamlīdzīgi līdzekļi salikti kastē un noslēpti. Tagad tikai aptiekkrēms vakaros un La Roche-Posay krēms rītos.

Tagad vakariņas. Meža baloži ar piedevām. Khmmm...

Sēžu un smejos. Kā var līdz tādiem sapņiem aizdomāties!? Vakarnakt es ķēru kobru, kura visu laiku mistiskā veidā izbēga no sava terrārija. Šonakt mani apskāva cilvēks, ar kuru es pat vienu vārdu nebiju pārminusi to triju gadu laikā, kamēr mācījāmies kopā. Huh?

Draugs dabūja plakātu ar kārotā televizora attēlu šī paša televizora lielumā. Pielīmējām to pie sienas, tagad sēžam uz dīvāna un priecājamies, cik liels tv mums reiz būs...

Četri gadiņi nosvinēti. Mīļotais sagādāja neaizmirstamu pārsteigumu. Visu pagājušo nedēļu mocīja mani, ik pa brīdim pieminot, ka nedēļas nogalē gaidāms pārsteigums, lai es neko neplānoju. Man tikai jāsapako koferis un jāatceras paņemt peldkostīms līdzi. Tikai piektdienā viņš pateica, ka vajag arī pasi...

Murrr... Kas to būtu domājis, ka viņš rezervēs istabiņu pieczvaigžņu viesnīcā mūsu pirmā ceļojuma galamērķī, Hamburgā. Šī pilsēta ir mana romantiskā vieta, mūsu īpašā vieta. Neviena cita vieta, kuru mēs divatā esam apmeklējuši, neliek justies tik silti ap sirdi, par to iedomājoties.

Lai ko teiktu citi, man Hamburga šķiet skaista. Gan rudenī, kad koki dzelteni un debesis rudenīgi zilas, kad parkos rūgteni smaržo kritušās lapas un auksts vējšl liek ātrāk meklēt kādu vietu, kur sasildīties. Gan pavasarī, kad visapkārt zied rozā ķirši, kad var sēdēt zālē kādā no daudzajiem parkiem, plūkt margrietiņas un spraust tās mīļotajam matos. Gar vienu no šiem parkiem mēs bieži gājām garām, gan mūsu pirmā brauciena laikā, gan arī otrā, kad mēs pavadījām tur brīvo laiku līdz izlidošanai. Pie šī parka tad arī atrodas tā viesnīca, Grand Elyssee, kurā mēs šoreiz apmetāmies. Izlēkajāmies pa milzonīgo gultu, sacentāmies peldēšanā viesnīcas baseinā un izsvīdām saunā.

Vakariņas mēs ēdām vienīgajā restorānā, kuru spējām atrast. Bijām ļoti pārsteigti, kad, izstaigājuši centra rajonu, kurā viens pie otra atrodas vairāk vai mazāk smalki apģerbu veikali (piemēram, Burberry gandrīz blakus pie H&M), neatradām nevienu restorānu. Ieklīdām vienā, pagrabā esošā, emm, restorānā, kurā dīvaini oda pēc sautētiem kāpostiem. Gandrīz jau devāmies prom, bet nolēmām tomēr palikt. Un labi ka tā! Lai arī pirmais ēdiens, krabju zupa, man negaršoja, tas milzonīgais liellopu gaļas gabas, ar viegli rozīgu viducu un biezu sinepju kārtu acumirklī uzlaboja manu noskaņojumu. Nekas negaršo labāk kā kārtīgs steiks ar kārtīgi asām garšvielām. Ņamma!

Vakaru noslēdzām ar gājienu pa naksnīgi tukšo Hamburgu līdz Reeperbahn ielai. Sarkano lukturu ielai. Ejot turp, mēs nespējām saprast, kur ir palikuši cilvēki. Sestdienas vakars, bet pilsēta izmirusi. Nonākot līdz Reeperbahn, palika skaidrs. Tādas cilvēku masas Rīgā esmu tikai Rigai 800 laikā redzējusi. Ieklīdām pāris sekšopos, meklējot kādu no klubiem, par kuriem netā biju lasījusi (izprintēto sarakstu, protams, aizmirsu), iedzērām pa pāris aliņiem (mīļotais) un pa pāris kokteiļiem (es) un pasmējāmies par rēķinu. To mēs vienmēr darām, kad kaut kur ne-Dānijā ieejam bārā. Smieklīgi zemas cenas. Varbūt vietējiem seši eiro par kokteili ir daudz, bet pēc 120 kronām (ap 10 latiem), tas ir maz.

