Četri gadiņi nosvinēti. Mīļotais sagādāja neaizmirstamu pārsteigumu. Visu pagājušo nedēļu mocīja mani, ik pa brīdim pieminot, ka nedēļas nogalē gaidāms pārsteigums, lai es neko neplānoju. Man tikai jāsapako koferis un jāatceras paņemt peldkostīms līdzi. Tikai piektdienā viņš pateica, ka vajag arī pasi...

Murrr... Kas to būtu domājis, ka viņš rezervēs istabiņu pieczvaigžņu viesnīcā mūsu pirmā ceļojuma galamērķī, Hamburgā. Šī pilsēta ir mana romantiskā vieta, mūsu īpašā vieta. Neviena cita vieta, kuru mēs divatā esam apmeklējuši, neliek justies tik silti ap sirdi, par to iedomājoties.

Lai ko teiktu citi, man Hamburga šķiet skaista. Gan rudenī, kad koki dzelteni un debesis rudenīgi zilas, kad parkos rūgteni smaržo kritušās lapas un auksts vējšl liek ātrāk meklēt kādu vietu, kur sasildīties. Gan pavasarī, kad visapkārt zied rozā ķirši, kad var sēdēt zālē kādā no daudzajiem parkiem, plūkt margrietiņas un spraust tās mīļotajam matos. Gar vienu no šiem parkiem mēs bieži gājām garām, gan mūsu pirmā brauciena laikā, gan arī otrā, kad mēs pavadījām tur brīvo laiku līdz izlidošanai. Pie šī parka tad arī atrodas tā viesnīca, Grand Elyssee, kurā mēs šoreiz apmetāmies. Izlēkajāmies pa milzonīgo gultu, sacentāmies peldēšanā viesnīcas baseinā un izsvīdām saunā.

Vakariņas mēs ēdām vienīgajā restorānā, kuru spējām atrast. Bijām ļoti pārsteigti, kad, izstaigājuši centra rajonu, kurā viens pie otra atrodas vairāk vai mazāk smalki apģerbu veikali (piemēram, Burberry gandrīz blakus pie H&M), neatradām nevienu restorānu. Ieklīdām vienā, pagrabā esošā, emm, restorānā, kurā dīvaini oda pēc sautētiem kāpostiem. Gandrīz jau devāmies prom, bet nolēmām tomēr palikt. Un labi ka tā! Lai arī pirmais ēdiens, krabju zupa, man negaršoja, tas milzonīgais liellopu gaļas gabas, ar viegli rozīgu viducu un biezu sinepju kārtu acumirklī uzlaboja manu noskaņojumu. Nekas negaršo labāk kā kārtīgs steiks ar kārtīgi asām garšvielām. Ņamma!

Vakaru noslēdzām ar gājienu pa naksnīgi tukšo Hamburgu līdz Reeperbahn ielai. Sarkano lukturu ielai. Ejot turp, mēs nespējām saprast, kur ir palikuši cilvēki. Sestdienas vakars, bet pilsēta izmirusi. Nonākot līdz Reeperbahn, palika skaidrs. Tādas cilvēku masas Rīgā esmu tikai Rigai 800 laikā redzējusi. Ieklīdām pāris sekšopos, meklējot kādu no klubiem, par kuriem netā biju lasījusi (izprintēto sarakstu, protams, aizmirsu), iedzērām pa pāris aliņiem (mīļotais) un pa pāris kokteiļiem (es) un pasmējāmies par rēķinu. To mēs vienmēr darām, kad kaut kur ne-Dānijā ieejam bārā. Smieklīgi zemas cenas. Varbūt vietējiem seši eiro par kokteili ir daudz, bet pēc 120 kronām (ap 10 latiem), tas ir maz.

Skaista nedēļas nogale. Atpakaļceļā gan nolēmām, ka Hamburgā vairs neatgriezīsimies. Jāmēģina kaut kas jauns. Bet Hamburga gan vienmēr paliks mūsu vieta. Pirmās dāvanas vieta, pirmās rozes vieta, pirmās kopīgās bildes vieta.