Skaista nedēļas nogale. Atpakaļceļā gan nolēmām, ka Hamburgā vairs neatgriezīsimies. Jāmēģina kaut kas jauns. Bet Hamburga gan vienmēr paliks mūsu vieta. Pirmās dāvanas vieta, pirmās rozes vieta, pirmās kopīgās bildes vieta.

Pavisam savādāka Stokholma. Citas vietas, citi cilvēki, cits noskaņojums. Pēkšņi sajutos kā kādā seriāla, staigājot apkārt ar bariņu meiteņu, kas mani uzņēmušas kā savējo. It kā mēs jau ilgu laiku būtu pazīstamas.

Izsmējāmies par niekiem piektdienas vakarā, iedzērām (un dažas arī piedzērās) un nākamajā dienā par spīti šausmīgām paģirām devāmies uz Naturhistoriska riksmuseet Stokholmā. Nekad iepriekš nebiju domājusi, ka dabas muzejā var būt tika jautri. Ar interesi aplūkojām dinozauru un vaļu skeletus, skatījāmies filmiņas par pingvīniem, spēlējām interaktīvās spēlītes zālē par cilvēka ķermeni un sajūsminājāmies gandrīz par katru eksponātu par Zviedrijas dabu. Milzīgi aļņi, lūša izbāzenis lēcienā, ķerot rubeni, brūnais lācis migā ar lācēnu, "peldošs" bebrs un daudzi, daudzi citi. Fantastisks muzejs! Pirms došanās atpakaļ uz viesnīcu klīdām pa gājēju ielām vecpilsētā un ēdām vakariņas nelielā restorāniņā, kurā viesmīlis mūs sauca par "ladies" un laipni apjautājās, vai nekas netrūkst un vai labi garšo.

Otrā dienā cepām pankūkas vienā no numuriņiem un pļāpājām par seriāliem un realitātes šoviem. Visbeidzot ar māsu devos iepirkties un tad jau bija jāskrien uz autobusu, lai nenokavētu lidmašīnu uz Kopenhāgenu. Cik ātri laiks paskrien, kad ir jautri!

Atklāju interesantu spāņu zīmolu, Desigual. Tagad ļoti kāroju vienu no viņu somiņām, bet diemžēl pašlaik 80 eiro ir nedaudz sālīti. Kādreiz, kādreiz...

Viena no manām smilšu pelēm apēda otru.

Rīt gara diena, bet miegs itin nemaz nenāk. Varbūt nosnaudīšos vilcienā. Kā nekā trīs stundas līdz Kopenhāgenas lidostai jābrauc, tur atkal būs jānonīkst četras stundas, tad stunda lidmašīnā, stunda autobusā, un es būšu pie māšeles Stokholmā. Jēj!

Kā mazais Benijs mani šorīt pārbiedēja! No rīta pieeju pie būra, lai atkal šos mainītu vietām, bet Benijs guļ. Domāju, ja guļ, tad pagaidām netraucēšu, lai lieku stresu dzīvnieciņam neradītu. Pašai jau arī nepatiktu, ka mani pēkšņi no gultas milzu roka izvilktu...

Piegāju pēc pārdesmit minūtēm, šams no midziņas izrāpies, bet tāds bēdīgs izskatās. Pabakstīju šamo, un viņš, acis neatverot, aizstreipuļoja uz būra otru galu, knapi turot līdzsvaru. Paņēmu rokās - viņš tāds vājiņs jo vājiņš, tāds kā pamiris. Un auksts. Tieši tāds pats kā Pelis bija tai dienā, kad nomira. Nets nekādas gudrās atbildes nedeva, tad nu rīkojos tīri intuitīvi. Salēju saplacinatās plastmasas pudelēs karstu ūdeni, satinu tās salvetēs, ieliku būrī un mazo tām virsū. Sasedzu ar tualetes papīra gabaliņiem (viņu iemīļotais migu materiāls) un atstāju mazo vienu. Pēc stundas izlēmu pārbaudīt, vai nav sasilis. Iebāzu roku būrī un šams man iekoda!!! Pateicība, ne!? Tagad skraida pa būri, rokas salmos tā, it kā nekas nebūtu noticis. Man nav ne jausmas, kas šamam kaitēja, bet prieks, ka mums dārzā nesāks veidoties peļu kapsēta...

Prom skatīties, kā zvaigznes krīt...